Iesaki rakstu:

Ja atskatāmies 20 gadu tālā pagātnē, varam secināt, ka Latvija šobrīd tiešām varētu būt gan pārtikusi, gan ļoti attīstīta valsts. Pietiekami daudz līdzekļu pa šiem gadiem esam saņēmuši no dažādiem ES fondiem vien, un, ja vēl pašas valsts līdzekļi būtu saprātīgi pārvaldīti un saprātīgi ieguldīti, visi cilvēki Latvijā varētu dzīvot pārtikuši. Ja tās tā nav un latviešu tauta slīgst dziļā nabadzībā, tad pie vainas tur nevis līdzekļu trūkums, bet gan mežonīgā kapitālisma sapuvusī morāle.

Esam jau paguruši un daļēji pat ticību zaudējuši, jo no krīzes te ir „izgājuši” tikai tie, kuri nekādā krīzē nekad nav bijuši, pārējie - skaita santīmus un kalkulē, kā rēķinus samaksāt. Valsti pārvalda cilvēki, kuriem sen jau esam pārstājuši uzticēties...

Šodien vēlos runāt tikai par ekonomiskiem aspektiem, bet mūsu dzīve nav iedomājama bez morālo kritēriju izvērtēšanas ik solī, tāpēc ne mazāk ir jārunā arī par morāles un ētikas jautājumiem.

Man personīgi, neskatoties uz viņam veltīto kritiku, Ķīļa kungs tomēr šķiet viens no potenciāli progresīvākajiem un saprātīgākajiem ministriem, tāpēc viņam arī veltu šo rakstu. Var, protams, diskutēt par visu viņa izteikto ideju lietderību un piemērotību Latvijas izglītības sistēmai, bet cilvēks vismaz ir pasauli redzējis un pasaules pieredzi vēlas ieviest arī Latvijā.

Pirmais no padomiem. Ir jāatrod saprātīga samērojamība starp bērnu tiesībām un disciplīnu skolās. Man ļoti apšaubāmi liekas tas, vai jebkad no bērna, kuram skolā ļauts kliegt, brēkt, ālēties, apsaukāt pedagogus, izaugs sabiedrībai derīgs pilsonis.

Par cieņas un tolerances ieaudzināšanu pret savu valsti gan vēl pāragri runāt. Bērni jau mācās no reāliem dzīves piemēriem, un, kamēr valsts pārvaldes spice paudīs šo necieņu pret cilvēkiem, kuri godīgi ir nostrādājuši garu darba mūžu, cerēt izaudzināt valstij lojālus pilsoņus būtu naivi. Var jau bezgalīgi attālināt pensijas vecuma slieksni, var jau pateikt - pensiju šai valstī nemaksāsim vispār, var sarunāt vēl daudzas un dažādas lietas... Bet aiz tā visa slēpjas necieņa pret veciem cilvēkiem, necieņa pret iepriekšējām paaudzēm, necieņa pret pašu vecākiem. Bet valsts, kur netiek izrādīta cieņa senioriem, nav ilgtspējīga, tā ir morāli pagrimusi valsts un nekādiem līdzekļiem nebūs iespējams ne „piespiest mīlēt”, ne likt just cieņu pret tādu valsti jauniešiem. Šeit vietā teiciens - es mīlu Latviju, bet nicinu šo valsti.

