Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

No kaujas lauka parasti pienāk gavilējošas ziņas par notriekto pretinieka lidmašīnu skaitu, sagūstīto vai iznīcināto ienaidnieka kareivju masām. Tieši tāpat arī patlaban regulāri no “eiro ieviešanas frontes” tiek ziņots par izmaiņām eiro atbalstītāju un pretinieku rindās.

Katru mēnesi jaunas sabiedriskās domas aptaujas un rezultāti. Redzot šos datus, pārņem sajūta, ka Latvijā plosās sava veida pilsoņu karš un iedzīvotāji ir sašķēlušies divās daļās – eiro atbalstītājos un pretiniekos.Un kā nu ne – tādi mediju ziņu virsraksti kā “Trešdaļa ir par, trešdaļa pret, trešdaļa nav izšķīrusies” vai “Vasarā prognozē eiro atbalstītāju skaitu virs 50%" ir jau gluži ikdienišķa parādība un atspoguļo sabiedrības šķelšanos apmēram vienāda lieluma grupās.

Ja tas ir sava veida karš, tad gluži loģiski būtu noskaidrot - kurš tad patiesībā ar ko cīnās? Kurš ir savējais un kas ir pretinieks? Un par ko tad īsti šis karš ir? Bet svarīgākā atbilde būtu jāatrod uz galveno jautājumu – vai īstenībā vispār pastāv kaut kāda veida sabiedrības domas “pilsoņu karš”?

Galma hronika, jeb “Karaļa vārdā”

2012. gada 19. septembrī valdība pieņēma bēdīgi slavenos MK noteikumus nr. 441. Šie noteikumi paredz, ka Latvijas pievienošanās datums eirozonai ir 2014. gada 1. janvāris. Noteikumus parakstīja finanšu ministrs A. Vilks, bet Ministru kabinets un premjers V. Dombrovskis tos savukārt atbalstīja. Tātad kaujas mērķis tiek nosprausts šajā datumā.

 Kāda ir tālāko notikumu attīstība? To redzam publiski piejamā Saeimas sēdes stenogrammā mēnesi vēlāk, precīzāk, 18. oktobrī. Saeimas tribīnē kāpj Dana Reizniece-Ozola. Gandrīz vai taisnodamās mēģina citus tautas kalpus pārliecināt, ka visai tautai tik svarīgs lēmums kā pievienošanās eirozonai un jo īpaši konkrēta datuma nospraušana, iet ārpus Ministru kabineta kompetences rāmjiem.

Naivie argumenti, ka Saeima mūsu valstī it kā uzrauga Ministru kabinetu un veic tā kontrolējošas funkcijas, un vēl jo vairāk – pārstāv tautas intereses, atduras pret biezo, necaursitamo un nepielūdzamo demokrātijas mūri. D. Reiznieces-Ozolas, I. Grigules un dažu citu ZZS biedru izstrādātais likumprojekts tiek noraidīts.

Likumprojekts paredzēja, ka tik nozīmīgs lēmums kā konkrēts pievienošanās datums eirozonai būtu jānodod tautas nobalsošanai. Tieši kā tas bija Zviedrijā un Dānijā un kā tas būs Polijā un Čehijā. Mūsu tautas kalpi to noraidīja.

D. Reizniece – Ozola mēģināja mīkstināt savu pārgalvību, prasot nodot šos MK noteikumus ja ne tautas nobalsošanai, tad vismaz apstiprināšanai Saeimā. Tukša tautas kalpu laika izniekošana. Ar tādiem sīkumiem Saeimai nav jānodarbojas. Noraidīts.

Protams, labāk jau, ja šādu likumprojektu būtu iesniedzis kāds ar partijām nesaistīts ganu zēns noplīsušās lina biksēs. Citādi izklausās kā atzinīgi vārdi par kādu “slikto partiju” kā ZZS. Taču fakts ir fakts - Saeimas sēdes stenogramma ir tikpat nepielūdzama kā mūsu demokrātiskā sistēma.

Kļuva skaidrs, ka “blēdīgi slavenie” MK noteikumi nr. 441 nemaz tik plašu atsaucību negūst un tiem ir pretinieki. Un ar pretiniekiem ir jābūt nesaudzīgiem. To uzskatāmi Vienotība nodemonstrēja 2013. gada 31. janvārī, pēc Saeimas balsojuma par “Eiro ieviešanas kārtības” likumu. (Jāuzsver, ka Saeima šeit balsoja tikai un vienīgi par pašu procedūru, kā eiro tiks ieviests. Kā un nevis - kad. Par to, kur uzglabās naudu, kur varēs mainīt un par citiem organizatoriskiem jautājumiem. MK noteikumi nr. 441 jeb “eiro ieviešanas termiņš” nekad nav tikuši apstiprināti Saeimā.)

