Iesaki rakstu:

Aizvadītajā nedēļā 61 Saeimas deputāts nobalsoja par 40 miljonu eiro lielas apšaubāmas „kompensācijas” piešķiršanu „ebreju kopienai” saistībā ar zaudētajiem īpašumiem. Pašlaik, kad jau šomēnes klajā nāks Indriķa Latvieša jaunā romāna „Nāve” pirmā daļa, šis notikums liek atcerēties iepriekšējā „Baiļu” sērijas romānā „Nauda” aprakstītās „caurcaurēm izdomātās” norises ap „austrumnieku krievžīdiem” un to interesēm, - Pietiek publicē četras nodaļas no šīs grāmatas.

43. nodaļa

Sen, tiešām sen Ilmāram Rimēvičam nebija gadījies satikt šo, kā nezinātājam varēja šķist, tik simpātisko, dzīvespriecīgo un komunikablo kungu aci pret aci, turklāt divatā vien.

“Austrumu bankas” padomes priekšsēdētāja vietnieks, bankas padomes priekšsēdētāja un lielākā akcionāra māsas vīrs, bankas valdes priekšsēdētāja vietnieka tēvs un bankas trešais lielākais akcionārs, tad vēl arī bankas Labdaru fonda padomes priekšsēdētājs un visbeidzot – vienas no Latvijas ebreju organizācijām vadītājs.

Rimēvičam nekad nebija bijis ne laika, ne intereses iedziļināties šajās Latvijas nedaudzo pārpalikušo ebreju aizrautīgajās nesaskaņās, kurās reizēm pa gaisu lidoja pat izrautu matu šķipsnas, taču to gan viņš zināja, ka Arkādijam Zaharenko šajos kašķos ir nozīmīga loma.

Vienu slavēts, otru nīsts, šis ārēji bezgala jaukais un patīkamais cilvēks bija nopietna figūra ne tikai pašmāju ebreju dzīvē vien. Kuram, ja ne Rimēvičam, bija zināt, ka tieši starptautisko ebreju organizāciju aizstāvība bija viens no galvenajiem iemesliem, kuru dēļ “Austrumu banka” joprojām bija pie dzīvības. Atbrauca pie Puntiņa kunga un vēl citiem kungiem delegācija, pavaimanāja, padraudēja – un re, kā…

Zaharenko kungs tiešām bija komunikabls un smaidīgs, ar visiem bezgala draudzīgs, taču realitāte bija pilnīgi cita, un Rimēvičs to lieliski zināja. Patiesībā Arkādijs Zaharenko bija no tiem cilvēkiem, kam labāk pirkstus mutē nebāzt, – nokodīs ar visu roku vismaz līdz elkonim un pat uzdzert nepaprasīs.

Kas attiecās uz naudas lietām, tad to, ka Rimēvičam savulaik bija izdevies izspiest no “austrumnieku” krievžīdiem ikmēneša simtiņa maksājumu, viņš uzskatīja par vienu no saviem izcilākajiem, tā sacīt, sportiskajiem sasniegumiem. Tas bija apmēram tāpat kā pierunāt krokodilu atdot daļu no vistas, kas jau aprīta un pa pusei sagremota. Vai pitonu – atrīt trusīti.

Jā, jā, tieši krievžīdiem, citādi nepateiksi. Rimēvičs nebija nekāds antisemīts, taču viņš mūžā bija saticis dažādus ebrejus un labi zināja, ar ko tie var atšķirties. Bija principiāli ļaudis, kuri, neraugoties uz personiskām nesaskaņām, tomēr radīja zināmu cieņu un respektu. Un bija šādi te krievžīdi, no kuriem tāpat kā no katra otrā krievlatviešu uzņēmēja varēja sagaidīt jebkuru draņķību pat niecīgas summiņas vārdā.

Jau vecajos laikos Rimēvičs bija ar vāji slēptu nepatiku vērojis, kā šī krievžīdu ģimenīte, kura tālajos deviņdesmitajos savu “banku” bija sākusi kaut kā prihvatizēta bērnudārza ēkā, klientus bieži vien nevis vienkārši noslauc, bet nolupina kā sīpolus – tā, ka no klienta biznesa un īpašumiem pat apgrauzta serdīte pāri nepaliek.

Procenti, jauni procenti, soda naudas, ķīlu atņemšana – tā visa bija ierasta lieta Latvijas banku nozarē. Kamēr tev viss gāja labi, ar attiecībām jums viss bija kārtībā, bet, tikko kaut kas aizgāja greizi, no tevis nodīrāja visu un vēl ar uzviju.

Tomēr “Austrumu banka” izcēlās pat šajā vidē. Šie krievžīdi, kas sevī bija apvienojuši sliktākās īpašības, kuras slikti cilvēki piedēvēja abām nācijām, pilnā nopietnībā uzskatīja, ka viņiem ir tiesības ne tikai uz kredītu procentiem, bet arī uz daļu no savu klientu peļņas.

Laika gaitā bankas akcionāru sastāvs bija pamainījies. Visiem, kuri dzīvoja ilūzijās par to, kā “apvienotā žīdu nācija valda pasauli”, vajadzēja būt klāt, kad vieni no “Austrumu bankas” akcionāriem, izmantojot krīzes apstākļus, brutāli uzmeta otrus. Un kā vieni, tā otri bija tieši izredzētās tautas pārstāvji…

Bankas saimnieks gan jau daudzus gadus bija viens un tikai viens – Zaharenko sievasbrālis Leonīds Eserkins. Aukstas, ciniskas, bezbailīgas smadzenes, kuru īpašnieks necieta publicitāti un jau deviņdesmitajos gados bija slavens ar to, ka viņam attiecībās ar bandītiem nevajadzēja nekādu “rešalu” – pats visu spēja nokārtot ar visdažādākajām metodēm.

Rimēvičam gan par šo kungu bija zināms vēl šis tas – piemēram, skaidrs apliecinājums tam, ka nauda vien laimi nenes, it īpaši, ja tā bija sapelnīta šādā veidā. Sieva alkoholiķe, dēls narkomāns, kurš turklāt izraidīts no Amerikas un bijis spiests tur atstāt savu dēlu – Eserkina mazdēlu. Ebrejiem ģimene vienmēr bijusi īpaši svarīga, tāpēc Rimēvičs varēja aptuveni iedomāties, kā jutās Eserkins.

“Austrumnieki” atstādinātajam – bet ne atlaistajam! – Centrālās bankas prezidentam bija īpaši nesimpātiski vēl viena iemesla dēļ. Viņš Latvijā nezināja nevienu citu kredītiestādi, kuras saimnieki tik skaidri demonstrētu – šī nav mūsu valsts!

Jā, arī Rimēvičam te daudz kas nepatika. Arī Rimēvičs šeit ļoti bieži jutās kā ērglis kurkuļu dīķī – viņa vēriens un intelekts prasīja pilnīgi citus plašumus. Tomēr viņš novērtēja vietu, kas viņam nodrošināja statusu un iztiku, kamēr “Austrumu” krievžīdi gandrīz vai atklāti deklarēja: mums patiesībā nav nekāda sakara ar šo valsti, izņemot vienīgi to, ka mēs te kādu laiku sekmīgi varam taisīt biznesu!

Lūk, lūk – “kādu laiku”. Februārī šis “kāds laiks” bija beidzies. Bija gan nolemts “austrumniekus” pasaudzēt, taču, kur malku cērt, tur skaidas lec. Melnais caurums, kurš stingri atbilstoši Rimēviča plānam sevī iesūca “CBLV banku”, gandrīz, gandrīz parāva līdzi arī Eserkina un Zaharenko lolojumu – un nekādi starptautisko ebreju kantoru aizlūgumi nebūtu palīdzējuši. Iespējams, būtu arī parāvis, ja ne krievžīdu īpašie talanti, – Rimēvičs bija pārliecināts, ka viņi būs gatavi uz jebkuru nelietību, lai paglābtu savu biznesu, un nekļūdījās.