Otrais no padomiem. Jāatzīst, ka neesmu gan lasījusi valsts attīstības plānu, bet - ja jau pat eksperti saka, ka tas nekur neder, tad jau arī lasīt nav vērts. Ja mums tuvākajos 20 gados Latvijā būs tikai ēstuves un lieltirgotavas, tad, atvainojiet, bet traukus mazgāt restorānā var arī bez augstskolas diploma. Līdz ar to valsts budžeta līdzekļus, kas tiek ieguldīti augstākajā izglītībā, pilnīgi noteikti var novirzīt veselības aprūpei vai sociālajam budžetam. Beigsim tērēt naudu, lai „saražotu” potenciālos bezdarbniekus vai arī... kvalificētu darbaspēku citām Eiropas valstīm. Lai cik arī neiedomājams spiediens un dažādas intrigas būtu sagaidāmas no augstskolu puses, Jums, Ķīļa kungs, ir gan jābūt savai koncepcijai, gan jāspēj to pamatot, ierobežojot valsts līdzekļu piešķiršanu programmām un specialitātēm, kas Latvijā nav perspektīvas. Jau 20 gadus ir valdījis pilnīgs haoss un anarhija šajā jomā. Beidzot ceram sagaidīt plānveidīgu attīstību.

Ļoti apsveicams solis ir ierēdņu skaita samazināšana IZM. Ja daudziem no viņiem pavaicātu, ko īsti viņi tur darīja līdz šim, ļoti pat iespējams, ka sakarīgu atbildi uz šādu jautājumu diez vai saņemtu.

Ir bijuši pat tādi kuriozi, ka, vaicāti par vienu vai otru jautājumu, IZM ierēdņi atbild, ka...”viņu darbībai ar izglītību nav nekāda sakara”. Tas būtībā arī ir balta patiesība, par ko pati esmu pārliecinājusies ne reizi vien.

Tūlīt arī centīšos pierādīt, ka „darbība” bieži vien tiešām ir bijusi ļoti neefektīva.

Trešais no padomiem. Pievērsiet uzmanību finansēšanas plānu sastādīšanas principiem. Vai kāds spēj paskaidrot, kāpēc valstij un IZM ir vajadzīgi tādi, tik tāli no reālās līdzekļu aprites jeb naudas plūsmas plāni? Pēc savas būtības tie ir fiktīvi, ar reālo situāciju pilnīgi nesaistīti finansu plānošanas dokumenti.

Reālā līdzekļu plūsma no budžeta finansētajās iestādēs parasti ir pavisam citāda, nekā tas atspoguļots finansēšanas plānos. IZM ierēdņu galvenajai funkcijai vajadzētu būt – atbildībai par valsts līdzekļu efektīvu un racionālu izmantošanu, pareizu izglītības procesu organizāciju un kontrolei par valsts piešķirto līdzekļu izlietojumu. Tas tā nenotiek. Neskatoties uz daudzajām un dažādajām datu bāzēm, nav pietiekamas kontroles par reālo izglītojamo skaitu, līdz ar to arī godīga finansējuma sadale ir apšaubāma.

Ja runājam par augstākās izglītības iestādēm, tad visā atjaunotās Latvijas brīvvalsts pastāvēšanas laikā neviens no IZM finanšu vai audita speciālistiem nav pat painteresējies, vai katrā no pilna laika studiju programmām, kam piešķirts finansējums, ir atbilstošs studentu skaits, kādam finansējums ir paredzēts. Bieži vien tā nav, un augstskolas vienkārši krāpjas un piemelo klāt, bet izcīnītos līdzekļus tērē pavisam citiem mērķiem. Tā ir objektīva realitāte, ar to esmu saskārusies ne reizi vien, un tā desmitiem tūkstošu latu katru gadu un gan jau ne vienā vien no augstskolām vienkārši izkrāpj no valsts. No IZM puses nav pietiekamas iedziļināšanās, nav pietiekamas kontroles, nav pietiekamas atbildības par valsts piešķirto naudu, bet tai vajadzētu būt teju svarīgākajai IZM funkcijai. Ja domājam valstiski.

