Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien publicējam partijas Latvijas Attīstībai vadītāja Einara Repšes atbildes uz tiem viņam uzdotajiem lasītāju jautājumiem, kuri, viņa paša vārdiem izsakoties, varēja tikt uzskatīti par "leģitīmiem". Publicējam tikai tās Repšes atbildes, kuras nav iekļautas jaunajā grāmatā Grābeklis, kura nāks klajā neilgi pirms oktobra sākumā paredzētajām 12. Saeimas vēlēšanām.

- Vai Jūs savulaik, esot partijas Jaunais laiks līderis, esat precīzi noskaidrojis iemeslus, kālab “Audera jautājums" parādījās tik vēlu, gaidot, kamēr viņš top par ministru? Gribas vilkt paralēles ar skaļiem tiesas procesiem ārvalstīs, kad nevienu “cietušo” problēma nesatrauc līdz brīdim, iekams tapis skaidrs, ka no “pārkāpēja” iespējams dabūt pieklājīgu naudas summu. Vai esat izpētījis – kurš, kas, kāpēc? Vai tas (precīzs pētījums, viena alga, ko rādītu rezultāts) vispār ticis uzskatīts par nepieciešamu?

- Nē, neesmu to precīzi noskaidrojis. Pieļauju, ka īstais nolūks bija nodarīt iespējami lielu kaitējumu partijai un traucēt valdības darbu.  Esmu dzirdējis, ka mūsu konkurenti pie tā tika nopietni piestrādājuši. Audera kungs toreiz bija viens no retajiem, kurš ne tikai no kolēģu puses tika virzīts par ministru, bet arī piekrita šo sarežģīto posteni uzņemties.

- Vai savulaik Kariņa–Lemberga strīdā esat iejaucies un paskaidrojis, ka uz tiesiskuma balstīta muļķība ir kaitīga sabiedrībai, piedevām pilnīgi lieki un bezjēdzīgi tērējot tiesas laiku un valsts naudu? Vai esat aicinājis Kariņu atmaksāt velti izšķiestos līdzekļus, kad prāva tika zaudēta?

- Nē, neesmu šajā strīdā īpaši iejaucies, neesmu arī nevienam skaidrojis  augstākminētās gudrības, kā arī neesmu aicinājis atmaksāt tiesas procesā iztērētos līdzekļus.

- Iepriekšējā jautājuma sakarā: vai uzskatāt par pieņemamu reāli aprobežota cilvēka (dumja) virzīšanu uz Eiropas Parlamentu, lai “būtu tālāk no acīm”? Arguments “vēlētāju izvēle” šoreiz nobāl fakta priekša, ka Kariņu savulaik sarakstā "ievietoja" pirms nenoliedzami kompetentākās Ingrīdas Circenes.

- Šis jautājums satur apgalvojumus, tai skaitā nepieklājīgus, kuriem nepiekrītu un tālāk nekomentēšu. Paskaidrošu tikai, ka kandidātu izvirzīšana un saraksta kārtošana partijā notika demokrātiskā veidā, kur partijas biedriem, un it īpaši katram valdes loceklim bija sava balss un ietekme. Katra kandidāta priekšrocības un trūkumi tika izvērtēti demokrātiskā procesā.

- Partijas iekšējās problēmas. Vai ER joprojām uzskata, ka ilgus gadus valdošas partijas iekšējie strīdi ir slēpjami, gluži kā tas bijis kompartijas laikos?

- Strīdi, ja tie pastāv, nav ne īpaši slēpjami, ne arī īpaši publiski uzsverami. Tā vietā strīdi ir jārisina. Kas attiecas uz publicitāti, tad katrai domstarpībās iesaistītai pusei ir tiesības izklāstīt savu viedokli publiski, ja tā to vēlas. Atklātība vienmēr ir vēlama, bet gaumes robežās, neieslīgstot nevienā no galējībām.

- Neapšaubot KNAB kompetenci. Vai ER uzskata par loģisku soli ilgus gadus visos līmeņos rādīt, ka var dot un var ņemt un pēkšņi ar vienu soli sākt devējus, ņēmējus ķert, uzskatot to par baiso sasniegumu. Vai sīka 5latnieka devēja nodarījums spēj kaut minimāli notušēt tās naudas summas, kas reāli tiek izšķiestas ik gadu

- Korupcijas samazināšana ir pasākumu komplekss, kurā sava vieta ir gan izglītošanai un prevencijai, gan apkarošanai un sodīšanai. Jūsu minēto “5latnieku devēju” problēma tiešām nav uzskatāma par primāro, bet tā papildina kopējo visatļautības fonu. Primāri apkarojama ir lielā korupcija, kur valsts tiek apzagta par miljoniem, un tas, manuprāt, izvirzāms par galveno KNAB uzdevumu.

