Iesaki rakstu:

Jāsāk ar Bērziņa kunga pozitīvajiem un negatīvajiem aspektiem (protams, subjektīvi, bet tomēr), tad mēs varētu iegūt to, kas mums svarīgs jaunajā prezidentā.

Sākumā Andra Bērziņa ievēlēšana.

Viņa ievēlēšanas laikā pats piketēju pie Saeimas un atceros, kā Bērziņš nāca ārā, cilvēki „norēja" viņu, bet uzgavilēja Zatleram (neaizstāvu Zatleru). Rodas jautājums, kādēļ tā? Bērziņa kandidatūra sabiedrībai netika skaidrota, nedz arī viņš būtu apliecinājis savu varēšanu plašākai sabiedrībai, - viņu, tā teikt, „izvilka no kabatas". Pēdējā mirkļa zvaigzne. Šoreiz tas ir jāmaina, lūk, propozīcija ievēlēšanas procesam:

•     kādēļ kandidāts/e grib kļūt par prezidentu, pamatojums uz 1 A4 lapas (ne vairāk, ne mazāk);

•     jābūt augstākajai izglītībai - obligāti;

•     jārunā vismaz 2 svešvalodās - krieviski un angliski (manuprāt);

•     viņa prioritātes jādzird valsts iedzīvotājiem sabiedriskās televīzijas diskusijās ar citiem amata kandidātiem vismaz 3 reizes (limits - ne vairāk par 5 kopdiskusijām kopā ar visiem kandidātiem kopā vai 50, ar dažiem vai atsevišķi runājot). Visiem šiem procesiem jāsasniedz jauni procesu atklātības Himalaji.

Sabiedriskais tēls - Andris Bērziņš nomainīja prezidentu, kurš atlaida Saeimu, tomēr Bērziņš sev līdzās ņēma personu, ne personību - kādu no atlaistās Saeimas, bez kādiem paskaidrojumiem par savas kancelejas vadītāju ieceļot Gundaru Daudzi. Ar sabiedrību ir jādiskutē un jāskaidro savi lēmumi - te tā nenotika, prezidentam jānāk ar iniciatīvu un aktīvi jārosina sabiedrību pilsoniski darboties.

Diemžēl pats minētajā gadījumā darbojās pilnīgi pretēji! Bērziņš tā arī palika kluss, viņš neuzrunāja sabiedrību diskutablos jautājumos un nerunāja par savām kļūdām - tādu mēs viņu iepazinām, klusu, ar pēkšņiem, skaļiem, vāji argumentētiem vai aizskarošiem izteicieniem:

•     rupeklības žurnālistiem - „sen neesat sisti?". Par šo vien varētu ierosināt prezidenta atlaišanu. Manuprāt, prezidentam jābūt labam oratoram, problēmjautājumu starp sabiedrību, Saeimu vai valsti risināšanā.

•     neapdomātas frāzes par skolotājiem - skolotāju algas publicēt nevajag. Pat ar visu to, ka pati Izglītības un zinātnes ministrija vēlējās publicēt pedagogu algas, visi vecie, prezidentu ieskaitot, „bļāva"- nē, nē. Argumentētas diskusijas no viņa puses nebija, tādi pieņēmumi vien. Pasakiet, ko sliktu dara tas, ka es zinu, piemēram, cik Dombrivskim bija alga? Bija zema un ir vēl aizvien (Straujumai) - labi, ka zinu.

Te es kā pilsonis saprotu, ka nevar gribēt labus vadītājus ar tik zemu algu (es tā ceru, ka citi domā līdzīgi). Bet algas jāceļ ne tik viņiem, bet arī jānodrošina, lai uzņēmēji arī to varētu darīt.

Manuprāt prezidentam jāpārstāv valsts un tā jāaizstāv atbilstoši amatam - stostīšanās un neargumentēts viedoklis no viņa/viņas jātulko kā neizdarīts mājasdarbs - nezināšana un klaja neiedziļināšanās, „pofigisms", par ko var ierosināt prezidenta atlaišanu (sabiedrība var būt gatava to pieprasīt). Arī viedokļa neesamība ir neatbilstoša ieņemamajam amatam. Kā jau teica kultūras pārstāvji diskusijā Kultūras akadēmijā - tie nav 4 varas/apmaksāta amata gadi, par savu amatu ir jācīnās, jākrīt un jāceļas.

