Iesaki rakstu:
Kāpēc es priecājos, bet nelecu no sajūsmas gaisā par Dzīvesbiedru likuma projektu? Īsi un konkrēti – tas ir pilnīgi bezzobains attiecībā uz bērnu jautājumiem un nekādā, ne vismazākajā mērā nerisina tās lietas, par kurām vairākkārt jau esmu rakstījusi.
Jā, kādam noteikti noderēs arī šie “baby steps”, kas ļaus noregulēt mantiskās un citas juridiskās attiecības arī paša pāra starpā, radot tiesisko noteiktību, tiesisko paļāvību, respektīvi, kaut kādu nebūt stabilitāti gadījumiem, ja kaut kas notiek ar otru, bet kopīgā mājvieta un cita manta ir iegādāta kopdzīves laikā par kopīgiem līdzekļiem vai tās personas līdzekļiem, kas faktiski nav reģistrēts par īpašnieku (un, kā mēs labi zinām, pāra attiecībās, kurās nauda netiek strikti nodalīta “Tavējā un manējā”, tas ir ļoti izplatīti).
Tāpēc es neteikšu, ka šis likums nav vajadzīgs un ir pilnīgi bezvērtīgs, jo tā nav.
Vienlaikus atgādināšu, ka ārpus šī likuma paliek daudzi jo daudzi citi jautājumi, kas ar laulību tiek atrisināti, taču ar dzīvesbiedru līgumu vai faktiskās kopdzīves atzīšanu netiks.
Un tam ir divi ļoti, ārkārtīgi vienkārši risinājumi:
1) Satversmes pants par laulību, iekļaujot vārdus “starp sievieti un vīrieti”, tika grozīts 2005.gadā. 21.gs. Šlesera ierosinājums. Tikpat vienkārši to var “atgrozīt” 2019.gadā, nieka 14 gadus vēlāk. Un 2005.gads nav vienīgais, kad Satversme jaunāko laiku vēsturē ir tikusi grozīta. Par preambulu nemaz nerunāšu, tāpēc Satversme nav neaizskarama svētā govs – tā ir grozāma. Ja jau tik ļoti sajūsminamies par Levita radīto preambulu, kas atsaucas uz Latvijas vēsturi pirms 100 gadiem un mēģina uzurpēt romantisku skatu uz to, kā mūsu visu valsts tika radīta, tad, lūdzu, arī atgriežamies pie 1922.g.Satversmes versijas par to, ko tad Satversme aizsargā.
2) Civillikums. Jāgroza vien atsevišķi panti:
56.pants. Laulāšana notiek personīgi klātesot līgavai un līgavainim.
Līdzīga atsauce uz līgavaini un līgavu ir 57.pantā.
84.pants. Laulība rada vīram un sievai pienākumu…
111.pants par pūru, ko vecāki dod sievai…es pat nekomentēšu tā jēgu mūsdienās vispār. Tas pats attiecas uz 112.p. par pūru.
124.pants par laulāto mantas kopību – grozīt iekavās minēto “vīrs, sieva vai abi kopīgi”.
Vēl būtu jāpapēta, vai panti par vecāku un bērnu attiecībām nav jāpilnveido, lai iekļautu ikviena veida ģimenes bērnus (es te domāju tos arhaiskos pantus, ja sievietei piedzimst bērns ne no laulātā, kaut gan laulība nav šķirta, un dzimšanas apliecībā tiek ierakstīts vīrs, nevis faktiskais bērna tēvs – domāju, ka te arī heteroseksuāliem laulātajiem būtu, ko teikt).
Tātad būtu jāgroza viens pants Satversmē un kādi 7 Civillikumā. Dzīvesbiedru likuma projektā ir 14 panti – divreiz vairāk. Kas būtu vienkāršāk? Un daudz pilnvērtīgāk?
Bērni. Joprojām nekādā, ne vismazākajā mērā netiek atrisināts jautājums par bērniem ģimenēs, kurās vecāki nav laulājušies un otrs vecāks nav ierakstīts arī dzimšanas apliecībā. Tāda ir manējā, bet tādas noteikti ir daudzas ar atšķirīgu dzimumu sastāvu.