Pēc balsojuma izrādījās, ka pret šo likumu ir balsojis NA deputāts J. Dombrava. Kā vienīgais no šīs apvienības. Siekalām šķīstot, Vienotības frakcija pauda savu sašutumu un pieprasīja disciplināri izmeklēt “atkritēja” rīcību. J. Dombravam nācās attaisnoties un mulsi skaidrot, ka esot balsojis atbilstoši savai sirdsapziņai. Starp citu, tieši to arī no jebkura deputāta pieprasa Satversme, lai katrs balsotu vadoties pēc sirdsapziņas. Izrādās, ka, rīkojoties saskaņā ar Satversmi, deputātam jārēķinās nevis ar atzinību, bet gan ar Vienotības frakcijas nopēlumu un sašutumu.

2012. gada 29. novembrī EK pārstāvniecības Latvijā vadītāja Inna Šteinbuka paziņo, ka “EK ļoti nopietni analizē negatīvismu, kāds pastāv sabiedrībā pret eiro ieviešanu” un “Latvijas iedzīvotāju nevēlēšanās ieviest eiro var netieši ietekmēt Eiropas Komisijas lēmumu par Latvijas uzņemšanu eiro zonā".

Kā?! Iedzīvotāju negatīvisms var anulēt MK noteikumus nr. 441?! Tos pašus, kam Saeima, demokrātijas kronis un lepnums, ne pirksta nepiedūra? Tos pašus, ko izsludinājis Ministru karal...,ēē, Ministru kabinets? Skaidrs – ienaidnieks un pretinieks ir tas, kurš bezierunu veidā nepakļaujas MK pieņemtajiem noteikumiem par eiro ieviešanas termiņu.

Ienaidnieka tēls

Pēc tam, kad ir zināmas ienaidnieku raksturojošās pazīmes, ir nepieciešams noskaidrot tā lielumu un spēku. 2012. gada 20. decembrī pētījumu aģentūra TNS nāca klajā ar paziņojumu, ka “eiro ieviešanu atbalsta trešdaļa Latvijas iedzīvotāju”. Tas bija un ir joprojām lasāms TNS mājaslapā un vēl neskaitāmos Latvijas ziņu medijos. Jā, pētījumā redzams, ka 35% iedzīvotāju atbalsta eiro ieviešanu. Virsraksts atbilst īstenībai. Bet kurai īstenībai?

Nav taču runa par eiro ieviešanu kā tādu. Pats galvenais ir – kad! Termiņš. Un ar to visi saistītie trūkumi un riski. MK ir vienpersoniski un monarhistiskam režīmam atbilstošā stilā izlēmis par 2014. gada 1. janvāri. Vai tiešām varētu būt jau tik traģiski, ka trešdaļa iedzīvotāju bikli un bez ierunām klausa šai pavēlei? Šim 20. decembra TNS pētījumam ir jāuzmet otrs skatiens. Un te atklājas pavisam cita aina. Izrādās, ka jautājums par atbalstu eiro ieviešanai šajā konkrētajā pētījumā ir ticis uzdots detalizētāk, nekā to pierasts redzēt citos.

Un rezultāts ir šāds. 2% nav izšķīrušies, nav viedokļa. “Drīzāk neatbalstu” vai “pilnīgi neatbalstu” ir 63%. “Par eiro ieviešanu un tūlīt pat” ir 10%. Un pats svarīgākais - 25% ir “atbalstu eiro, bet noteikti ne tuvākajos gados!” Ne tagad! Tātad konkrēti “par eiro no 2014. gada 1. janvāra” ir tikai 10%. Vai to var aptvert? Tikai 10%....Pret ir 90 %!

Strīda auglis nav eiro ieviešana kā tāda vai kaut kad nākotnē, kad jebkuras bažas par eirozonu būtu zudušas. Šķēpi tiek lauzti tieši un viennozīmīgi par MK noteikumiem nr. 441 jeb eiro ieviešanu konkrēti 2014. gada 1. janvārī. Un te nu arī ienaidnieka tēls jeb “Latvijas eiro pilsoņu kara” pretējās puses ir pieņēmušas skaidru izskatu – izrādās, ka patiesībā nemaz nekāda “pilsoņu kara” nav un tauta nav sašķelta. Tie ir 10% pret 90%. Ierēdniecība pret tautu.