•     neapdomība domās par aizsardzības jomu šajā bīstamajā laikā - nevajag palielināt profesionālā dienesta karavīru skaitu, bet vajag attīstīt spējas un modernizēt. Redziet, modernizēt un attīstīt vajag, bet, ja mēs attīstām armiju un apgādājam, piemēram, ar kājnieku kaujas mašīnām, tad ko - ar divām mašīnām brauks viens un tas pats šoferis? Pēc Bērziņa teiktā, liekas, ka mums būs tieši tā. Šeit varu personīgi apliecināt, ka, nepiedaloties ZS vai profesionālajā dienestā, to grūti saprast. Var pajautāt viņam un citiem ekspertiem - cik tad mums ir reālu karavīru no profesionālā dienesta, kuri var ar ieročiem iziet pozīcijās? Varbūt puse, lai viņi argumentēti pamato! No atklātības un komunikācijas - prezidentam vajadzīgs nevainojams kancelejas kā arī preses dienesta vadītājs/a, un visam šajās struktūrās jāstrādā caurskatāmi un skaidri, lai mēs zinām - ko, kur un kāpēc viņš dara? Tāpat vajadzīgi labi, nopietni padomnieki, kuri tad lies trūkstošās zināšanas prezidentā argumentu spaiņos.

Starpvalstu sadarbība - savās runās viņš neatsaucas uz Lietuvas vai Igaunijas prezidenti/u. Reti brauc ciemos un „nečomojas", piedodiet par izteicienu, bet mums ir neaptverami svarīgi būt saskaņā un lieliskās attiecībās ar kaimiņiem. Nu, piemēram, kad Bērziņš Daļai Gribauskaitei aizsūtīja puķes un pateica, ka viņš iedos viņai buču, vai kad aizbrauca aprunāties pie igauņiem kopā ar mūsu aizsardzības ministru par Igaunijas attīstīto un labi finansēto (pretstatā LV aizlaistajai) aizsardzības jomu? Nē!

Varbūt viņš ir runājis ar LT vai EE par kādiem citiem lieliem starpvalstu attīstības projektiem vai nācis klajā ar kopīgiem paziņojumiem? Nav dzirdēts nekas! To reizi, kad bija jābrauc uz ASV un jārunā ar B.Obamu, neskaitīsim, tur jau nu atrakstīties nevarēja. Es uzskatu, ka prezidentam jāsadarbojas jau tuvākajās darba nedēļās pēc ievēlēšanas ar LT un EE pilsonisku, ekonomisku, sociālu un aizsardzības jautājumu risināšanā kā tiltam starp mūsu valsts varu un kaimiņiem.

Sabiedrības tribūns un sargs - prezidents ir amatpersona bez politiskas atbildības, kā tas rakstīts likumā (katru rīkojumu līdzparaksta ministru prezidents vai , izņemot atsevišķus gadījumus) par šo amatpersonu. Tad mans secinājums - ja viņam nav plašu ietekmes rīku (lai gan uzskatu, ka komunikācijai ar valdību un jebkuru citu amatpersonu ir jābūt, obligāti, saruna nav ietekmēšana, bet jautājumu apspriešana, un tomēr likumdošanas vai to bremzēšanas iespējas pastāv), viņam ir saziņa ar sabiedrību un tiešs kontakts ar ministriem/jebkuru ierēdni, iespēja uzrunāt visus, aicināt uz dažādiem pārmaiņu procesiem, ko viņš, manuprāt, darīja kūtri un, ja varēja izvairīties un neko neteikt, tad bija „miers un bērziņš".

Vēl - ko Bērziņa kungs šī pēdējā Eiropas politiski nestabilā gada laikā ir darījis, lai valsts nedrošības gadījumā valsts varētu aktīvi rīkoties? Neko - prezidents var izmantot NBS tikai, ja ir kara vai izņēmuma stāvoklis, bet kurš tad saprot un kurš pieņems lēmumu (to dara parlaments, kura lēmumu pieņemšanas ātrumu mēs zinām), bet vai par to ir runāts no Bērziņa puses, šaubos. Līdzšinējā aizsardzības koncepcija bija pilnīgi izrūsējusi, bet viņam nebija viedokļa šajā jautājumā.

Piemēram, Tomass H. Ilvess acīmredzot, lai būtu labi informēts un pārzinātu stāvokli, apmeklēja Minhenes drošības konferenci, Bērziņš - nē! Nedz arī viņam bija viedoklis radikālajās un kliedzoši kriminālajās Krievijas darbībās pret Ukrainu.