Ja ar mani, bērnu bioloģisko mammu, kaut kas notiks – ilgstoša slimība, rīcībnespēja vai nāve, kas notiks ar mūsu kopdzīves laikā kopīga lēmuma rezultāta dzimušajiem un kopīgi audzinātajiem bērniem? Par to lems bāriņtiesa.
Vai bāriņtiesai ir jāņem vērā jebkādas manis sastādītas un kaut notāra apliecinātas papīra stērbeles par to, ka vēlos, lai bērni turpina dzīvot tajā pašā mājā, kurā līdz šim, un pie tā paša otra vecāka? Nē, nav jāņem vērā. Bāriņtiesa to var darīt, var arī nedarīt un lemt pēc likuma – nodot tuvākajiem radiniekiem, kas būtu mani vecāki.
Maniem vecākiem var būt pilns rublis un var arī nebūt, var būt labas attiecības ar bērna otru vecāku un izpratne, kas tad būtu bērna labākās intereses, bet var arī nebūt. Mēs taču saprotam, ka īpaši viendzimuma attiecību gadījumos vecākiem var būt vēlme bērnu izraut no ierastās vides un dabūt sev.
Mēs labi zinām, ka tas notiek pat dažāda dzimuma nelaulātu pāru gadījumos. Līdz ar to man par šo jautājumu joprojām paliek neziņa: kāds būs tas cilvēks, kurš lems par mūsu bērnu dzīvi? Cik saprātīgs, cik bērna intereses izvērtējošs šis cilvēks būs?
Kopš mums ir bērni, es vēl daudz mazāk nekā jebkad iepriekš satraucos par to, kas notiktu finansiāli, zaudējot otru pusi, ja līdz šim lielāko daļu nekustamas un kustamas mantas nodrošina tieši otrs dzīvesbiedrs. Es, arī ar bērniem, izkultos. Jo neesam jau kopā naudas vai īpašumu dēļ.
Bet kas notiks, ja kaut kas notiks ar mani…kad automātiski pieslēgsies kaut kāda bāriņtiesa, kas lems, kur dzīvot mūsu bērniem… manas smadzenes un mana sirds nespēj izturēt to smagumu, kas veļas pāri no šīs domas vien, ka mana mazā peciņa varētu tikt aizrauta prom no sava faktiski mīļākā vecāka, kas ir mana sieva, no savas ikdienas, no sava ritma un vienlaikus no abiem vecākiem. No saviem suņiem, kurus vakarā glauda un saka “Mana mazā sirsniņa!” No saviem celšanās un gulētiešanas rituāliem. Es pat nezinu, kā vēl izstāstīt, cik ļoti šī doma sāp!
Taču šis Dzīvesbiedru likuma projekts nedara tieši neko, lai to novērstu un lai bērnus no tā pasargātu. Lai bērni, tāpat kā divu dažādu dzimumu vecāku ģimenē, automātiski vispirmām kārtām tiktu atstāti otra vecāka aprūpē.
Vārdu sakot, kamēr daļa sabiedrības cepsies par to, ka, wow, kādas pārmaiņas, kāds “giant leap for humanity”, kāpēc vairs būtu vajadzīgi praidi un ko jums vēl vajag, es turpinu smagu sirdi skumt, ka nekas nav beidzies un nekas nav pat sākts.
Politiskajām partijām drosmes joprojām tikpat, cik melns aiz naga. Šī nav drosme, šī ir lavierēšana un izdabāšana tiem, kuri grib, bet nav tiesīgi noteikt pār citu cilvēku dzīvēm. Kuri paši nekad neuzņemsies atbildību par bērniem, kas viena vecāka nāves gadījumā tiek un tiks izrauti no savas istabas, savas mājas un atrauti sava otra mīlošā vecāka. Viņiem patiesībā ir vienalga. Kāpēc mēs ejam šos „baby steps”? Kā vārdā? Kam izdabājot? Kam par godu?
Likumi būtu jārada tiem, kas grib uzņemties atbildību un grib rūpēties – par savu dzīvesbiedru un kopīgi audzinātajiem bērniem. Bet tas joprojām nenotiek.
Pārpublicēts no https://medium.com/@realaivfmamma