Nauda no “Austrumu bankas” plūda prom fantastiskos apmēros. Sūci vajadzēja aizdambēt, un eserkini-zaharenki izdomāja vēl fantastiskāku veidu, kā to panākt. Apmēram mēnesi pēc Rimēviča negadījuma un “CBLV” faktiskās slēgšanas “austrumnieki” visiem saviem “aizdomīgajiem” – faktiski tiem, kuriem kontos bija nauda, – nerezidentu klientiem paziņoja, ka sāks viņu pārbaudi. Un pārbaudes laikā konti, protams, nebūs pieejami…

Vēl vairāk, krievžīdi izdomāja novatorisku veidu, kā vēl uz atvadām nopelnīt uz šiem klientiem, kurus viņiem tāpat nāktos zaudēt. Par konta apkalpošanu katru mēnesi no klienta tiek iekasēti tūkstoš eiro, kas bija vismaz desmitreiz vairāk nekā vidējās tirgus cenas, bet par tādu maksājumu dokumentu iesniegšanu, kurus banka var nepieņemt, – pieci simti.

Citiem vārdiem sakot, “austrumnieki” savus klientus nolika situācijā, kad viņu konti ir arestēti, no tiem katru mēnesi tiek ieturēti tūkstoš eiro un vēl piecsimt eiro par katru dokumentu, ko banka pēc saviem uzskatiem nepieņem. Vienoties nevar, sniegt prasību tiesā nevar, jo nav vēl beigusies nerezidentu “tīrības” pārbaude, kuru apstiprinās visi sargsuņi, ieskaitot uzraudzību, ko vada tas pats Puntiņa kungs.

Tā nu krievžīdu klienti mēnešu mēnešiem varēja noskatīties, kā viņu kontus pamazām iztīra pati banka un kā viņu pašu biznesi bez iesaldētās naudas iet dibenā. Turklāt pat paši bankas darbinieki intensīvi izplatīja baumas, ka no tās palikusi pāri tikai čaula, un arī tas bija precīzs un cinisks aprēķins.

Rimēvičs labi varēja iedomāties šāda “Austrumu bankas” klienta noskaņu: tevi drāž visos iespējamos veidos, tu jau sāc domāt, ka būsi pazaudējis pilnīgi visu – un tad pie tevis piesakās kāds krievžīdu pārstāvis, kurš saka: tā un tā, iemaksā tik un tik, lai tavs konts tiktu atsaldēts, un vēl atdod mums, piemēram, trīsdesmit procentus, lai saņemtu pārējo – vai varbūt arī nesaņemtu, bet uz dažiem gadiem noliktu depozītā…

Žēl gan Rimēvičam šo “austrumnieku” klientu nebija ne kripatas, – paši labi zināja, kur bāžas ar savu nez kur nez kā iegūto naudu. Savulaik viņš savu iespēju robežās šiem eserkiniem bija palīdzējis – vai, pareizāk sakot, nedarījis neko sliktu –, jo pēc zināmām pārrunām un variantu demonstrēšanas šie bija sākuši kārtīgi maksāt ikmēneša nodevu. Bet tagad… tagad bija cita runa.

Godīgi runājot, patiesībā viņam tieši šobrīd galva gāja riņķī no visa tā, kas faktiski vienlaikus bija jāorganizē, jākārto un vienkārši jāpārdomā, lai nekļūdītos brīdī, kad kļūdīties nedrīkstēja.

Vispirms jau uz priekšu bija jāvirza viņa “CBLV” plāns – figūras bija izvietotas, bet akli nedrīkstēja uzticēties nevienam. Ne Dibuā, ne Lezdiņam un viņa aprūpējamajiem bābiešiem, ne Naudsepam ar viņa varzu, ne Timotijam, ne Veroni, ne vēl dažiem cilvēkiem, par kuriem labāk bija pat nedomāt. Turklāt vajadzēja sākt domāt arī par kandidatūru likvidatora postenim, – tādu kļūdu kā ar Runku otrreiz atkārtot nedrīkstēja.

Runkus… jā, arī tā bija nopietna tēma. Ja pieņem, ka tieši mazais draņķis bija noorganizējis ielaušanos viņa mājā un seifa iztīrīšanu, tad kur viņš bija licis visu pārējo seifa saturu? Vai arī – kur to bija licis kāds cits? Piemēram, iznirelis Durašs?

Seifā bija glabājušās pāris lietas, kam īsta nozīme bija tikai zinātāja acīs – un šādu zinātāju visā valstī bija labi ja pāris. Būtu vienkārši lieliski tās atgūt – bet pajautāt ko tādu Durašam automātiski nozīmētu apliecināt šo mantiņu vērtīgumu. Nē, steigties šeit nekādā ziņā nedrīkstēja.

Tad vēl šīs noklausīšanās iekārtas, kas, izrādās, gadiem ilgi bija uzstādītas viņa mājās. KAB tas noteikti nebija – tad kaut kas jau būtu uzpeldējis pratināšanās. Bet kas tad? Durašs, neraugoties uz pieteikšanos sarunai burtiski pāris stundas pēc iekārtu atrašanas, par tām nebija pat iepīkstējies. Varbūt tiešām tā bija tikai sagadīšanās? Kurš tad? Kurš bija gadiem ilgi noklausījies un tad īstajā brīdī ziņas par Rimēviča plāniem aiznesis Veroni? Un varbūt ne tikai Veroni vien?

It kā ar to būtu par maz, vēl bija arī bez pēdām pazudušais Mortensons, tad tīri sadzīviskais finanšu trūkums, jā, protams, arī Rimēviča paša kriminālprocesi. Kas tur notika, ar ko bija skaidrojams apklusums – versijas bija, bet īstas skaidrības nebija. Un, protams, šobrīd pats, pats galvenais, pat par “CBLV” plānu svarīgākais, – Duraša ieraksti.

Nevarētu teikt, ka Rimēvičs bijušajam KABistam, tagadējam jaunajam un daudzsološajam politiķim, būtu noticējis simtprocentīgi. Taču viss sakrita, un arī demonstrētais ieraksts pilnīgi noteikti bija īsts.

Protams, pastāvēja variants, ka Durašs vēl var pārdomāt, mēģināt ierakstus pārdot pa daļām, pašantažēt gan Rimēviču, gan citus “Spāru” sarunu dalībniekus, no kuriem dažus Rimēvičs zināja un vēl dažus nojauta.

Bet nē, nez vai. Šie menti vienmēr savā būtībā bija aprobežoti, viņiem pietrūka mēroga, vīzijas izjūtas, fantāzijas lidojuma – un piedevām bieži vien viņi bija vienkārši gļēvi. Tā ka tad, kad Durašs bija ierunājies par miljonu, Rimēvičs patiešām ticēja, ka tas ir KABista sapņu un cerību augstākais līmenis, nekas vairāk viņa paurī vienkārši neievietojas.

Nedaudz biedējoša gan bija Duraša ieminēšanās, ka, šķiet, viņš varēšot piedāvāt ne tikai “Spāru” sarunas vien, bet vēl šo to, kas varētu būt tapis kāda bijušā prezidenta rezidencē kaut kur Gaujas vai Amatas krastos. Vai tiešām viņi būtu tikuši arī līdz “Mājiņām”? Un vai tiešām Smēles senilā marionete Vērziņš bija izrādījies slīpāks, nekā varēja iedomāties? Vai arī viņu bija izmantojis kāds cits?

