Iesaki rakstu:

Jau vairāk nekā divdesmit gadus mūsu valstī ir spēkā likums „Par dzīvojamo telpu īri”. 1993. gadā, kad šo likumu pieņēma, vajadzēja sevišķi padomāt par tiem īrniekiem, kuri tika „apdalīti” denacionalizācijas rezultātā. Ja nebūtu denacionalizācijas (un tās varēja nebūt, jo valsts varēja iet pa kompensācijas ceļu), nebūtu tik daudz strīdu un problēmu. Denacionalizācija bija liela kļūda.

Dzīvojamo telpu īres tiesiskās attiecības neizbēgami gaida pārmaiņas. Vai tās būs tik kardinālas, kā tas ir sākotnējā likumprojektā, vai ne tik lielas, to lems Saeima. Lai gan likumprojekts jau kādu brīdi ir „gaisā” un bijušas arī publiskas diskusijas, lielāku ažiotāžu sabiedrībā izsauca svētdienas TV raidījums Nekā personīga.

Tā kā arī es tur tiku pieminēts, tad izteikšu savas pārdomas gan par likumprojektu, gan arī par pašu raidījumu.

Par likumprojektu ir vienkārši – vecais ir novecojis, nav šaubu, ka vajag jaunu. Ne visam es tur piekrītu, ne viss tur tā arī paliks, būs papildinājumi, grozījumi, priekšlikumi. Nav šaubu, ka atsevišķiem jautājumiem būs noteikts pārejas periods un jauninājumi visticamāk neattieksies uz jau iegūtām tiesībām (lasi – noslēgtajiem līgumiem). Šie manis pieminētie divi principi ir konsekventi ievēroti 20 gadu laikā, grozot šo likumu. Diez vai pareizs ir arī apgalvojums, ka likumprojekts ir sasteigts. Tāds ir autoru (Ekonomikas ministrija) skatījums uz šo jautājumu un tās nav galīgais variants.

Un tagad par raidījumu. Zināms prieks, ka žurnālisti pirms tam zvanīja man un jautāja manu viedokli. Tikai jautājumi nebija gluži tādi, kā es to iedomājos. Domāju, ka man, pirmkārt, jautās, kāpēc es tur piedalījos (es gan mēģināju stāstīt, ka gadus 15 ar šo sfēru nodarbojos gan praktiski kā jurists, advokāts, gan teorētiski - lasot lekcijas un rakstot zinātniskus rakstus), vai esmu saistīts ar šo sfēru (vai zinu „drēbi”?), varbūt aicinās sniegt viedokli kameru priekšā, bet tas nebija galvenais.

Jautājumi bija par to, kas mani uzaicināja (vai tik man nav dziļu korporatīvu saišu ar Ekonomikas ministriju vai varbūt es vienkārši ar kādu tur guļu?), vai es saņēmu naudu (sarūgtināju žurnālistu, ka neko nesaņemu, bet izteicos, ka vajadzētu gan novērtēt zinātni) un kurā pusē tad es esmu (paskaidroju, ka man nav korporatīvu līgumu ne ar kādu kredītiestādi (iespējamo lobiju) vai ar kādu namīpašnieku veidojumu, bet kā advokāts pārstāvu gan izīrētājus, gan īrniekus)? Paldies jaukajai meitenei, ka sarunas vidū pateica, ka neieraksta sarunu.

Raidījuma sākums. Rāda, kā īres valde apseko dzīvokli, kur izīrētājs atslēdzis apkuri. Kāds tam sakars ar jauno likumu? Par to, ka nav apkures vai māja netiek apsaimniekota, ir paredzēta atbildība Administratīvo pārkāpumu kodeksā, šīs normas darbojas ļoti labi (namīpašnieki praksē bieži tiek sodīti ar vairākiem tūkstošiem un pat maksimālo sodu 10 000 latu) un tās neviens negrasās atcelt.

Ak, Rīgas pilsētas īres valde satraukusies, ka jaunajā likumā nav tādas institūcijas, tas slikti, darbu zaudēt neviens negrib. Bet te uzreiz atzīmēsim, ka īres valde ir tikai Rīgā, nekur citur tās nav, bet sodus uzliek nevis īres valdes, bet pašvaldību administratīvās komisijas. Es nesaku, ka īres valdi nevajag, jo sevišķi Rīgā, bet cik varēja saprast no sižeta, tad Rīgas pašvaldības pārstāvis arī piedalījās darba grupā – tad kur ir problēma? Varbūt, lai vienā pašvaldībā paši noskaidro, ko sūtīt uz darba grupu un miers?

Raidījumā tika uzsvērts, ka īrnieki būs beztiesiski un īrniekus liks uz ielas bez tiesas. Pārsteidzošs apgalvojums. Idejas pamatā ir bez tiesas izlikt tās personas, kas patvarīgi aizņēmušas telpas (nav īrnieki), kam termiņš ir beidzies (nav vairs īrnieki), mainījies īpašnieks (ja īres līgums nav ierakstīts zemesgrāmatā) un ja ir līgumā pielīgta tiesība izīrētājam vienpusēji atkāpties, nosūtot brīdinājumu (īrnieks tam ir piekritis). Tātad daļā jautājumu nav runas par īrniekiem, bet par pārējo būs un ir vajadzīgas diskusijas.

Sevišķi vērts ir jautājums par to, vai īres līgums būs/nebūs saistošs jaunajam ieguvējam (pašreiz tas ir saistošs neatkarīgi no tā, vai tas ir ierakstīts zemesgrāmatā). Tas nav tik viennozīmīgs jautājums, un jau vēsturiski (pirmskara Latvijā) bija dažādas normas. Raidījumā netika vispār apskatīts jautājums, ka īres līgumi pašlaik netiek nekur reģistrēti, ka ir daudz fiktīvu īres līgumu (it sevišķi izsolēs pārdodamajiem īpašumiem), ka pat, vienkārši pērkot dzīvokli, neviens nevar pārliecināties par īres līguma neesamību (pircējs var nonākt situācijā, ka nopērk dzīvokli, ņemot kredītu, taču dzīvoklī iekšā netiek, īrē citur, bet bankai maksājumi jāveic). Un nepatiess bija īres valdes pārstāves apgalvojums, ka ieguvējam būs nevis tiesības izlikt īrnieku, bet pienākums. Muļķības, Civillikums skaidri un gaiši pasaka, ka jaunais ieguvējs var turpināt īres līgumu.

Tā varētu tirzāt raidījumu ilgi un gari, bet tad diez vai visi spēs izlasīt rakstīto. Es neaizstāvu ne vienu, ne otru pusi (īres līguma dalībniekus), bet saku, ka likums ir jāmaina, novecojušās normas (piemēram, beztermiņa īres līgums, ko izīrētājs nekad nevar uzteikt) ir jāizslēdz, īrnieki kā vājākie līgumslēdzēji ir jāaizstāv, bet tajā pašā laikā ir jāmāca domāt un lasīt līgumus.