Ceturtais no padomiem. Apsveicama ir ideja uzsākt rotāciju izglītības iestāžu vadītājiem. Kaut kā dīvaini jau sanāk, jebkurš administratīvs amats, arī izglītības iestādē pēc savas būtības ir darbs, kur ar Darba likumu ir noteikta 40 stundu gara darba nedēļa. Uz izglītības sistēmā strādājošajiem tas dīvainā kārtā „neattiecas”. Gan vienas iestādes ietvaros, gan izglītības sistēmas (un ne tikai) ietvaros viens darbinieks pamanās strādāt par līdz 1,5 un 2 administratīvajām slodzēm, papildus vēl pasniegt stundas vai lasīt lekcijas 2-3 programmās vai citās izglītības iestādēs. Administratīvais darbs sen jau vairs nav rūpes par konkrēto iestādi, bet gan – reprezentatīvs amats par ko saņemt labu naudu. Tur nu Jums, Ķīļa kungs, tiešām daudz darba, lai šo jautājumu sakārtotu atbilstoši likumdošanai un veselajam saprātam.

Izglītības pakalpojumu sniegšana - kā peļņas avots izglītības sistēmā strādājošajiem... bez atbildības par kvalitāti un bez perspektīvas izglītību ieguvušajiem... tāda nu ir šodienas realitāte, kad esam visu sākuši pirkt un pārdot par naudu un – pelnīt ar to naudu. Veselais saprāts nobijies klusē.

Piektais no padomiem. Ir jāmaina normatīvie dokumenti par iekšējiem auditiem. Mēs nekad netiksim ārā no „bedres”, ja visas valstī esošās nebūšanas uzkrausim tiesu sistēmai. Tā sen jau netiek galā ar saviem pienākumiem. Ir jāatjauno prakse, ka katras sistēmas iekšējais audits ir TIESĪGS vainīgajai personai vai personu grupai uzlikt uzrēķinu par izzagtiem, nelietderīgi izšķērdētiem vai citādi notrallinātiem budžeta līdzekļiem, ar summām, ar termiņiem, ar ministra parakstu apstiprinātā dokumentā norādot, kādā termiņā šīs līdzekļu apjoms jāiemaksā atpakaļ valsts vai IZM budžetā.

Tikai tādos gadījumos, ja tas norādītajos termiņos netiek izdarīts, lieta būtu nododama tiesībsargājošām institūcijām. Tas ir vienīgais ceļš, lai šo morāli pagrimušo valsti atkal varētu izvest atpakaļ uz saprāta ceļa un, nestāstiet man, ka ir Eiropas direktīvas, ka kapitālismam ir kaut kāda - „cita” morāle nekā sociālismam vai vēl kādam „ismam”... Morāle vienmēr ir viena un tā pati: „Tev nebūs zagt!”, pilnīgi neatkarīgi no valsts iekārtas vai gadsimta, kādā dzīvojam. Bet zog daudz un bieži, nupat nesen atkal Jūs apzaga, Ķīļa kungs... Tāpēc strādājiet pie likumdošanas par auditiem. Lai auditors, ja viņš patiešām ir godprātīgs un sava amata pratējs, nejustos kā, atvainojiet, mūjābelis un pilnīgi bezspēcīgs visu negodīgo darboņu priekšā, jo šobrīd tas tā ir. To ir panākuši tie, kuri visus gadus ir bijuši pie varas valstī, un tas ir nekavējoties jāmaina.

IZM tāpat vajadzētu nodrošināt kontroli, vai visa pašvaldībām ieskaitītā nauda patiešām nonāk izglītības iestādēs. Pieļauju, ka tas tāpat ir nezālēm aizaudzis lauciņš.

Pazīstu ļoti daudz talantīgu, godprātīgu, izcilu pedagogu, kuri diendienā pēc labākās sirdsapziņas veic savus pienākumus. Visu cieņu viņiem. Palīdziet viņiem, palīdziet tiem, kuri patiešām strādā un grib redzēt Latvijas bērnus laimīgus un šo valsti – plaukstošu. Ja spēsiet atrisināt šeit uzskaitītās problēmas, tad pavisam tuvā nākotnē spēsiet palielināt arī viņu algas; ticiet man - ieviešot valstī un izglītības sistēmā elementāru kārtību, „atradīsies” ļoti daudz brīvu līdzekļu...