Bet lielos vilcienos tas neko nemainīja. Ja “Spāru” ieraksti nāks atklātībā, vairs nebūs svarīgi – ir kaut kas ierakstīts arī “Mājiņās” vai ne. Un otrādi – ja Durašs pārdos vienus ierakstus, viņš būs gatavs pārdot arī otrus. Runa būs tikai par naudu – un tas pašlaik bija jautājums numur viens. Drošības dēļ labāk būtu turēt gatavībā divus miljonus, nevis tikai vienu. Nu, vismaz pusotru. Gan jau reizēm šie menti spēja ne tikai atņemt un dalīt, bet arī saskaitīt…

– Sveicināti, Zaharenko kungs, mums vajadzētu vienu svarīgu lietu pārrunāt! – Rimēvičs vērsās pie viņam iepretim sēdošā kunga ar kuplo sirmu matu cekulu un tam piesprausto ebreju cepurīti. – Ļoti svarīgu mums visiem. Svarīgu un izdevīgu.

44. nodaļa

Saruna ar “Austrumu bankas” padomes priekšsēdētāja vietnieku, trešo lielāko akcionāru, vietējās ebreju kopienas šišku un ko tik vēl ne Arkādiju Zaharenko sākās galīgi ne tā, kā Rimēvičs to bija iedomājies. Kaut iedomājies viņš bija nudien daudzus un dažādus tās variantus.

Tā vietā, lai sāktu sarunu ar formāli draudzīgu aprunāšanos par to, kā aug bērni un cik grūti šajos grūtajos laikos ir saglabāt normālas cilvēciskas attiecības, Zaharenko kungs, nezaudējot savu mūžīgo viltus draudzīgumu, izvilka no žaketes iekškabatas dažas datorraksta lapiņas un pasniedza tās Rimēvičam.

– Lūk, Ilmāra kungs… – Viņi savstarpējā komunikācijā vienmēr izmantoja šādas uzrunas, kas balansēja pa vidu starp oficiozumu un viltus draudzīgumu. – Man te kolēģis lūdza nodot jums tādu mazu failiņu. Runā, ka tāds kopā ar vēl citiem dokumentiem pašlaik klīstot apkārt… Meklējot pareizās rokas…

Rimēvičs ieskatījās datorizdrukā uz parastām rakstāmpapīra lapām bez kādām norādēm par autoru vai izcelsmi. Pāršķīra otro lapiņu, trešo, tad atgriezās pie pirmās un sāka lasīt jau kārtīgi. Acīmredzot tas bija tieši tas, ko no viņa sagaidīja viesis.

Fails ar nosaukumu “Uzziņas materiāls – OBJEKTS I. R.”.

“Pārbaudot OBJEKTU pa uzskaites kartotēkām, viennozīmīga atbilde par to, ka viņš atrodas aktīvā uzskaitē kā “avots”, netika saņemta, taču kolēģu paaugstinātā interese no FSB 1. daļas (izlūkošana), tomēr liek domāt par to, ka OBJEKTS pašlaik ir “uz aktīviem kontaktiem”, taču tie ir dziļi nošifrēti. Par to, ka OBJEKTS ir operatīvās attiecībās, liecina kategorisks aizliegums veikt pret viņu jebkāda veida operatīvus pasākumus.

Kā pārbaudes gaitā izdevās noskaidrot, pirmie operatīvie kontakti ar OBJEKTU bijuši vēl laikā, kad eksistēja PSRS, konkrēti, pirms izbraukšanas uz mācībām ASV. Pēc avota rīcībā esošās informācijas, ar OBJEKTU attiecības uzturēja Jānis Bukāns.

Pēc avota rīcībā esošās informācijas, tajā laikā saistībā ar OBJEKTA profesionālo darbību ticis strādāts uz nākotni. Varbūt viņu ne tik daudz bija plānots izmantot īslaicīgas informācijas iegūšanas, bet gan ietekmes ziņā. Tieši tādā kontekstā, lai nepieļautu nevēlamu attieksmi attiecībā uz vienu vai otru finanšu iestādi, kurās bija un ir Krievijas valsts intereses.

Kā spilgtākais piemērs tam esot “Marex bankas” likvidācija (I. Podmanis) un vēlāka pārdošana ASV investoriem. Nav noslēpums, ka šajā bankā glabājies ar Krieviju saistīts kapitāls, kura daļa pēc kraha sākuma bija “jāizved” attiecīgajā laikā un attiecīgajā virzienā.

Pēc iegūtās informācijas, OBJEKTS ar viņa rīcībā esošiem instrumentiem nostrādājis ļoti labi, faktiski neliekot šķēršļus procesam. Vai tas bijis uzdevums, avots neņemas spriest. Protams, naivi būtu uzskatīt, ka OBJEKTS ir vienīgais “vaininieks” bankas krahā, un viņš noteikti nebija vienīgais izpildītājs visā operācijā.

Par nozīmīgu posmu, pēc avota izteikumiem, OBJEKTA biogrāfijā ir uzskatāms darbs korporācijā “BAIBA”, kurā strādāja daudzi “kantora”, it īpaši 1.daļas, darbinieki, kuri tad arī, iespējams, veica OBJEKTA uzraudzību un audzināšanu. Šo OBJEKTA darbības posmu viņš pats no savas oficiālās biogrāfijas (CV) ir izslēdzis.

Kā zināms, ar “BAIBU” saistītās “Depozitārija bankas” vadītājs Raits Bailis arī bija operatīvās attiecībās ar VDK. Kā uzskata avots, bankas līdzekļu izvešanā uz Krieviju ne maza loma varēja būt OBJEKTAM, kurš jau tajā laikā bija pašreizējā amatā.

Cik zināms avotam, tad R. Bailis un OBJEKTS bijuši ļoti labi paziņas. Pēc avota domām, ko apstiprina arī iegūtās informācijas analīze, “BAIBA” varēja būt kāda Krievijas radītās rezidentūras sastāvdaļa.

Diezgan sīki esot izpētīta OBJEKTA personība. Tam, pēc avota vārdiem, tikušas un tiekot izmantotas operatīvās metodes (pamatā – uzziņa). Viņa darbībai tiekot sekots un veikts procesa monitorings.

OBJEKTS ir interesants sarunu biedrs tādā nozīmē, ka ir erudīts. Labāk komunicējot šaurā lokā. Parādīšanās masās viņu darot nervozu, to esot atzinis arī pats. Nevarot noliegt viņa aso prātu.

Ļoti miesaskārīga persona. Patīk “sānsoļi”. Viennozīmīgi pašlaik ir zināms, ka OBJEKTAM ir arī netradicionāla orientācija.

Sievieti uztverot kā priekšmetu. Gandrīz anekdotisks gadījums bijis ar viņa pirmo sievu, kad neesot ļāvis viņai nogriezt garos matus, jo viņam tā gribējies. To, ka sieva nedrīkst griezt matus, esot paredzējis un nostiprinājis pat līgumā.

Spītīgs. Attieksme pret materiālām vērtībām raksturojoties ar alkatību, pat mantrausību. Tieši šīs īpašības, ja ir iespēja, tad vajagot izmantot viņa piesaistei. Eksperti atzinuši – ja viņš kādreiz “nodegs”, tad tas būs materiālā aspekta dēļ. Pie kam esot ļoti sīkmanīgs. Patīkot dārgas dāvanas.

Jāatzīmē piesardzība visos jautājumos. Ļoti uzmanīgi izvēloties paziņas. Faktiski dzīvē esot kādas 2–3 personas, ar kurām esot atklātāks nekā ar pārējiem. Jau pieminētais J. Bukāns, ar kuru vieno pazīšanās kopš jaunības. Protams, pēc uzziņas varot spriest, ka tuva persona esot jau pieminētais Andris Bukmanis.

