Iesaki rakstu:

Partijas Pilsoniskā savienība Saeimas deputāte Ina Druviete kategoriski noliedz jebkādu saistību ar „Lemberga stipendiātiem”. Bet kāpēc Ventspils mērs satraucas par Druvieti, kas tikšot pataisīta par „bezmaz vai Lemberga sirdsdraudzeni”?

Kāpēc runas par stipendiātu sarakstu?

Kad pirms nepilnām divām nedēļām Saeimas kuluāros izplatījās runas par partijas Pilsoniskā savienība (PS) deputātes Inas Druvietes iespējamo saistību ar „Lemberga stipendiātiem”, to varēja skaidrot ar apvienības Vienotība iekšējām pretrunām par sadarbību ar partiju Saskaņas centrs (SC).

Druviete kopā ar vēl divām PS deputātēm tad neizslēdza izstāšanos no partijas, ja, veidojot jauno valdošo koalīciju, Vienotība slēgs sadarbības līgumu ar SC. Deputāšu konflikts norima, kad aizvadītajā pirmdienā tā arī nesākusies Vienotības draudzība ar SC beidzās. Kuluāros norima arī runas par Druvietes saikni ar Lemberga stipendiātiem.

Tomēr nav gluži tā, ka „Lemberga stipendiātu” sarakstos nevarētu atrast pamatu tam, kas ļautu vismaz uzdot jautājumu par iespējamo Druvietes saikni ar Ventspils „melno” kasi.

Pētot Pietiek publiskotos „stipendiātu” sarakstus, tajos var atrast vismaz pāris ierakstu, kas raisa aizdomas par Druvietes iespējamo izlīdzēšanu Lembergam. Proti, „stipendiātu sarakstus” un Druvieti netieši vieno ieraksti "L.Struj." un "L.Struj.-tiesved.", kuri, visticamākais, saistīti ar bijušo Latvijas Zemnieku savienības līderi, kādreizējo ekonomikas ministru Laimoni Strujeviču.

Abi minētie ieraksti atrodami 2002.gada stipendiātu sarakstos: viens veikts 2002.gada februārī, un tam iepretim ir summa - 5000 Ls jeb 7812 dolāru, otrs ieraksts ir 2002.gada 1.novembrī, un tam pretim atrodams skaitlis 20 000.

No ieraksta "L.Struj.-tiesved.", ņemot vērā tā laika notikumus, var noprast, ka runa varētu būt par Strujeviča vairākus gadus ilgo tiesvedību ar laikrakstu Diena un tās komentētāju Aivaru Ozoliņu par goda un cieņas aizskaršanu.

Druvietes loma šajā tiesvedībā, kuru Diena zaudēja Latvijā trīs tiesu instancēs, bet gala beigās uzvarēja Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT), bija gana nozīmīga. Kā liecina ziņu arhīvi, tieši Druviete bija tā, kuru Strujeviča advokāte Dzintra Zālīte, šo procesu izskatot Latvijā, pieaicināja kā liecinieci. Druviete toreiz bija Latvijas Universitātes profesore un valodniecības speciāliste.

Strujeviča lietā Druviete sniedza atzinumu par Ozoliņa komentāros lietotajiem izteicieniem, kas bijušā ministra ieskatā bija aizskāruši viņa godu un cieņu. Tieši no Druvietes atzītā izrietēja, ka Ozoliņa rakstītais ir bijusi ziņa, lai gan Ozoliņš bija laikraksta Diena komentētājs un laikrakstā komentāra saturs bija nodalīts no ziņu satura.

Druvietes atzinums ļāva tiesai Latvijā interpretēt Ozoliņa komentāru kā nepamatotu ziņu sniegšanu. Profesores atzinums saturēja daudz sarežģītu lingvistikas jēdzienu.

Tiesa, pašas Druvietes vārds ne saīsināti, ne kā citādi „Lemberga stipendiātu” sarakstos nav atrodams. Arī sarunā ar Pietiek Druviete kategoriski noliedza, ka jebkad būtu saņēmusi kādus maksājumus no Lemberga.

