Iesaki rakstu:

Pašlaik politiskajā modē ir dezinformācija. Par dezinformāciju visvairāk (ja ne vienīgie) uztraucas politiķi jauna tipa valstīs bez jebkādas suverenitātes. Jaunā tipa valstīm nav politiskās un ideoloģiskās suverenitātes, ārpolitiskās un ekonomiskās suverenitātes. Nav arī militārās suverenitātes. Un, lūk, ja nav suverenitātes, īpaši ideoloģiskās suverenitātes, tad tādās valstīs dezinformācija nesastopas ne ar kādu pretestību. Dezinformācija tādās valstīs jūtas kā zivs ūdenī.

Valsts bez ideoloģiskās suverenitātes ir galva bez satura – idejiski tukša galva. To jebkura ārzemju ideoloģija var viegli piepildīt ar savu saturu, kas pie mums tā arī ir noticis. Latviešu „miljona” galvās nav pašu izstrādāts un formulēts idejiskais saturs, bet no „Eiropas”, „Amerikas”, „NATO” ievazāts idejiskais saturs. Tajā koši sprēgā klaja dezinformācija – Latvijas sabiedrības degradācijas un deģenerācijas visefektīvākais dzinējspēks.

Mūsu politiķi („simt gudrākās galvas”) Bruņinieku namā sadomājuši pieteikt karu dezinformācijai. 2018.gada 28. martā „Delfi” rakstīja: „Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija trešdien uzklausīs tiesībsargājošās un citas atbildīgās iestādes jautājumā par dezinformācijas ierobežošanu elektroniskajos plašsaziņas līdzekļos. Komisija pārrunās iespējamos tiesiskos risinājumus.”

Kā parasti, „simt gudrāko galvu” aktivitātēs tūlīt saožama bezprāta smaka. Latīniski par tādu situāciju saka „Piscis primum a capite foetat” (zivs smako no galvas).

Mūsu politiķus baida Krievijas dezinformācija: „Saeimas Analītiskais dienests informēja komisiju par veikto pētījumu par Krievijas ietekmi Latvijas informatīvajā telpā. Secināts, ka viennozīmīgi nevar pateikt, ka noteikta sabiedrības attieksme, uzskati tiek iedibināti mērķtiecīgas stratēģiskas komunikācijas dēļ. To ietekmējot arī daudzi fona faktori, piemēram, sociālekonomiskā situācija valstī.”

KF ir daudz sliktāka valsts par LR. Maskava ar savu drausmīgo „perestroiku” izpostīja dzīvi simtiem miljonu cilvēku. Tas ir nepiedodams noziegums. KF zagšanas apjoms ir grandiozāks nekā LR. Turklāt zagļi sazagto naudu izved uz ārzemēm. Tomēr KF ir politiskā, ārpolitiskā, militārā suverenitāte. LR nav nekāda veida suverenitātes.

KF tāpat kā LR nav ideoloģiskās suverenitātes. Taču Krievijā atšķirībā no Latvijas ir ļoti pamatīga gudru, talantīgu un enerģisku personību opozīcija neoliberālismam un postmodernismam. Latviešu „miljonam” patiešām var būt kaitīgi opozīcijas materiāli par neoliberālisma un postmodernisma katastrofālo apdraudējumu. Šos materiālus valdošā kliķe acīmredzot uzskata par dezinformāciju. Nedod Dievs, tā novirzīs latviešu tautu no pareizā ceļa uz Stikla kalnu un Lielajai Bandai traucēs saglabāt nacionāli reakcionāro režīmu.

Bezprāta smaku no Bruņinieku nama dirnētāju aktivitātēm izdala ne tikai patoloģiskā mānija visā vainot Krieviju. Bezprāta smakai ir vēl citi bezprātīgi iegansti.

Vēlēšanās ierobežot dezinformāciju patiesībā ir absurds. Pie mums dezinformāciju nav iespējams ierobežot. Tā objektīvi pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms. Par to taču nedrīkst teikt patiesību! Patiesības vietā nepieciešams tautai un cilvēcei nepārtraukti melot - dezinformēt sociumu. Tāpēc centieni ierobežot dezinformāciju gūs rezultātus tikai pēc tam, kad būs likvidēts nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais režīms ar tautas nodevējiem un tautas laupītājiem priekšgalā un pakaļgalā. Ja tas nenotiek, dezinformācija turpināsies. Tas ir loģiski. Tāpat ir loģiski tas, ka dezinformācija ir jebkura antisociālā, antihumānā, antinacionālā režīma obligāts komponents.