Asi attīstīta intuīcija. Kā izteicās avots, pēc ekspertu viedokļa, ja nepieciešams izsist no līdzsvara, vajag negaidīti mainīt viņam ierasto vidi. Nav stresa noturīgs, it īpaši negaidītās situāciju maiņās. Patīkot visu izplānot. Savus ieradumus, dzīves ritmu, dienas kārtību nemainot.

Komforta cilvēks. Manierīgs, rūpējas par savu ārieni un fizisko veselību. Esot problēmas ar asinsspiedienu. Spēlē tenisu klubā, kas bāzējas Ādažos. Klubā darbojas vairākas Latvijā prominentas personas – A. Rausnītis un viņa sieva, J. Slavickis (“Etera”), V. Reimanis (bijusī “SBE bankas” augsta amatpersona).

Kluba biedri periodiski rīkojot turnīrus bijušā Latvijas prezidenta A. Vērziņa īpašumos Cēsu apkārtnē. Kluba biedri saviem pasākumiem rīkojot regulārus un respektablus izbraukumus uz ārzemēm. Pēdējais izbraukums, kurā it kā piedalījies OBJEKTS, esot bijis apmēram pirms diviem mēnešiem uz Turciju.

Materiāli viņš ir nodrošināts, pat ļoti. Protams, ka ir neoficiālie ienākumi. Pēc avota teiktā, viens no kanāliem ir FTK. Par labvēlīgām pārbaudēm šīs iestādes pārstāvji tiekot dāsni apdāvināti no atsevišķām finanšu institūcijām. It īpaši tas tiekot piekopts bankās ar Ukrainas kapitālu, jo vismaz 50% finanšu operāciju tajās ir “pelēkas”.

Pēc avotu informācijas, OBJEKTS jau deviņdesmito gadu sākumā ir sācis gūt nelikumīgus ienākumus – regulārus dāvinājumus no atsevišķām komercbankām, kurām radušās vai tikušas radītas problēmas. Sākotnēji šīs summas bijušas nelielas, nepārsniedzot dažus tūkstošus latu no katras bankas.

Faktiski jau tolaik tā bijusi izspiešana. OBJEKTS mēdzis izteikties – es jums parādīšu vienu sarkano karodziņu, tad otru sarkano karodziņu, bet trešā karodziņa vairs nebūs, jo nebūs jūsu bankas.

OBJEKTS ļāvis noprast, ka šī mēneša maksa ir vajadzīga nevis viņam personiski, bet lai dalītos, iespējams, arī ar Latvijas Centrālās bankas prezidentu Einaru Epši. Vēlāk šī informācija nonākusi arī līdz pašam E. Epšem, kurš izsaucis pie sevis vairāku banku vadības pārstāvjus un interesējies, vai šai informācijai ir pierādījumi. Drīz pēc tam OBJEKTS veicis aktīvas darbības, lai veicinātu Epšes darbību politikā.

Atbrīvojies no Epšes uzraudzības, OBJEKTS varējis izvērsties plašāk, taču saglabājis maksimālu piesardzību. Tajā pašā laikā OBJEKTS sācis aizvien asāk vērsties pret kredītiestādēm, kuras nav vēlējušās maksāt vai pildīt citas nelikumīgas prasības. No lielajām kredītiestādēm tādas bijušas divas – “Marex banka” un “CBLV banka”.

OBJEKTA ietekme nozīmīgi pieaugusi pēc 2008. gada un “Marex bankas” darbības beigām. Pēc avotu informācijas, OBJEKTS atbalstījis naudas līdzekļu izņemšanas ierobežojumu nenoteikšanu savtīgu iemeslu dēļ, taču papildus tam bijis ieinteresēts arī tajā, ka Latvijas valsts bankas glābšanai aizņemas ievērojamas summas starptautiskajās finanšu institūcijās.

Līdz ar šo aizņēmumu izdarīšanu institūcijās, kuru pārstāvis ir OBJEKTS vai kurās OBJEKTS ir Latvijas pārstāvis, OBJEKTA ietekme pieaugusi īpaši strauji. Pēc “Krābankas” darbības pārtraukšanas 2011. gadā OBJEKTAM izdevās atbrīvoties arī no FTK vadītājas Irēnas Kūmanes, ko viņš uzskatīja par sev nepietiekami lojālu.

Avoti nozarē uzskata, ka gan profesionālā, gan personiskā līmenī OBJEKTS ir ļoti bīstams cilvēks, kam var būt pat trīs, četras, piecas un vairākas “sejas”. OBJEKTS tiek raksturots kā persona, kura nevienam, kas no OBJEKTA ir atkarīgs, nespēj piedot nekādu patstāvību. Kas nav ar mums, tas ir pret mums, – tā OBJEKTS esot izteicies kādam tuvākam draugam.

Draugu OBJEKTAM, kā minēts, ir ļoti maz, ja vispār ir. Tas saistīts arī ar to, ka pēdējos gados OBJEKTS faktiski dzīvo iedomātā pasaulē, raksturīgs ļoti augsts pašvērtējums, ir ar savu viedokli par visu. OBJEKTS uzskata sevi par izcilu stratēģi vairāk nekā valsts līmenī.

Atsevišķas personas uzskata, ka OBJEKTS ir zaudējis saikni ar realitāti. Operatīvā informācija liecina, ka OBJEKTS pēdējos gados ir konsultējies ar psihiatriem, taču darījis to neregulāri, faktiski nodarbojoties ar pašārstēšanos. Tas novedis pie regulāras medikamentu lietošanas bez pietiekama seku izvērtējuma.

Pēdējos gados OBJEKTS ir aizvien biežāk tirgojies ar ietekmi. Tiek uzskatīts, ka ar viņa starpniecību cilvēki mēģinājuši risināt problēmas dažādos jautājumos. Daudzi vīlušies, jo OBJEKTS nevis risinājis problēmas, bet tikai nav iejaucies un nav licis šķēršļus, ko pats uzskata par ļoti nozīmīgu nopelnu.

Avoti norāda uz OBJEKTA neikdienišķo attieksmi pret naudu. Nevar teikt, ka nauda viņam būtu pašmērķis. Galvenais OBJEKTAM ir visa veida vara, ietekme, respekts. Rodas iespaids, ka OBJEKTA mērķis ir uzbūvēt piramīdu, kurā viņš ir pašā augšā.

Tajā pašā laikā OBJEKTS uzskata naudu par ļoti svarīgu dzīves sastāvdaļu. Nauda OBJEKTAM ir personisko panākumu, sabiedriskā stāvokļa kritērijs. Īpaši svarīga OBJEKTAM ir viņa personiskā nauda un nauda, ko viņš uzskata par savu.

OBJEKTS labi izprot sabiedriskās attiecības, par Centrālās bankas līdzekļiem ir ļoti labi trenēts šajā jomā, izgājis dažādus treniņus un kursus. Labi manipulē ar cilvēkiem. Praktiskajā ekonomikā, uzņēmējdarbībā ir nezinošs. Ir neoficiāla informācija, ka zaudējis nopietnus līdzekļus savā slēptajā uzņēmējdarbībā.

No avotiem iegūtā informācija ļauj secināt, ka, pašlaik tiekot strādāts pie tā, lai OBJEKTU legāli varētu nosūtīt uz Eiropu. Sabiedriskais fons attiecībā uz OBJEKTA karjeru ir un tiekot uzturēts nelabvēlīgs, ne bez “kantora” palīdzības. Tas tiekot darīts ar mērķi, lai OBJEKTS it kā masu apziņas spiediena rezultātā aizietu no sava amata un nepaliktu darbā uz nākamo periodu.”

