Iesaki rakstu:

Vai ir iespējams, ka padomju vadība, plānojot parku un pieminekli Rīgā, ņēma vērā arī to, ko Krievijā sauc par sadarbību ar vācu armiju Otrā pasaules kara laikā?

Vai ir iespējams, ka ar otro augstāko padomju armijas pieminekli Eiropā padomju vadība papildus visam pārējam nolēma patroļļot Latviju par, viņuprāt, absolūti nepieņemamu sadarbību ar Vācijas armiju?

Vai ir iespējams, ka pirmais augstākais piemineklis Eiropā – Ukrainā, valstī, kas pēc tā sauktās sadarbības ar Vācijas armiju apjoma apsteidza Latviju, ir tik augsts tā paša iemesla dēļ kā Latvijā?

Vai ir iespējams, ka pieminekļa nojaukšanas gadījumā nu jau postpadomju vadība kaut kad nezināmā nākotnē atkal gribēs mūs patroļļot un uzcelt jauno pieminekli, tikai ne Pārdaugavā, bet pretī vai Mildas vietā?

Vai ir iespējams, ka daudzi no politiķiem, kas šonedēļ piekrita nojaukt pieminekli, to izdarīja tikai tāpēc ka Krievijas tranzīts aizbrauca uz Krievijas ostām, Avens Latvijā zaudēja iespēja nodarboties ar “labdarību” un Krievijas korumpantu naudu kļuva gandrīz neiespējami mazgāt caur Latvijas bankās?

Vai ir iespējams, ka Satversmes aizsardzības birojs to visu saprot, paredz un izteicās par riskiem, kas saistīti ar nojaukšanu, nevis tāpēc, ka viņi ir prokremliski spiegi, bet gan tāpēc, ka viņus vada veselais saprāts un pašsaglabāšanās instinkts?

Vai iespējams, ka skaļākie un apņēmīgākie pieminekļa nojaukšanas aizstāvji nedomā par sekām, ar kādām nojaukšanas dēļ nāksies saskarties mūsu bērniem un mazbērniem, vienkārši tāpēc, ka daudziem no šiem aizstāvjiem nav savu bērnu vai arī tie viņiem īpaši nerūp?

Vai ir iespējams, ka gan Rietumeiropā, gan Austrumeiropā (tai skaitā valstīs, kuras no okupācijas un deportācijām cieta ne mazāk kā Latvija) ir desmitiem padomju armijas memoriālu un pieminekļu (arī diezgan augstu), bet par to nojaukšanu tur neviens nopietni nedomā?

Vai ir iespējams, ka pieminekļa nojaukšanas projekta īstie arhitekti (Saeimā, Baltajā namā, Eiroparlamentā un Kremlī) cenšas sacelt Latvijas sabiedrībā neapmierinātību un tādējādi dot Putinam iespēju apgalvot, ka nākamā rindā uz denacifikāciju pēc Ukrainas ir Latvija?

Vai ir iespējams, ka Latvija kārtējo reizi var kļūt par sīknaudu ģeopolitiskajos aprēķinos tikai tāpēc, ka mēs (un es ne par politiķiem) neesam sapratuši, ka, lai cīnītos ar ienaidnieku, nav nepieciešams viņu ienīst?