Absurds ir vēl vienā ziņā. Deputāti neapjēdz, ka nav jābaidās no latviešu „miljona” dezinformēšanas. Latviešu „miljona” smadzenes jau ir piecūkotas ar neoliberālisma un postmodernisma cūkēdienu tik lielā mērā, ka tajās nav vietas neoliberālā un postmodernistiskā cūkēdiena kontrpropagandai. Cilvēka smadzenes un tajā skaitā latviešu „miljona” smadzenes nav bezizmēra piltuve. „Simt gudrākās galvas” īstenībā nezina par tautas idejisko mežonību un perverso orientāciju. Viņi nezina, kas tiek rakstīts interneta komentāros, kas notiek „satoristu” urkšķētavās, kādas tēmas pēta „akadēmiskās” aprindas, kāda satura grāmatas izdod Rīgas izdevniecības, ko var apskatīt izstāžu zālēs. Nezina to, ka latviešu „miljonu” jau sen vairs nevar apdraudēt Krievijas kaitīgā informācija. Latviešu „miljons” ir precīzi nocentrēts neoliberālisma un postmodernisma, kā arī, saprotams, masveida zagšanas baudīšanai. Latviešu „miljonam” citu neko nevajag. Latviešu „miljona” smadzenes jau sen ir maksimāli piepildītas.

Dumjība ir deputātu vēlēšanās vērsties pret procesu. Dezinformācija ir process. Kā liecina mediju ziņas, deputāti grib apkarot dezinformāciju kā procesu. Pret procesu nevar vērsties juridiski, administratīvi u.tml. Tas ir nonsenss. Tāda ideja ir nepārprotama idiotija. Pret procesu var vērsties vienīgi politiski, ideoloģiski, psiholoģiski, attiecīgi iedarbojoties uz sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu, un tādējādi mazinot ļaužu interesi par attiecīgo procesu.

Taču pats bezprātīgākais ir tas, ka vispār ir dumjība centieni spēkoties ar dezinformāciju. Cilvēces vēsturē vienmēr ir eksistējusi dezinformācija, un tā tas neapšaubāmi būs līdz pasaules galam. Uz dezinformāciju droši attiecināms Zālamana Mācītāja (Ecclesiastes) secinājums: „Kas jau ir bijis, tas atkal būs, un, kas jau ir noticis, tas atkal notiks, jo nekā jauna nav zem saules” (Māc.I, 9).

Dezinformācija ir katras normālas valsts drošības un stabilitātes līdzeklis un garants. Dezinformācija ir valstiski vajadzīga darbība. „Simt gudrākajām galvām” to ir grūti saprast, jo tām nav bijusi Latvijā saskare ar normālu valsti. Normālā valstī dezinformācija (tajā skaitā informācijas apzināta noklusēšana) mēdz būt sociālā, politiskā, ideoloģiskā, militārā, ekonomiskā, specdienestu vitāla nepieciešamība visdažādākajā kontekstā. Tas, par ko faktiski jādomā „balto” cilvēku gudrākajām galvām, pavisam ir kaut kas cits.

Šis „cits” attiecas uz cilvēkiem; respektīvi, uz nelabajām izmaiņām „baltajos” cilvēkos. Tagadnes kroplības ap dezinformāciju ir sekas ļoti dziļiem destruktīviem procesiem cilvēkos, ārdot cilvēkos cilvēciskumu, tikumiskumu, atbildības sajūtu utt. Bet par to mazliet vēlāk. Vispirms iederas atgādināt par dezinformācijas lomu kultūrā.

Kultūrā dezinformācija visdziļāk vienmēr ir pastāvējusi ideoloģiskajā darbībā (tās formātā žurnālistikā) un speciālo dienestu darbībā. Pēc tam seko militārā darbība.

Katrā ziņā ir jāsaprot, ka tam, ko dēvē par dezinformāciju, ir divi novirzieni. Katram no tiem ir sava specifika un savas funkcijas, bet svarīgākais – sava morālā aura.

Pirmais novirziens ir dezinformācija, kura balstās uz apzinātu melošanu materiāli vai garīgi savtīgā nolūkā. Tādas dezinformācijas nolūks ir izteikti amorāls un krimināli sodāms.

Otrais novirziens ir dezinformācija kā idejiskās manipulācijas sastāvdaļa. Tāda dezinformācija ir paņēmiens, vēloties izmainīt cilvēku darbības, uzvedības un komunikācijas trajektoriju. Tādā gadījumā ar šo paņēmienu sabiedrībā vēlas nostiprināt zināmas vērtības, uzskatus un zināmu viedokli par dzīves notikumiem un tendencēm.

Otrais novirziens konstruktīvi funkcionē žurnālistikā, kas parasti ir noteiktas ideoloģijas propagandētāja. Šī novirziena morālā vērtība ir atkarīga no dezinformācijas mērķa un mentālajām perspektīvām. Ja mērķis ir humāns, cilvēciski vajadzīgs, sociāli un nacionāli progresīvi tendēts, tad pret dezinformāciju nevar būt iebildumu. Cita lieta, ja mērķis ir reakcionārs, degradējošs un deģenerējošs, apliecina valdošās elites savtīgās intereses.