– Nu un ko jūs man gribat teikt ar šo veco zupu, Arkādija kungs? – Šeit neko daudz nevajadzēja domāt. Šeit vajadzēja rīkoties. Tieši un skaidri.

45. nodaļa

Dīvaini, bet neizskatījās, ka Zaharenko kungs būtu gaidījis kādu citu reakciju. Viņš joprojām sēdēja tikpat nepiespiestā pozā un visos iespējamos veidos izstaroja draudzīguma viļņus – tik sirsnīgus, ka nezinātājs, protams, pieviltos. Bet Ilmārs Rimēvičs nebija nezinātājs, nudien ne.

– Arkādija kungs, paldies, protams, bet es tiešām nesaprotu, kāda man jēga no šī… skolnieku sacerējuma. Varbūt būsiet tik laipns un paskaidrosiet… ja vien mēs nevaram ķerties pie nopietniem jautājumiem… Jā, un žēl, protams, ka Eserkina kungs nevarēja ierasties. Tik sen nav gadījies satikt…

– Jā, Eserkina kungs diemžēl… lūdza atvainot. Jūs taču zināt, Ilmāra kungs, kā tas pašlaik ir ar finanšu nozari. Jāmēģina saglābt katrs santīmiņš. Tāpēc Eserkina kungs lūdza atvainot, ka… Ļoti vēlējās jūs satikt, bet pēkšņi tāds caitnots, ka…

Tie, protams, bija meli, un Zaharenko lieliski saprata, ka Rimēvičs saprot gan to, ka tie ir meli, gan to, ka Zaharenko saprot, ka viņš saprot… Ar vārdu sakot, visi visu saprata, bet līdz noteiktam punktam izlikās pieklājīgi un korekti.

Patiesībā “Austrumu bankas” saimnieks uzskatāmi demonstrēja, ka vismaz pašlaik atstādinātais – bet ne atlaistais! – Centrālās bankas prezidents Ilmārs Rimēvičs pēc statusa neatbilst tam, lai ar viņu tiktos personiski. Nu, to varēja saprast. Rimēviča ziņā bija to mainīt. Varbūt jau šajā sarunā, varbūt vēlāk.

– Jā, saprotu, protams. Tad, lūdzu, Arkādija kungs… Paldies, protams, par lasāmvielu, bet kāda jēga no šī sacerējuma, ko jūs man tik laipni…

– Jēga? Nē, Ilmāra kungs, jēgas tur īpaši nekādas… Vienkārši atnesu palasīties, varat paturēt sev. Domāju, jums būs interesanti uzzināt, kas viss pašlaik klīst apkārt un var nonākt nepareizās rokās… Vienu laiku ap jums, Ilmāra kungs, bija pilnīgs klusums, bet tagad… tagad tāda sajūta, ka atkal kaut kas sākas. Un sākas tieši ap jums. Tāpēc, ja nu jūs gadījumā nebijāt pamanījis un īsti nezinājāt, kas un kā…

Rimēvičs klausījās šajos ieinteresētas draudzības un rūpju apliecinājumos un neticēja nevienam pašam Arkādija Zaharenko vārdam. Protams, krievžīdiem kaut kas bija aiz ādas, ne jau tāpat vien viņi izmētātu šādus papīrīšus. Nekādā gadījumā. Vai nu mēģināja viņu nobiedēt, vai deva mājienu, ka ir tikuši pie kaut kāda apjomīgāka kompromata, vai vēl kaut kas… Nu, kāda starpība, viņam pašlaik bija pilnīgi citas prioritātes.

– Paldies, paldies, Arkādija kungs! Es noteikti brīvā brīdī izlasīšu kārtīgi. Vienmēr interesanti uzzināt, kā tevi saskata cilvēki no malas… un vēl jaukāk tas, ka cilvēki par tevi joprojām interesējas. Ziniet, nudien sirds silst…

– Man prieks, Ilmāra kungs. Arī Eserkina kungam šķita, ka jums būs interesanti, tāpēc jau viņš lūdza izmantot gadījumu un nodot. Personiskajam arhīvam vai kaut kā tā. – Zaharenko bija pati laipnība, un Rimēvičam vairs nebija nekādu šaubu, ka agri vai vēlu viņi atgriezīsies gan pie šīm lapiņām, gan pie Eserkina gādības patiesajiem iemesliem. Labi, tas būs kaut kad, šie krievžīdi nekad nesteidzās un visu plānoja, plānoja un tad vēlreiz pārplānoja.

– Jauki, jauki, Arkādija kungs… Bet es par to mazo lietu, kuras dēļ man nācās atraut jūs no jūsu bankas… optimizēšanas darbiem.

– Jā, jā… laiki ir tiešām grūti. Kas to vēl pirms gada būtu domājis, ka viss tā sarežģīsies. Jūs pat iedomāties nevarat, Ilmāra kungs, kādas pūles ir bijis jāpieliek, lai visus šos mēnešus spētu izdzīvot. Ir bijis tā, ka pat maizes kumosam lāgā nepietiek, visu ziedojam, lai banka izdzīvotu un klientiem būtu labāk. Tiešām dramatiski, Ilmāra kungs…

Nu, te jau sākās tipiska ebrejiski baņķieriska vaimanāšana, pie sevis nosmīkņāja Rimēvičs. Lai kāds tu būtu cietais un aukstais stratēģis, gadsimtos iesēdušies vaimanāšanas, īdēšanas un matu plēšanas refleksi prasīja savu. Tikko tu ar kaulu smadzenēm sajuti, ka no tevis kāds varētu gribēt naudu, tu pilnīgi automātiski sāki vaimanāt.

Protams, sava daļa taisnības šajās vaimanās bija, “austrumniekiem” tiešām negāja viegli, viņi pat nebija veikuši ikgadējo luksusa auto iepirkumu un braukāja ar pagājušā gada bentlijiem un reindžroveriem, hahaha. Ak, nabadziņi…

– Es saprotu, saprotu, Arkādija kungs. Tāpēc arī visus šos ilgos mēnešus es jūs netraucēju un labi zināju, ka ir pamatoti iemesli, kuru dēļ ikmēneša maksājumi… Bet nu tagad, kā es saprotu, situācija ir normalizējusies, un mēs varētu atgriezties pie…

– Pie kā atgriezties? Es tiešām nesaprotu, cienītais Ilmāra kungs. – Cik neprasmīga izlikšanās. Kā tad, tu jau nu, Arkaša, būsi tas, kurš neko nesaprot. Labi, labi, es tev tūlīt paskaidrošu. Uz pirkstiem parādīšu, uz kalkulatora saspaidīšu…

– Stress dara briesmīgas lietas, Arkādija kungs, es labi saprotu, kā jūs jūtaties. Runa… runa ir par ikmēneša maksājumiem. Jūsu maksājumiem. Es nekļūdīšos, ja teikšu, ka pēdējais bija… janvārī, vai ne? Februārī bija paredzēts uz divdesmito datumu sākumu, bet… nu, es saprotu. Taču tagad jau viss ir nomierinājies.

Zaharenko kungs joprojām sēdēja tikpat mierīgs un joprojām centās izstarot draudzīguma un vēlīguma fluīdus. Īsti labi gan tas viņam vairs neizdevās.