50% mistērija jeb “skaldi un valdi”

Jebkurā karā tiek izmantotas propagandas un masu manipulācijas metodes. Arī “eiro karš” nav izņēmums. Kā lai mūsdienu ierēdniecības un aristokrātijas šķiras pārstāvji, kas nepārsniedz 10% iedzīvotāju, iespaido nospiedošās “ienaidnieka” masas sev vēlamā virzienā?

Masu manipulācijas tehnikā ir jēdziens “lielais skaitlis”. Šī metode izmanto cilvēku vājību attiecībā uz vēlmi piederēt kopienai un sabiedrībai. Vairums cilvēku nevēlas justies atstumti un vieni paši. Piemēram, nepārtraukti atkārtojot, ka trešdaļa iedzīvotāju ir par eiro un tūlīt, tūlīt būs vairāk nekā 50%, liek eiro pretiniekiem justies aizvien vientuļāk un domāt – kas tad nu, es te vienīgais muļķis vēl esmu pret?

2013. gada 11. janvāris, premjers V. Dombrovskis: ”Zināms, ka patlaban atbalstītāju skaits ir pārsniedzis 30%, taču pozitīvi būtu, ja atbalsts pārsniegtu 50%.

2013. gada 16. janvāris, finansu ministrs A. Vilks: “Būtu pozitīvi, ja eiro atbalstītu puse iedzīvotāju” un 13. maijā: “Eiro ieviešanas atbalstītāju skaits varētu sasniegt 50%. Tas gan nenotiktu pavasarī, bet, iespējams, vasarā vai rudenī.”

2013. gada 26. februāris, Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs: “Līdz vasaras vidum domājam sasniegt to, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju atbalsta eiro."

 Šie ir tikai nejauši piemēri un izvilkumi no “pozitīvo ziņu jūras”. Tādi un līdzīgi izteikumi ir regulāri un nepārtaukti, intonāciju mainot no “būtu labi” uz “noteikti būs”.

Papildus tam tiek izmantota tā saucamā “vainas apziņas” manipulatīvā metode. Nepārtraukti tiek uzsvērts, ka “par eiro” ir iedzīvotāji ar augstāko izglītību un augstiem ienākumiem, savukārt pret tātad ir “dumjie un nabagie”. Šādi tiek mākslīgi radīta spriedze un vēlme pieslieties “gudro un bagāto” grupai, nevis atzīt, ka esi pret eiro un tātad “dumjš un nabags”. Bez šaubām, ierēdniecība var lepoties kā grupa ar augstiem ienākumiem. Viss ir pareizi.

Kad aptrūkstas citi argumenti, tad neiztrūkstoša ir iebaidīšanas metode, nepārtraukti kladzinot par “Maskavas roku”. Kremlis, lūk, jau elšot pakausī. Ja nebūs eiro, tad būs rublis. Tas apstāklis, ka esam jau ES un NATO, ir, protams, sīkums.

Redzot satriecošos 20. decembra TNS aptaujas datus, ierēdniecība nekad vairs nav pieprasījusi padziļinātu jautājuma izpēti. Visas nākamās aptaujas izslēdza konkrēta datuma jeb 2014. gada 1. janvāra minēšanu. Tādā veidā “vispār eiro atbalstošā” grupa un “eiro jau no 2014. gada 1. janvāra” grupa var tikt saskaitītas kopā, kuras valdība tad arī uzdod kā sava majestātiskā rīkojuma atbalstītājas. Tieši tā. Valdība netieši paziņo, ka jebkurš eiro atbalstītājs automātiski ir arī 2014. gada eiro atbalstītājs. Un te arī rodas šis neizskaidrojami kuplais valdības kursa atbalsta pulks, kurš īstenībā nekad nav pastāvējis.

Šajā sakarā veidojas interesanta likumsakarība. Par Vienotību 11. Saeimas vēlēšanās balsoja 19% pilsoņu. Pēdējās aptaujas rāda, ka atbalstu šim politiskajam grupējumam sniedz vairs tikai nedaudz virs 10% - tieši tas skaits, kas simpatizē Vienotības doktrīnai eiro ieviešanas jautājumā. Gandrīz puse Vienotības vēlētāju ir novērsušies no sava kādreizējā favorīta.

Aptaujas var publicēt krustu un šķērsu, manipulēt un melot, katru dienu bļaut par Kremli, par “gudriem cilvēkiem ar augstiem ienākumiem” un sapņaini fantazēt, cik labi būtu, ja būtu. Taču nekas nespēj mainīt faktu, ka 90% iedzīvotāju ir pret ierēdniecības patvaļu un diktātu. Palikusi ir vairs tikai saujiņa ierēdņu pret tautas veselo saprātu. Un jautājums – vai mēs to maz apzināmies. 

Novērtē šo rakstu:

0
0