- Kas Eināra Repšes politiskās karjeras laikā traucēja soļiem valsts enerģētiskās neatkarības virzienā?

- Nekas īpaši netraucēja. Bet, ja jau tā jautājat, tad acīmredzot nav pieņemti visi vajadzīgie lēmumi. Kā jau politikā, vienmēr atrodas alternatīvi viedokļi, priekšlikumi, prioritātes. Ne vienmēr visiem ir vienāds zināšanu, izpratnes līmenis, ne arī vienāds viedoklis par valstij izdevīgāko risinājumu.

- Valsts pārvaldes reforma. Kas traucēja to veikt īsi, asi un lietderīgi? Vai fakts, ka daudzi redzami JL un tagad Vienotības personāži nākuši no ierēdniecības vidus – Āboltiņa, Dombrovskis, Šēnbergs, Vilks?

- Domāju, ka galvenais traucēklis īsai un asai valsts pārvaldes reformai ir dažādie un pat krasi atšķirīgie viedokļi par to kādam tad būtu jābūt sagaidāmajam rezultātam. Pastāv vairākas savstarpēji konfliktējošas teorijas par to kāda būtu ideāla valsts pārvalde. Arī Latvijā  par to arvien nav vienota viedokļa un katra partija, katra valdība īsteno mazliet citu pieeju valsts pārvaldes darba organizēšanai. Vienotas pieejas civildienesta attīstībai nav, bieži vien pat vienas partijas iekšienē.

- Pēdējā gada laikā ir ļoti masīva reklāmas kampaņa Latvijas Attīstībai. Tiek stāstīts, ka tiks īstenoti visi nepieciešamie pasākumi Latvijas ekonomikas attīstībai, uzņēmēju interešu aizstāvēšana un ievērošana, un tā tālāk. Jautājums pēc būtības - kas traucēja Eināram Repšem veicināt Latvijas attīstību, kad viņš veidoja partiju Jaunais laiks, tika ievēlēts 8.  un 9. Saeimā par deputātu, vadīja Ministru Kabinetu no 2002.gada 7.novembra līdz 2004.gada 9.martam, bija Latvijas aizsardzības ministrs no 2004. gada līdz 2005.gada 23. decembrim, bija Latvijas finanšu ministrs no 2009.gada 12.marta līdz 2010.gada 3.novembrim?

- Es nepiekrītu apgalvojumam, ka norādītajos posmos Latvijas attīstības labā nekas netika darīts. Tika gan apkarota korupcija, gan samazināti nelietderīgi budžeta tēriņi, gan radīti priekšnoteikumi ekonomikas attīstībai samazinot nodokļus. Manas valdības laikā budžeta bāze tika samazināta par 5%, lai novērstu iespējamu apdraudējumu un budžeta krīzi nākotnē. Tika uzņemts kurss uz sabalansētu valsts budžetu tuvā nākotnē. Tika  veikti arī citi pasākumi Latvijas sekmīgas attīstības veicināšanai, piemēram, īstenots atbalsts ģimenēm ar bērniem.

Diemžēl, kad mana valdība tika gāzta, turpmākās valdības īstenoja ļoti atšķirīgu, pat pretēju politiku, īpaši budžeta un finanšu jomā. Rezultātā tas noveda valsti līdz krīzei, ko nācās risināt jau ieņemot finanšu ministra amatu Dombrovska valdībā.

Protams, katrā laikā ir bijuši savi unikāli apstākļi un atšķirīgas prioritātes. Manas valdības laikā viena no galvenajām prioritātēm bija korupcijas apkarošana un tiesiskuma nodrošināšana. Kad biju aizsardzības ministrs, tā bija valsts aizsardzības spēju stiprināšana un dalība starptautiskajās organizācijās. Savukārt, kad biju finanšu ministrs, galvenā prioritāte bija valsts bankrota novēršana un finanšu krīzes pārvarēšana.

Šodien galvenā prioritāte ir mērķtiecīga Latvijas attīstības veicināšana un eksportspējīgas ražošanas atjaunošana.

- Es beidzot gribu dzirdēt ekonomisko pamatojumu, nosakot pārejas kursu no rubļiem uz LVR un no LVR uz latiem, kā arī pamatojumu lata piesaistei eiro pēc konkrēta kursa un tā faktisko ietekmi uz Latvijas tautsaimniecību.