Galu galā savā dīķī, Latvijā, arī „nothing special"- Rīgas pašvaldības darbība prezidentā nerada nevienu jautājumu? Prezidentam jābūt aktīvam ar likumdošanas iniciatīvām, viņam jāstiprina pilsoniskā sabiedrība un jābūt kritiskam attiecībā pret politiķiem un jākritizē tos par „zaķīšu", „sudraboto", „ausainīšu", „visu ābolu sugu pārstāvju" izgājieniem, par kuriem rodas šaubas. Īpaši pret deputātiem viltvāržiem, kurus Saeimā neievēl, pret kuriem ir izteikti negatīva nostāja, bet tie tur tiek.

Jārunā, ka ievēlētos uzpērk, varbūt, un neievēlētie stājas to vietā. Kurš samaksāja Junkuram par krēslu Saiemā mūsu „dažādo toņu rudmatības princeseI" - Āboltiņas k-dzei? Nebūsim naivi! Īsāk sakot - prezidentam ir jāuzsver politiskās kultūras veicināšana, nevis klusi jāsēž un jāpaliek malā!!! Arī ar valsts vienotības veicināšanu jānodarbojas pastāvīgi - regulāras novadu vizītes, svētku darba u.c. vizītēs. Vai prezidents ir teicis kādu uzrunu latgaliski, kad viņš bija pie kādas latgaļu ģimenes, kad viņš izrunājās ar cilvēkiem no Latgales - jaunajam/ai tas jāmaina.

Ir atsevišķas pozitīvas lietas - neaizstāvēja savu partiju un it kā centās būt nostāk no tās (šis tikai daļēji); atteicās no algas (pareizāk, ziedoja) - tas bija ļoti skaisti (no valsts pašas lielākās pensijas neatteicās - gļēvi; nez, cik būšana kompartijā un vadošajos amatos to sekmējusi tiešā veidā); apprecējās - uzņēmās vīrieša atbildību kā tēvs; staigāja pa Vecrīgu ar kājām un brauca mašīnā bez sirēnām, kas ir ļoti labi (gandrīz kā cēzars bez sandalēm, simbolizējot savu tuvību tautai). Jāņem vērā iepriekšējā amata brāļa/māsas, sabiedrības plaši apspriestie labumi, kuri jāizmanto un kļūdas, no kurām jāizvairās, jo atkārtot tās ir galēji nepareizi!

Sliktā tomēr vairāk, tas jālabo - mēs maz zinām par viņu, ko tad viņš darīja, jo viņa preses dienests ziņo „klusiņām". Kur ir viņa paša vērtējums par savu darbu, kāpēc nav publiski izsūtīts un izskaidrots? Kādēļ nav Saeimas novērtējums, ko viņš sniegtu sabiedrībai, pats taču bija Saeimā, tagad tā pilna dzērāju un visādu viltoto zaķu, bet viņam viedokļa nav! Kur ir viņa vīrišķā pārliecība par savu nākotni un izlēmību - nav!

Bērziņš - es izdomāšu aprīlī, būt vai nebūt. Tā runāt var atļauties meitene, kas nezina, ar kuru puisi iet kafiju dzert maijā, nevis prezidents, kura valsts ir sarežģītā politiskā un ekonomiskā situācijā. Jau tagad balsošanai par prezidentu jākļūst atklātai, un aizbildinājumi par laika trūkumu - tas kaķiem, sabiedrība grib zināt! Nedrīkst turēt sabiedrību muļķa lomā. Politiķi domā tā - jūs runājiet, runājiet, meklējiet, apspriediet, bet mēs izvēlēsimies, tā izvēlēsimies... jūs jau neredzēsiet. Ar aizklāto balsošanu viņi saglabā iespēju nepakļauties racionālam plusu un mīnusu izvērtējumam, bet kādām slēptām apmaksātām vai uzspiestām interesēm, kas nesaskan ar valsts, sabiedrības interesēm.

Piedodiet, bet šie politiķu teksti, ka viņi kaut ko nevar - tie ir absolūta „šizofrēnija", latviešiem ir sakāmvārds par šo - „zaļās muižas akā dirsēji". Eiro ieviest varēja, "Parexu" atpirkt dienas laikā - vienu balsojumu padarīt atklātu nevar, nu, tad raksti atlūgumu, un mēs vēlēsim jaunajā Saeimā tikai jauniešus, kuriem ir no 21 līdz 35 gadiem un kuri pateiks, ka VAR. Esam atklausījušies šīs visas nevarēšanas... Vienreiz jāsāk varēt!

Viss minētais - es gribu labu priekšsēdētāju, uzticamu, objektīvi taisnu, godprātīgu, atklātu, sabiedrības cilvēku - un gribu par to runāt.

Ja esi ticis lasot līdz šejienei - apsveicu! Tagad par to jārunā skaļi! Panāksim labākā kandidāta ievēlēšanu par PREZIDENTU.