Iesaki rakstu:
Tik lēti dzīvokļi nekad nav bijuši pat daudzdzīvokļu mājās mikrorajonos, - tik vienbalsīgi nekustamo īpašumu jomas eksperti izsakās par Jaunā Rīgas teātra galvenā režisora Alvja Hermaņa pagājušā gada vismaz formāli fantastiski izdevīgo darījumu, 100 kvadrātmetru dzīvokli galvaspilsētas klusajā centrā iegādājoties par 17,2 tūkstošiem latu – tātad par 172 latiem kvadrātmetrā.
Ja ticēt Zemesgrāmatas datiem, dzīvokli Rīgā, Vīlandes ielā 5, Hermanis pagājušā gada aprīlī par šādu valstij oficiāli deklarēto summu iegādājies no 1976. gadā dzimušā Pāvela Dolgova, kuram šis, cik zināms, bijis vienīgais nekustamais īpašums.
Šī oficiāli maksātā cena bijusi vairākkārt zemāka par līdzīgu dzīvokļu reālo tirgus cenu. Kā rāda Latio tirgus pārskata dati, pagājušā gada aprīlī pat sērijveida dzīvokļu kvadrātmetra vidējā cena bija aptuveni 560 eiro, bet klusajā centrā aizvadītajā rudenī vidējā stāvoklī esošu dzīvokļu cenas bija no 1200 līdz 1400 eiro (no 840 līdz 980 latiem) par kvadrātmetru un remontētu – no 1600 līdz 1800 eiro (no 1120 līdz 1260 latiem) par kvadrātmetru.
Aptaujātie nekustamo īpašumu eksperti par šo darījumu otrdien atzina, ka būtībā skaidrojums varot būt tikai viens – tāpat kā kādreizējais par „baķku” iesauktais Saeimas priekšsēdētājs Jānis Straume un tūkstoši citu izmanīgu cilvēku arī Hermanis varētu būt oficiālajos darījuma dokumentos norādījis (vai piekritis norādīt) fiktīvi samazinātu summu.
Šāda primitīva shēma jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir tikusi izmantota, lai dzīvokļa pārdevējs varētu izvairīties no iespaidīgas nodevas maksāšanas valstij (un lai pircējam nebūtu jārēķinās ar to, ka šo summu pārdevējs pieskaita pirkuma summai).
Tagad, iepazinušies ar Zemesgrāmatā atrodamajām darījuma detaļām, nekustamo īpašumu jomas pārstāvji teic – šādai darījuma summai vispār esot grūti atrast kādu racionālu izskaidrojumu, kaut skaidrs esot viens – par šādu cenu iegādāties dzīvokli klusajā centrā nav bijis iespējams pat krīzes kulminācijas brīdī.
„Nodoklis jāmaksā no kadastrālās vērtības, un kadastrālā vērtība tajā rajonā ir vismaz trīs reizes augstāka. Tam nav loģiska pamatojuma. Ja naudas atmazgāšana, tad jau vajadzētu uzrādīt augstāku cenu. Ja nevēlas maksāt kapitāla pieauguma nodokli, tad jau nevajag tik ļoti samazināt cenu, jo pēdējo piecu gadu laikā par vēl zemāku cenu nepirka,” skaidro uzņēmumu grupas Balsts pārstāvis Aigars Zariņš.
„Praksi pārdot dzīvokli pa lēto, bet klāt dārgas mēbeles izskauda jau pirms gadiem pieciem, jo nodoklis tāpat jāmaksā no kadastrālās vērtības,” – tā darījumu komentē uzņēmuma Nira fonds valdes locekle Jevgēņija Markova-Krūmiņa, un arī viņa varot skaidri apliecināt – „mums tik lēti dzīvokļi pagājušajā gadā nebija” un „tā nav adekvāta cena dzīvoklim šajā rajonā”.
Ekspertu teikto netieši apliecina arī Zemesgrāmatā minētais fakts, ka dažus mēnešus pirms darījuma dzīvoklis kādai privātpersonai bijis ieķīlāts par gluži citu – vairāk nekā divas reizes lielāku summu. Eksperti norāda – teorētiski vēl varot mēģināt darījumu skaidrot, pieļaujot iespēju, ka arī šo parādu papildus deklarētajai darījuma summai nomaksājis Hermanis, bet pat šādā gadījumā, summas skaitot kopā, dzīvokļa cena tomēr bijusi gandrīz divreiz zemāka par tirgus cenu.
Savukārt pats Hermanis, kas žurnālā Ir pagājušā gada oktobrī pieminēja to, kā „latviešiem visvairāk skādē tas, ka viņi nemitīgi veic divas pilnīgi pretrunīgas darbības un ir pārliecināti par abām šīm darbībām”, un ka „krīzi individuālā līmenī cilvēki risina nevis no nacionālas valsts interesēm, bet personīgā labklājība ir pirmajā vietā”, trešdien uz telefona zvaniem, mēģinot uzzināt viņa skaidrojumu par darījumu, neatbildēja.