Tikmēr pats Ventspils mērs pagājušajā nedēļā, komentējot ziņas, ka Jaunā laika deputāte Silva Bendrāte Kurzemes radio kapitāldaļas nopirkusi par Lemberga naudu, savu vārdu sasaistīja arī Druvieti.

Izsakoties par Bendrāti, Lembergs aģentūrai LETA arī piebilda: „Es domāju, ka visas šīs aktivitātes ir saistītas ar iekšējiem strīdiem starp dažādiem politiskajiem spārniem Vienotībā, jo pēkšņi ne no šā ne no tā notiek uzbrukums [Inai] Druvietei par to, ka viņa ir bezmaz Lemberga sirdsdraudzene. Es uzskatu, ka tas tika darīts ar mērķi iekšpartejiski diskreditēt Druvieti.” Lembergs vēl piebilda, ka viņš četru gadu laikā varbūt vienreiz esot saticis Druvieti.

Kas bija Strujeviča lieta?

Tās bija vairākas smagas cīņas. Pirmā risinājās 1998.gada vasarā, kad ar ministra Strujeviča rokām tika mēģināts „sakārtot” privatizācijas maksāšanas līdzekļu  noteikumus tā, lai ar Ventspils mēra ietekmi saistītās Ventspils naftas (VN) privatizētāja – a/s Latvijas naftas tranzīts uz valsts budžeta rēķina ietaupītu 8 miljonus latu. Tas neizdevās. Medijiem, īpaši laikrakstam Diena aktīvi pildot savu sabiedrības sargsuņa lomu, izdevās nosargāt 8 miljonus latu, kurus ventspilnieki gribēja atraut valsts budžetam.

Pēc tam sākās otrā cīņa. Strujevičs 1999.gada aprīlī vērsās Rīgas Zemgales priekšpilsētas tiesā ar prasību pret laikrakstu Diena un komentētāju Ozoliņu par goda un cieņas aizskaršanu. Bijušais ministrs uzskatīja, ka Dienas un Ozoliņa komentāri par Strujeviča rīcību, cenšoties panākt VN privatizētājiem izdevīgās izmaiņas privatizācijas noteikumos, aizskar viņa godu un cieņu.

Dienas cīņa Latvijas tiesu instancēs bija ilga un gara (no1999.gada līdz 2002.gada novembrim) – visās trīs tiesu instancēs Temīdas svaru kauss bija Strujeviča pusē.

Zaudējusi tiesvedību Latvijā, 2003.gada pavasarī Diena vērsās Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) un beigās uzvarēja. Punkts Strujeviča lietai tika pielikts 2007.gadā vasarā, kad ECT pasludināja spriedumu - Latvijai jāmaksā laikrakstam Diena un tā komentētājam Ozoliņam 10 292 eiro (7233 latus) par nepamatotu iejaukšanos tiesībās uz vārda brīvību tā dēvētajā Strujeviča lietā. ECT spriedums bija nozīmīgs mediju kā sargsuņa lomai, tas arī paplašināja un nostiprināja vārda brīvības robežas Latvijā.

Ko saka Druviete?

Atbildot uz kuluāru minējumiem, ka viņa, iespējams, ir Lemberga stipendiāte Druviete teica: „Es arī gribētu, lai man kāds paskaidro, kāda ir šo baumu ģenēze, jo tad, kad es tās dzirdēju, es, protams, biju ne tikai sašutusi, bet arī pārsteigta un uzjautrināta, jo lai nu ko – šāda versija man sapņos nebija rādījusies. Un es tiešām ļoti gribētu uzzināt, kurš šādas baumas ir izplatījis, ar kādu mērķi un kāda ir viņu prognozētā tālākā rīcība. Man ir versijas, bet tās es pagaidām nepubliskošu.”

Druviete noliedza, ka būtu bijusi aicināta prokuratūrā sniegt liecības tā sauktajā „stipendiātu” lietā: „Nē, nē, neesmu, saukta pilnīgi droši. Un tā kā šo faktu var ļoti viegli pārbaudīt, tad, ja kāds tiešām ir ieinteresēts patiesības noskaidrošanā, tad tas būtu jādara.”