- Pārejot no Latvijas rubļiem uz latiem, vienlaicīgi, pēc viena mēroga, tika mainīta gan visa nauda, gan visas cenas. Faktiski tika mainīts tikai mērogs. Šādos apstākļos, no ekonomiskā viedokļa, pārrēķināšanas koeficientam jeb mērogam nav lielas nozīmes, un vairāk jāvadās tieši no lietderības apsvērumiem. Tik tiešām – naudas vērtība nemainās no tā vai to, piemēram, rēķina latos vai santīmos... Santīmos naudas it kā ir 100 reizes vairāk, bet arī cenas ir 100 reizes lielākas, līdz ar to no mēroga maiņas nav ne ekonomisku ieguvumu, ne zaudējumu. Līdzīgi apsvērumi bija spēkā pārrēķinot naudu un reizē arī cenas no Latvijas rubļiem uz latiem. To ko pirms tam varēja nopirkt par 200 Latvijas rubļiem, pēc apmaiņas varēja nopirkt par 1 latu, un otrādi.

Savukārt lietderības apsvērumi noteica, ka vienam santīmam būtu jābūt ar reālu pielietojumu un pirktspēju, t.i. jāspēj vismaz kaut ko reālu nopirkt, piemēram – sērkociņu kastīti. Pretējā gadījumā šīs monētas nebūtu vajadzīgas un no tām varētu atteikties. Tā kā pirms tam notikušās rubļa inflācijas dēļ sērkociņu kastītes cena tajā brīdī bija aptuveni 2LVR, tad arī maiņas mērogs tika noteikts tā lai turpmāk šī sērkociņu kastīte maksātu 1 santīmu. Citādi mazās santīmu monētas nebūtu vajadzīgas un no tām varētu atteikties.

Bieži jautā, kas tad iznīcināja iedzīvotāju iepriekšējos gados izveidotos naudas uzkrājumus, ja tā nebija naudas reforma? Tā bija inflācija, kas pie tam bija notikusi jau pirms lata ieviešanas. Iedzīvotāju naudas uzkrājumus iznīcināja nevis apmaiņas kurss, bet gan Krievijas rubļa inflācija. Šī inflācija uz lata ieviešanas brīdi bija jau noticis fakts un pašā Krievijā arī pēc tam vēl ilgi turpinājās.

Lai pārliecinātos par šo apgalvojuma patiesību, piedāvāju apdomāt divas lietas. Pirmkārt - vai iedzīvotāju kabatās būtu vairāk naudas, ja mēs turpinātu lietot Latvijas rubļus, nepārejot uz latiem? Nē, jo naudas vērtība, tās reālā pirktspēja, nav atkarīga no tā kādās vienībās to izsaka.

Otrkārt, vai iedzīvotāju noguldījumi un uzkrājumi šodien būtu vērtīgāki, ja nekādas naudas reformas vispār nebūtu bijis, t.i. ja mēs šodien arvien turpinātu lietot “vecos labos” Krievijas rubļus? Nē, gluži otrādi, Krievijas rubļa turpmākās inflācijas dēļ, tādā gadījumā iedzīvotāju uzkrājumu vērtība šodien būtu vēl daudz, daudz zemāka. Vairākus desmitus reižu zemāka. Pārejot uz latu mēs apturējām turpmāku pārmērīgu inflāciju, bet, protams, nevarējām padarīt par nebijušu pirms tam notikušo.

Savukārt par lata piesaisti eiro varu teikt, ka tā notika pēc piesaistes dienas faktiskā tirgus kursa. Lai arī tajā laikā vairs nebiju Latvijas bankas prezidents, šādu pieeju atzīstu par visai pamatotu. Katrā ziņā pāreja pēc tās dienas tirgus kursa ir daudz pamatotāka no visiem viedokļiem, tai skaitā ekonomiskā, nekā kursa voluntāra koriģēšana uz augšu vai leju. Cits jautājums, vai pareizi tika izvēlēta piesaistes diena,  mēnesis un gads? Varbūt jā, varbūt nē, bet atgādināšu, ka valūtas kursu svārstību virzienu  neviens nevar droši paredzēt, vismaz īsā termiņā ne. Līdz ar to, nogaidot citu dienu, varēja īstenoties gan augstāks, gan zemāks piesaistes kurss. Tā kā to nav iespējams prognozēt, nebija arī lielas jēgas gaidīt, jo nogaidot, ar vienādu varbūtību varēja sanākt gan labāk, gan sliktāk.

Novērtē šo rakstu:

0
0