Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Dzīvnieku aizsardzības likuma 17. pants gan norāda, ka "mājas (istabas) dzīvnieku aizliegts: 1) izmantot darbam kā vilcējspēku (izņemot šim nolūkam piemērotas šķirnes suņus speciālā aizjūgā); 2) audzēt un izmantot pārtikas un kažokādu ieguvei", taču saistībā ar Pietiek aktualizēto "advokāta - suņēdāja" tēmu vairāki lasītāji ir norādījuši, ka šis normas īstam suņa zupas cienītājam Latvijā tomēr ir apejamas. Uzklausījām vairākus bijušos Saeimas deputātus, kuri deviņdesmito gadu beigās šo likumu pieņēma.

Pēteris Salkazanovs:

- Mēs pat iedomāties nevarējām, ka varētu ēst suni.

- Tāpēc arī likumā par to nekas nebija?

- Nu, jā.

- Vai šodien vajadzētu to likumā ielikt?

- Noteikti, tas ir amorāli.

Kārlis Leiškalns:

- Tas ir pārtikas aprites jautājums. Tā ir visai Latvijas sabiedrībai nerakstīta norma, kas nav jāraksta. Domāju, ka Dzīvnieku aizsardzības likumā ierakstīt, ka nedrīkst ēst, ir daudz nepareizāk nekā visiem to tāpat saprast, ka tas ir garām.

- Aizliegums audzēt suņus un kaķus pārtikai tomēr ir likumā.

- Nu, jā.

- Bet vai par to ir paredzēts kāds sods?

- Tur varētu būt administratīvais sods, bet es nedomāju, ka kāds kaut ko tādu dara. Tas būtu tas pats, kas dzīvnieku aizsardzības likumā ierakstīt, ka zoofilija ir aizliegta. Tas jau nevienam nav prātā. Protams, ar atsevišķiem izņēmumiem. Es saprotu, ka kāds ir atzinies suņa ēšanā, tas ir kaut kāds murgains pasākums, bet likumā aizliegums ēst suņus, manuprāt, nav jāraksta. Tas liecinās tikai par sliktu sabiedrībai. Tā ir nerakstītā norma, sabiedrības morāle. Nedomāju, ka Latvijā atrastos daudz cilvēku, kas uzskatītu suņu un kaķu ēšanu par normālu. Ja kaut kas nav normāli, tas nav jāraksta likumā.

- Tad jau iznāk, ka arī bērnu seksuāla izmantošana nav jāraksta likumā, jo arī tas nav normāli.

- Nē, tas ir jāieraksta. Tie varianti, ka tas tiek darīts, ir daudz izplatītāki nekā tas ,ka kāds ēstu suni.

- Un tāpēc, ka gadījumu ir tik maz, tādēļ arī nevajag rakstīt likumā?

- Es domāju, ka vispār nav šādu gadījumu. Neticu, ka Latvijā ir gadījumi, ka cilvēki uzturā lieto kaķus un suņus. Es to likumu negatavoju, bet uzskatu, ka tādas lietas nav likumā jāraksta. Ja tādas lietas parādītos, tad ar likumu ir jāierobežo. Bet 1999.gadā, kad pieņēma likumu, tad nebija tādas prakses. Esmu dzirdējis, ka Krievijas armijā Sibīrijā audzēja suņus ēšanai, bet pie mums tas nav.

Juris Dobelis:

- Varbūt toreiz neviens tik tālu neaizdomājās, ka sāksies kaut kāda suņu rīšana. Es esmu, protams, pret jebkādu suņu ēšanu. Tur nav jautājumu.

- Vai vajadzētu likumā ierakstīt, ka nedrīkst?

- Es esmu asāku domu piekritējs. Reizēm šķiet, ka ir jāpasaka skaidrākā valodā. Kategorisks dzīvnieku mīļotājs, nevaru nogalināt nevienu dzīvnieku. Ja to var izdarīt ar skaidrāku valodu, es esmu par.

- Bet likumā nav minēts nekāds sods.

- Es jums piekrītu. Varu apsolīt Nacionālās apvienības deputātiem uzstādīt tādu jautājumu, lai bīda uz priekšu. Ja ir tāda vajadzība.

- Droši vien, jo ir sākuši popularizēt, ka esot garda zupiņa.

- Nu, es nezinu, suns ir cilvēka draugs, mīļš. Nekad senlatvieši nav ēduši suņus, kāpēc lai mūsdienu latvietis ēstu. Fui! Suņi ir gudri dzīvnieki, reizēm gudrāki par vienu otru cilvēku.

- Bet ir parādījušies cilvēki, kas popularizē, ka bijuši Ziemeļkorejā un tur bijusi garda suņa zupiņa.

- Es esmu bijis vismaz 50 valstīs un nekad neesmu izmantojis iespējas ēst kaut kādus rāpuļus vai dzīvu radību. Man ir savi principi. Vienmēr esmu atteicies. Ir tādi baudītāji, kuriem visu vajag nobaudīt.

- Bet, ja tas ir advokāts, kas pat popularizē?

- Šaubos, vai tāds cilvēks var būt advokāts. Žēl, ka ir tāds cilvēks, kas popularizē. Tas ir nožēlojami. 

Novērtē šo rakstu:

0
0