Jautāta, kas viņu uzaicināja sniegt atzinumu Strujeviča lietā, vai tas tika darīts uz līguma pamata un vai par to tika saņemts honorārs, Druviete skaidroja: „Tas toreiz ietilpa manos darba pienākumos – tā saukto lingvistisko ekspertīžu sniegšana –, un šādu ekspertīžu kopā bija vairāki desmiti. Procedūra bija tāda, ka Latviešu valodas institūtā persona, kura vēlējās saņemt šo ekspertīzi, griezās ar iesniegumu, un institūta direktors tad attiecīgi šo iesniegumu nosūtīja pēc piederības.

Tā kā es tolaik vadīju institūta sociolingvistisko daļu, pilnīgi loģiski, ka manas darbības jomā bija arī šīs ekspertīzes un es šo ekspertīzi veicu. Labi atceros šo gadījumu, arī tagad es rakstītu tieši to pašu. Tieši to pašu. Acīmredzot to atzina arī pārējie, tādēļ ka tajā Dienas sadaļā, kur bija virsraksts „Ziņas”, pēc tā gadījumā parādījās „Ziņas un viedokļi”. Es sniedzu savu lingvistisko ekspertīzi, tā acīmredzot tālāk nonāca tiesā, bet par to es nevaru komentēt, tāpēc ka manas funkcijas aprobežojās ar lingvistisko ekspertīzi, un, tā kā tas ietilpa manos darba pienākumos, par to netika saņemta nekāda atlīdzība.

Tas bija mūsu darba pienākums, toreiz nebija tik stingru prasību, lai pastāvētu līgums, un pašreiz arī nav. Tagad šīs funkcijas veic Latviešu valodas aģentūras konsultāciju daļa, tolaik konsultāciju daļa darbojās Latviešu valodas institūtā. Manuprāt, bija iesniegums, nevis līgums.”

Ar Druvieti toreiz sazinājusies Strujeviča advokāte. Druviete noliedza, ka Strujeviča lieta tikusi apspriesta ar Lembergu. „Nu, protams, ka ne. Ar Lemberga kungu mana sadarbība bija tikai tajā laikā, kad es biju izglītības un zinātnes ministre, - tad, atceros, piedalījos Ventspilī jaunatnes olimpiādē. Mums privātu kontaktu faktiski nav bijis, un pēdējos četros gados es Lembergu satiku šeit pat Saeimas priekšplānā, kur mēs sasveicinājāmies. Tā ka mēģinājums pat ne no oda, bet pilnīgi ne no kā izpūst ziloni, manuprāt, ir izgāzies jau pirms tā veikšanas, jo, lai nu kurām, bet šīm baumām nav pamata. Tā ka šeit man uzjautrinājums pārsniedz sašutumu. „

Kad Pietiek Druvietei pieminēja, ka Lemberga „stipendiātu” sarakstā atrodams ieraksts „L.Struj.-tiesved. 20 000”, Druviete pie nosauktās summas izsaucas: „Oho!” Uz Pietiek jautājumu, vai viņas honorāra šajā summā nav, Druviete atbildēja kategoriski: „Protams, ka nav, jo manas funkcijas jau aprobežojās ar ekspertīzes uzrakstīšanu.”

Vaicāta, cik pamatotas ir kuluāru runas, ka atsevišķos Lembergam svarīgos slēgtajos Saeimas balsojumos (piemēram, ģenerālprokurora Jāņa Maizīša pārvēlēšanā) viņa balsojusi Ventspils mēra interesēs, Druviete to asi noliedza. Viņa uzsvēra: „Varu vēl vienreiz apstiprināt: jā, balsoju „par” Strīķi un „par” Maizīti. Neviens nevar pierādīt, ka es to nedarīju, bet es diemžēl nevaru pierādīt, ka es to darīju. Un tādēļ tās paliek tikai spekulācijas, jo man ir pilnīgi skaidrs, ka man nav par ko taisnoties – pati gribu zināt, kādēļ šāda informācija ir izplatīta, un pienāks laiks, un viss nostāsies savās vietās.”