Menu
Pilnā versija
Foto

Es nesvinēšu Latvijas simtgadi

Jānis Miežagrauds · 17.04.2018. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Esmu nodzīvojis gana ilgu mūžu, lai spētu izprast notiekošo un izteiktu par to savu attieksmi. Esmu piedzimis tālajā 1937.gadā. Protams, ka par to laiku atmiņas man nav saglabājušās, bet ir saglabājies tēva dotais mantojums, kas sniedz liecības par vēl senākiem laikiem, tai skaitā tēva mājas, kurām šodien jau ir vairāk nekā 160 gadi.

Lai kāda būtu šodienas sabiedrības attieksme pret 1917.gada revolūciju, tā ir daļa no manas vēstures, jo mans tēvs tur bija ar vienīgo mērķi - lai Latvija būtu brīva.  Katram var būt sava attieksme pret 1917.gada revolūciju, bet nevar noliegt, ka Latvija tieši pēc tās tika atzīta par brīvu un neatkarīgu valsti.

Mans tēvs nomira 1946.gadā, jo pēc kara Latvijā bija ļoti smaga dzīve arī tiem, kurus neizsūtīja. Mana tēva māsu izsūtīja 1949.gadā, un, kad viņa atgriezās, tad, protams, padalījās ar piedzīvoto izsūtījumā, un varējām pārliecināties, ka šeit palikušajiem pēckara gadi nebija vieglāki. Radiniece no izsūtījuma atgriezās ar palieliem naudas uzkrājumiem, ar ko nevarēja  lepoties šeit palikušie.

Runāju ar savu sievastēvu, kurš pirmskara Latvijā bija saimnieks - lielfermas īpašnieks, kurš uz Vāciju tirgoja sviestu un bekonu, viņš atzina, ka labāk nekā padomju laikā nekad nav dzīvojis. 

Mans sievastēvs bija apbrīnojams cilvēks, nenogurdinoši strādīgs, labi izglītots, daudz lasījis, savas darba dzīves laikā izveidojis tam laikam ievērojamus uzkrājumus, ko atstāt bērniem. Tikai pēc  Repšes un Godmaņa reformām mana strādīgā sievastēva uzkrātie 30 000 rubļi, par kuriem varēja nopirkt 3 žiguļus, pārvērtās par 150 latiem, kuri tā arī palika kā dāvana Latvijas Krājbankai.

Lai cik smagi bija pēckara gadi, dzīve ar katru gadu uzlabojās. Mēs ģimenē bijā 5 bērni un visi gājām skolā, ieguvām izglītību, strādājām, izveidojām ģimenes. Lai arī alga nebija liela, bet par to varēja izdzīvot. Darbavieta piešķīra labiekārtotu dzīvokli un apmaksāja tā ekspluatācijas izdevumus. Pēc 1991.gada man nācās to dzīvokli otrreiz nopirkt nu jau no šīs valsts.

Apstākļi izmanījās tik būtiski, ka, nemainot darbu, darba alga, pārveidota latos, bija tik niecīga, ka ziemas laikā dzīvokļa ekspluatācijas izdevumi bija lielāki par algu un nācās atteikties no centrālās apkures un iebūvēt godmaņa krāsniņu, lai nenosaltu. Dzīves apstākļi  no 1991.gada bija kā pēc kara. Ja pēckara gados, bija jūtams uzlabojums, tad diemžēl jāatzīst, ka no 1991.gada es uzlabojumus neesmu sajutis.

Jā, es redzu, ka tiem, kuri nekaunīgi  par kapeikām privatizēja (es teiktu - nozaga) visu, kas iepriekš bija mūsu kopīgā manta un kalpoja kopīgam labumam, ir kļuvuši  nepieklājīgi turīgi un pārnet tiem, kas nezaga, ka nemāk dzīvot. Vai man tiešām jājūtas vainīgam, ka nepiedalījos valsts izzagšanā? Vai tāpēc es piedalījos barikādēs, lai daži nelieši varētu nesodīti nozagt, to, kas piederēja mums visiem?

Neskatoties uz to, ka mans tēvs stāvēja pie Latvijas valsts dibināšanas šūpuļa, man nav, ar ko lepoties, un nav iemesla svinībām. Pat tā skola, kurā es mācījos pēckara smagajos apstākļos, ir likvidēta tagad, kad kara nav bijis, un apkārtnes bērni uz skolu vairs nevar aiziet ar kājām, ir jābrauc uz skolu, kas atrodas krietni tālāk no mājām.

Ja visi 5 mana tēva bērni dzīvoja un strādāja Latvijā, tad mani 3 bērni savu iztiku pelna un maksā nodokļus svešumā, un mani 8 mazbērni savu izglītību iegūst citās zemēs.

Esmu par vecu, lai cīnītos par pārmaiņām, un, ja mani bērni te vairs nedzīvo, tad man nav arī, par ko cīnīties. Tāpēc man nav, ko svinēt, un es nesvinēšu Latvijas simtgadi. Arī vēlēšanās es nepiedalīšos.

Novērtē šo rakstu:

451
30