– Ilmāra kungs… Ilmāra kungs, jūs tagad visā nopietnībā man mēģināt pateikt, ka…

– Jā! Jā, tieši tā. – Nu jau pietiks šīs riņķošanas ap karsto putras podu. – Ļoti vienkārša matemātika, Arkādija kungs. Desmit mēneši pagājuši, faktiski vienpadsmit… Vienpadsmit pareizināt ar simtu… Nu labi, desmit ar simtu, lai būtu tāda neliela atlaide. Sanāk… Nu, Arkādija kungs, jūs taču esat baņķieris, matemātiku zināt izcili. Precīzi viens sanāk.

– Skaaaaidrs… – Joprojām draudzīgā tonī noteica Zaharenko. – Un tātad jūs, Ilmāra kungs… jūs visā nopietnībā tagad sakāt, ka es… mēs jums būtu parādā apaļu miljonu eiro? Bez kādiem jokiem, ja? Tā kā par iemaksām, kuras…

– Jā, Arkādija kungs, jā. Kādi gan tur joki? Viss nopietni, kā savulaik vienojāmies, tā arī jādzīvo. Lai visiem būtu ērti un droši, un komfortabli, bez nevajadzīgiem asumiem un konfliktiem…

Vai tiešām viss izdosies tik vienkārši, cerīgi nodomāja Rimēvičs. “Austrumniekiem” taču vajadzēja saprast, ka viņš, neraugoties uz īslaicīgām problēmām, joprojām ir pirmā lieluma figūra un…

Šajā mirklī Zaharenko sāka smieties, un, jo skaļāk viņš smējās, jo vairāk tas Rimēvičam nepatika. Pārāk bieži cilvēki viņa klātbūtnē bija sākuši smieties. Kādreiz tā nebija, nudien ne.

No sirds izsmējies, Zaharenko ierunājās jau nopietnākā, atturīgākā tonī.

– Nē, Ilmāra kungs, jūs nu gan… Ziniet, es vienubrīd gandrīz vai noticēju, ka jūs tā pavisam nopietni tagad prasāt no mums miljonu… no mūsu ģimenes, ja tā varētu teikt. Kaut arī jūs nekas diemžēl vairs neesat un labi zināt, cik mums iet smagi, jūs vienalga… Un tik nopietni, tik lietišķi… Nē, visu cieņu, Ilmāra kungs, jūsu situācijā saglabāt humora izjūtu – tas ir lieliski. Es tiešām izjūtu cieņu pret to, kā jūs turaties.

Nekrietnais krievžīds visu labi saprata! Par to Rimēvičs nešaubījās ne par gramu vai milimetru. Labi saprata – un ņirgājās vai vienkārši vilka laiku, lai apdomātu īsto atbildi un pie reizes paeksaminētu viņa, Rimēviča, nodomu nopietnību. Drīzāk jau vienkārši ņirgājās – krievžīdi nevarēja jau laikus nenoprast, par ko būs saruna.

Nu gan vienreiz bija gana!

– Klau, Arkaša! – Rimēvičs labi zināja, ka šī bija aizskaroša uzruna. Tieši tā arī pašlaik vajadzēja! – Nu jau pietiks! Kas nav skaidrs? Viss ir skaidrs. Vai mums nebija vienošanās? Vai vienošanās nav jāpilda? Tad kur ir problēma? Man kaut ko sīkāk izstāstīt – kas un kāpēc, un kā gadās ar cilvēkiem, kas nepilda vienošanās?

Tas gan nebija nekāds pārsteigums, ka Zaharenko kungs vairs nemēģināja izskatīties ne jauks, ne draudzīgs. Rimēvičam pašam savu sarunas biedru viņa “mistera Haida” veidolā nebija nācies skatīt, bet stāsti gan bija dzirdēti.

– Ā, tad tas tomēr nebija joks… Žēl, ļoti žēl, Ilmār… – “Kungs” bija mests pie malas kā nevajadzīgs. – Žēl, ka jūs tik… tik nesaprātīgi izturaties pret realitāti un esat gatavs naudas dēļ… iluzoras naudas dēļ riskēt ar gadiem ilgušām attiecībām un… jā, ja jums jūsu Mārtiņš varētu dot kādu labu padomu, jums noteikti vajadzētu viņā ieklausīties… cik svarīgi ir galīgi neatrauties no realitātes.

Rimēvičs īsti nesaprata visu sava sarunu biedra teikto, bet tas nebija būtiski. Būtisks bija miljons, no kura bija atkarīgs tik daudz, un viņš juta, kā tas lēnām sāk izslīdēt no rokām.

– Arkaša, beidz te līkumot un filozofēt! Mums bija noruna! Un es varu piespiest tevi to izpildīt, ja kas…

– Ak tad Arkaša?! Ek, Ilmār, kad tava vecvecvecvecmāmiņa ar cūkām kopā gulēja, tad Arkašas sencis jau Toru lasīja pie zelta svečtura… – Zaharenko nesaniknojās, kā varētu domāt, drīzāk viņa balsī ieskanējās atklāta nožēla. – Mēs domājām, ka tu varbūt tiešām esi cilvēks ar augstu intelektu un ka tikai dzīve tevi piespiež. Bet redz, kā tu patiesībā…

Labi, Ilmāra kungs, ja tu gribi runāt tieši un skaidri, tad runāsim tieši un skaidri. Redzi, Ilmāra… kungs, tu vairs neesi tajā situācijā, lai kāds varētu uztvert nopietni tavus draudus un… Nu padomā pats – tu taču arī līdz šim nevienam neko reāli nepalīdzēji. Palīdzība nebija tavs produkts, ko tu pārdevi. Tu pārdevi kaut ko pavisam citu…

– Ko tad? – Muļķīgais jautājums Rimēvičam izlauzās pats no sevis.

– Ko? Tu, Ilmāra kungs, labi zini, ka pārdevi… nu, teiksim tā – neiejaukšanos. To, ka tu nekaitēsi, lai gan varētu kaitēt. Kā tu domā, kāpēc Kuseļņikovs un Buimeisters aizskrēja liecināt?

Nu labi, Buimeisters ir vienkārši alkoholiķis, bet Kuseļņikovs… nu neizturēja krieva karstās asinis, nesaprata viņš, kā var prasīt naudu nevis par to, ka izdarīs kaut ko labu, bet tikai par to, ka neizdarīs kaut ko sliktu.

Mēs, ebreji, mēs esam citādāki. Mēs esam pieraduši, ka visi mums dara pāri, mēs par to tik ļoti neuztraucamies. Mēs zinām, ka Visuaugstais mums palīdzēs – un, ja ne Visuaugstais, tad mums pašiem sev jāpalīdz.

Nu un tagad… atceries, Ilmāra kungs, pēdējo sarunu ar Eserkina kungu? Es, lūk, labi atceros – tieši pirms mūsu tikšanās palūdzu un vēlreiz noklausījos… Nē, nē, Ilmāra kungs, neskaties uz mani tik briesmīgi – mēs vienmēr esam korekti pret cilvēkiem, kuri ir korekti pret mums. Kamēr mums nedraud, arī mēs… nekur nenesam ne ierakstus, ne failus, neko…

Vēl viena saruna bija aizgājusi galīgi nepareizi, nodomāja Rimēvičs. Pašlaik vairāk par visu pasaulē būtu derējusi viena tabletīte prāta asināšanai un noturībai, taču pasniegties pēc tās šobrīd – tas nozīmētu atklāti izrādīt Zaharenko savu vājumu. Nē, nē, nē, tikai ne to.

– Nu redzi, Ilmāra kungs, tev laikam atgriežas realitātes sajūta. Kad tev atkal būs produkts, ko pārdot, tad mēs to atkal pirksim. Par lielāku vai mazāku naudu… vai varbūt par ko citu. Ņemot vērā, kā te viss mums ir noticis, tas ir cits jautājums. Bet pirksim. Produktu.