Tik tikko minētajam paraugu netrūkst. Speciālajā literatūrā var izlasīt par daudziem vairāk vai mazāk efektīviem, intriģējošiem, asprātīgiem dezinformācijas vēsturiskajiem paraugiem.

Žurnālistikas vēsture vispār nav iedomājama bez dezinformācijas atraktīviem sižetiem. Vēsturiski viens no pirmajiem sižetiem vēsta par Ņujorkas avīzes „Sun” sešu aprakstu sēriju. Tajā plaši stāstīja par Mēness civilizāciju. Aprakstu sēriju sāka publicēt 1835.gada 25.augustā.

Cits piemērs. Denverā vietējais laikraksts 1899.gada 25.jūnijā publicēja ziņu par Lielā Ķīnas mūra nojaukšanu, tā vietā ceļot automaģistrāli. Ziņu pārpublicēja daudzi Eiropas preses izdevumi. Amerikāņu žurnālisti pamatīgi izjokoja savus un eiropiešu lasītājus.

Valstu speciālajos dienestos ir īpašas struktūras dezinformācijas gatavošanai un izplatīšanai. Neticu, ka tādas struktūras nav DP. Eksistē speciāla terminoloģija. Tajā ir sastopami tādi termini kā „operatīvā spēle”, „aktīvie pasākumi”. Par speciālo dienestu dezinformācijas virtuvi un tās panākumiem sabiedrība uzzina tikai tad, kad ir pienācis laiks publiskot attiecīgo mantojumu. Tā tas pašlaik notiek sakarā ar PSRS čekistu panākumiem dezinformēšanā. Domājams, Latvijā tagad arī elpo bijušie čekisti un viņu avoti, kuri var atcerēties savu līdzdalību Rietumu kolēģu dezinformēšanā, sabiedriskās domas ietekmēšanā Āfrikā, Āzijā, Rietumeiropā, Amerikā, bet īpaši latviešu emigrantu aprindās.

Dezinformācijas vēsture militārajā sfērā sākas ar persiešu caru Kserksu I. Viņš 480.gadā pirms mūsu ēras izplatīja informāciju par sava karaspēka milzīgo apjomu. Karaspēkā esot tik daudz vīru, ka viņu izšautās bultas izraisīs Saules aptumsumu.

Tas skan nepierasti, taču ir iespējama dezinformācija kā cilvēku radošā talanta produkts un dezinformācija kā cilvēku morālā pagrimuma produkts. Visjaunākajā laikā tiekamies ar dezinformāciju kā cilvēku pagrimuma produktu. Mūsdienu informatīvā terorisma noteicošais faktors ir cilvēku morālais pagrimums, ko jāfiksē ar tādiem šaušalīgiem jēdzieniem kā degradācija un deģenerācija. Tas nav normāli, ka sabiedrība tagad informāciju iegūst pārsvarā no „Facebook” un „Twitter”. Tas neliecina par cilvēku stabilu garīgo veselību.

Ekliziasts secina dzīves parādību mūžīgu atkārtošanos. Atkārtošanos pavada izmaiņas cilvēkos. Teiksim, žurnālistikā „preses pīles” pirmo reizi izdomāja 1815.gadā. Kādreiz žurnālisti apzinājās lasītāju maldināšanas amoralitāti. Kādreiz žurnālisti presē publicētās nepārbaudītās ziņas iezīmēja ar burtiem „N.T.” – not testified. Tagad „feikus” neiezīmē ar burtiem „N.T”. Ne tas morālais līmenis!

Agrāk eksistēja sociālā atbildība. Tagad sociālā atbildība eksistē tikai uz papīra. Latvijā sociālajai atbildībai veltītās pirmās grāmatas autors Pētersons no „trulības” sociālo atbildību vispār pasludināja par jaunu naudas pelnīšanas veidu. Sociālā atbildība kā bizness! Atbildība tautas, nācijas, cilvēces priekšā kā peļņas līdzeklis! Vai tāda nostādne ir iespējama garīgi veselā personā?

Kā jau minēju, tagad „baltās” rases gudrākajām galvām ir jākaro nevis ar dezinformāciju, bet gan ar degradāciju un deģenerāciju, kas ir informatīvā terorisma kardinālākais cēlonis. Šaubos, vai Bruņinieku namā to kāds ir spējīgs saprast. Nacionāli reakcionārais un krimināli oligarhiskais valstiskums var balstīties tikai uz indivīdiem, kuru prāta, gara un dvēseles kvalitāte ir milzīga problēma.