Taču, kamēr produkta tev nav un tu, Ilmāra kungs, vienkārši sēdi šeit un mēģini kaut ko panākt… Tā tu neko nepanāksi, Ilmāra kungs. Vai nu tev ir tāds vai citādāks produkts, vai arī gaidām labākus laikus…

Diemžēl krievžīdam bija taisnība, to nevarēja noliegt. Rimēvičs drudžaini norija siekalas.

– Labi… labi, es saprotu, Arkādija kungs. Es pieļauju, ka man varētu būt pavisam cits produkts. Es īsumā izstāstīšu. Tas viss sākās 2014. gadā, kad… nu, jūs taču arī interesējāties par “Citu dēli”, tāpēc sākumu es izlaidīšu…

46. nodaļa

Lai kādi arī nebūtu šie krievžīdi, vienu nevarēja noliegt, nodomāja Rimēvičs. Ja tev bija, ko dot pretī, ar viņiem varēja vienoties. Vajadzēja tikai preci vai pakalpojumu, vai naudu. Izdevīgums viņiem bija pāri visam.

Protams, protams, saruna bija galēji nepatīkama, taču skaties, kā gribi, – šim te Arkašam ar smieklīgo kipu uz pakauša diemžēl bija taisnība. Viņam, Rimēvičam, šobrīd nebija tā produkta, par ko pēc būtības bija toreizējā vienošanās, kura viņam no “Austrumu bankas” krievžīdiem līdz pat nelaimīgajam februārim bija ienesusi apaļu simtu mēnesī. Viņš gluži vienkārši nebija amatā, kurā varētu būt draudīgs – vai labvēlīgs – krievžīdu bankai un visam viņu biznesam.

Toties Rimēvičam bija cits produkts – tīri komerciāls. Līgums ar Timotiju atkal bija pie viņa, un atšķirībā no stulbeņa Duraša šim te Arkašam nevajadzēja ne divreiz, ne pat vienreiz paskaidrot, kas ir šis dokuments, ko tas nozīmē un kāda ir šo lapiņu pat ne teorētiskā, bet pilnīgi praktiskā vērtība.

Atlika tikai vienoties par opcijas daļu un summu. Drošs paliek drošs, Rimēvičs prasīja pusotru miljonu un cerēja, ka par ceturto daļu “Citas dēles” opcijas to varētu dabūt. Kā nekā astoņi miljoni bija pati mazākā summa, kam saskaņā ar aplēsēm vajadzēja ieripot viņa kabatā pēc bankas pārdošanas, – lai kā tur arī beigtos mistera Kalkina tiesāšanās ar Mortensona marioneti Biksni.

Nekā nebija! No sava amata augstumiem Rimēvičam nekad nebija sanācis nopietni kaulēties – viņš varēja atļauties bez tā iztikt un vienkārši diktēt noteikumus. Savukārt pilsonis Zaharenko bija no tiem ļaudīm, kam kaulēšanās un asinssūkšana ir ikdienas nodarbe.

Pagāja pārdesmit minūtes, brīžam Rimēvičam jau vienkārši gribējās visu šo pasākumu mest pie malas, bet beigu beigās pie kaut kāda kopsaucēja viņi nonāca. Tiek parakstīts līgums, Kalkina līguma oriģināls tiek nodots uzticamai trešajai personai – visticamāk, auditorkompānijai vai kam tādam, pēc tam triju dienu laikā Rimēvičs saņem savu miljonu, bet atlikušos piecsimt tūkstošus – nedēļas vai divu laikā.

Skaidrās naudas sakarā Zaharenko gan bija locījies kā zutis uz nokaitētas pannas, bet tur nu Rimēvičs palika ciets un nelokāms. Būtu vēl pie rokas Mortensons, kaut ko varētu mēģināt izdomāt, bet tas joprojām bija pazudis. Tā ka skaidra nauda bija vienīgais iespējamais variants. Nekas cits nederēja – neies jau viņš Durašam kaut ko uz kontu pārskaitīt. Un neies tas ko tādu pieņemt.

Pēc ilgas pukstēšanas un stenēšanas Zaharenko bija piekritis. Un kā nu nepiekrist, ja par nožēlojamo pusotru miljonu Rimēvičam bija nācies atdot pusi no savas opcijas. Ne ceturto daļu, ne trešo – pusi! Varbūt tā bija četrus, bet varbūt arī visus astoņus miljonus vērta! Bet tur nu neko – krievžīdiem bija pietiekami skaidrs, ka viņi pašlaik ir Rimēviča pēdējā iespēja, tā ka viņu rīcību varēja uzskatīt par gandrīz vai korektu…

Zaharenko bija prom, un Rimēvičs, beidzot ticis pie savas svarīgās tabletes, varēja mierīgi galvā atspēlēt atpakaļ sarunu. Nē, patiesībā jau nebija nekādu pārsteigumu, – arī tas ne, ka krievžīdi bija kaut ko kaut kad ierakstījuši un tagad pieklājīgi piedraudēja: ja tu gadījumā atgriezīsies amatā un atkal mēģināsi no mums kaut ko regulāri “tāpat vien”, “par netraucēšanu” prasīt, mēs šos ierakstus un visu pārējo kaut kur aiznesīsim.

Ja tā padomā, arī šādā ziņā viņu pieeja bija gandrīz vai simpātiska. Sīksti līdz pēdējam, sasodīti asinssūcēji – jā, tas viss tā bija, taču viņi zināja mēru. Galu galā, lai ko nu šie krievžīdi arī tur būtu ierakstījuši, viņi to nebija nekur nesuši ne pirms, ne pēc viņa negadījuma. Nē, nebija. Paturēja pie sevis, vienīgi maksāt pārtrauca – patiesībā jau pilnīgi loģisks solis, viņš būtu darījis tāpat.

Vienīgais, kas izlēca no kopējās sarunas gaitas, bija Zaharenko vārdi par Mārtiņu, kurš varētu dot labu padomu. Rimēviča atmiņā tie bija burtiski iededzināti.

“Žēl, Ilmār, ka jūs tik… tik nesaprātīgi izturaties pret realitāti un esat gatavs naudas dēļ… iluzoras naudas dēļ riskēt ar gadiem ilgušām attiecībām un… jā, ja jums Mārtiņš varētu dot kādu labu padomu, jums noteikti vajadzētu viņā ieklausīties… cik svarīgi ir galīgi neatrauties no realitātes…”

Mārtiņš, Mārtiņš… Rimēvičam nebija ne mazāko šaubu, par kādu Mārtiņu ir runa, – un par to tad arī vajadzēja nopietni padomāt.

Toreiz maijā viņš tāpat kā lielākā daļa Latvijas – gan plašo tautas masu, gan zinošāku cilvēku – bija ilgi un gari domājis par to, kurš tad galu galā to Runku šitā te. Gaišā dienas laikā, skarbi un demonstratīvi, pat ļoti. Laika domāt viņam bija daudz, informācijas arī krietni vairāk nekā tautas masām un pat zinošiem ļaudīm – bet lielos vilcienos jēgas no tās nebija nekādas.

Ja godīgi, tas nebija saprotams, jo tas vienkārši nebija saprotams. Protams, šis Rimēviča, tā sacīt, kandidāts bija galīgi atsities no rokām, iedomājies sevi par pirmā lieluma spīdekli, kas tūlīt ar visiem visu sakārtos, vieniem pārdos otrus, tiem atkal trešos, līdz beigu beigās viņš būs baltā… nu, ja ne zirgā, tad reindžroverī, bet visi pārējie – mēslos līdz ausīm. Un skatīsies viņā bijīgi un pielūdzoši.

Nevarēja noliegt, ka šis tas misteram Runkum tiešām bija izdevies gluži labi. Pat lieliski. Visas – nu, ne pilnīgi visas, protams, bet vienalga – Rimēviča iestrādes viņš bija pievācis un pārņēmis tā, ka citos apstākļos prieks būtu noskatīties. Un seifa zādzība un iztīrīšana – arī tas liecināja par neikdienišķu nekaunību un gatavību uz gandrīz visu.

Rimēvičs, noraugoties, kā viens sīks draņķis mēģina pievākt viņa projektu, bija griezis zobus. Griezis zobus un domājis – vai tiešām tas tā arī var izdoties vai arī kāds iznirelim tomēr iebliezīs pa spārniem. Tomēr viņam pat prātā nebija ienācis, ka tas viss varētu beigties šādi – ar trim vai cik tur lodēm pie kapu mūra.

Rimēvičam bija šķitis, ka vismaz šajā jomā Latvijā patiešām bija iestājusies Eiropa. Nozagt – jā, pašantažēt – jā, uzmest visos iespējamos veidos – jā, protams, desmitreiz jā! Bet slepkavība – tas tomēr bija kaut kas neikdienišķs, ārpus jebkuriem rāmjiem un nerakstītajiem noteikumiem.

Tā nu Rimēvičs bija domājis, domājis un beigu beigās nonācis pie tā paša plašo tautas masu un bezgala zinošo ļaužu secinājuma – nu kurš gan cits, ja ne “CBLV” puiši? Viņiem bija motīvs, viņiem bija iespējas, viņi bija kārtīgi nokaitināti, ja ne kārtīgā izmisumā, – tad jau skaidrs, ka tieši viņi!

Bija gan apsvērumi un fakti, kas nekā negāja kopā. Rimēvičam ar “CBLV” puišiem bija gājis visādi. Pareizāk, nevis visādi, bet viss tikai vienos vārtos – tu ar viņiem pa labam, tu ar viņiem pa sliktam, tu viņiem mājienu diplomātisku vai mājienu ar mietu, bet šie neko. Blisina acis, izliekas par muļķīšiem, bet pakļauties un maksāt – ne un ne!

Jā, bet arī cūcības viņi nestrādāja un pat nemēģināja. Pieļaut, ka šādi pareizie puiši pēkšņi ņem un tādu iznireli Runku – knaks? Pieļaut, protams, varēja visu. Ja vienā svaru kausā ir bizness, ko tu esi taisījis desmitiem gadu, un pilnīgi reāla iespēja to nevis vienkārši pazaudēt, bet vēl noskatīties, kā to pievāc parazītu bars ar sīku draņķa iznireli priekšgalā, bet otrā – tikt vaļā no šī iznireļa izlēmīgi un reizi par visām reizēm…

Bet vienalga – neizskatījās pēc “CBLV” puišiem, galīgi neizskatījās. Maksimums, ko Rimēvičs varēja pieļaut, –kaut kādi pār mēru nervozi noguldītāji no austrumiem bija sastresojušies, ka reizē ar Runkus vai kāda no viņa “komandas” kļūšanu par likvidatoru viņu simtiem vai desmitiem miljonu pienāks gleznains kirdiks.

Starp citu, tā tas, visticamāk, arī būtu noticis – tieši tāds jau arī bija Rimēviča paša plāns. Mēs cīnāmies pret netīro naudu – un paši savā pulciņā izlemjam, kas konkrētajā gadījumā ir tīra un kas netīra nauda.

Protams, arī tādā gadījumā ne jau paši “CBLV” puiši organizēja, ne jau paši pasūtīja, pat mājienu paši, visticamāk, nedeva. Un kam gan, ja tāds sastresojies noguldītājs no Krievijas, Kazahstānas vai kādas citas “stānas” pats visu izdarīs, pat rēķinu nepiestādīs un vēl nopriecāsies, ka lēti atrisinājis problēmu.

Jā, tā tas tiešām varēja būt. Šitāds eksotisks, jokus nepazīstošs un necivilizēts auns visu saorganizēja, nolīga kaut kādus kirgīzu profesionāļus… jā, jā, bez kādiem jokiem, tur bija tiešām labi profesionāļi… nolīga un deva skaidru uzdevumu – izdariet tā, lai šitas tur nelien un arī cits vairs nekad nelien! Lai visi saprot, kas ir kas!

Uz Rimēviča statusa un intelektuālās pakāpes cilvēkiem šāda ietekmēšana, protams, neiedarbojās – viņi kam tādam stāvēja pāri. Bet uz citiem, parastiem ļautiņiem tas nostrādāja labi. Tā ka – jā, kopumā Rimēvičs pievienojās vispārpieņemtajam viedoklim, un policijas stāstiņi par to, kā tūlīt viss būs atklāts, viņu tikai smīdināja.

Bet tagad… Krievžīdi nebija tie, kas runāja vienkārši runāšanas pēc. Ja reiz tik nopietns – neraugoties uz ārējo draudzīgumu – cilvēks kā Zaharenko pieminēja tik nopietnu lietu kā Runkus nošaušanu, tas pilnīgi noteikti bija signāls. Un, visticamāk, signāls pašam Rimēvičam – iespējams, uzskatot viņu par viegli neadekvātu, krievžīds bija iedomājies, ka vajag atstādināto bankas prezidentu viegli pabaidīt.

Tā, protams, bija pārrēķināšanās! Neviens! Neviens un nekad nedrīkstēja draudēt Ilmāram Rimēvičam! Neviens nedrīkstēja mēģināt viņu ar kaut ko iebiedēt! Ilmārs Rimēvičs nebija šāds tāds plebejs, kuram kaut kādi… vienalga, krievžīdi vai kāds cits varētu atļauties teikt – piesargies, tu taču redzi, kas notika ar to, kas nepiesargājās!

Protams, šobrīd viņam vajadzēja būt pieklājīgam un korektam. Līgums ar krievžīdiem bija jāparaksta, iepriekšējais līgums bija jāatdod, kur un kā norunāts, nauda bija jāsagaida – gan pirmā, gan otrā daļa. Un arī pēc tam kariņam nebija ne īstais laiks, ne… vispār nekas.

Vajadzēja nedaudz paciesties, vajadzēja saņemt naudu, miljonu samaksāt iznirelim Durašam par “Spāru” ierakstiem, bet ar atlikušo noteikti pietiks, lai aizbāztu visus operatīvos caurumus un noalgotu speciālistus, kas ar ierakstiem rīkosies pēc viņa stingrām norādēm. Un tad… tad… reizē ar viņa “CBLV” plānu, kuram šoreiz nepamaisīs kaut kādas nejēdzības un nodevēji, nokārtot visus savus rēķinus, lai cik banāli tas arī izklausītos.

Bet tas viss nenozīmēja, ka viņam vajadzētu vienkārši aizmirst krievžīda Arkašas vārdus. Ilmārs Rimēvičs vēl nevarēja pateikt, kāds viņam personiski varētu būt labums no tā, ka viņš noskaidro, kurš īsti pasūtīja Mārtiņa Runkus krāšņo, demonstratīvo un pamācošo slepkavību. Bet šāds labums noteikti kaut kur slēpās – vajadzēja tikai prast to saskatīt…

Kā parasti pēdējā laikā, arī šoreiz telefona zvans viņu izrāva no īpaši svarīgām pārdomām. Taču, uzmetot skatienu ekrānam, Rimēvičs vienā rāvienā aizmirsa runkus, zaharenkus, eserkinus un visus pārējos pēdējo dienu personāžus. Mortensons – nu tad beidzot atradies pazudušais grasis! Nu ko, biedri Kvadrāt, tev priekšā būs ļoti nopietna saruna.