Iesaki rakstu:

Lai kuram no uzskatiem piekrītat – SARS-CoV-2 vīrusa izplatības spējš pieaugums rudenī visā Eiropā un citur pasaulē ir otrais vilnis vai pirmā viļņa turpinājums, pēc mierīgas vasaras atkal kāpj inficēto un saslimušo skaits, un valstis spiestas atgriezties pie ierobežojumiem. Kumulatīvā 14 dienu incidence uz 100 tūkstošiem iedzīvotājiem Eiropā 25.oktobrī zem rādītāja 100 bija vien 5 valstīs, Latviju ieskaitot. Vidējais ES/EEZ un UK rādītājs – 249,8 (23.10.).

Martā Eiropas valstu rīcība, lai arī savstarpēji nesaskaņota, bija visai līdzīga. Tika slēgtas robežas, ieviesti tā saucamie lockdown, kas vairākās valstīs bija ļoti drastiski – līdz pat aizliegumam atrasties uz ielām. Latvija pavasarī izvēlējās salīdzinoši mērenus ierobežojumus, kas, pateicoties augstai sabiedrības līdzdalībai, nesa labus epidemioloģiskos rezultātus. Tādēļ vasaru varējām pavadīt gandrīz vai kā normālos laikos, dažus ierobežojumus saglabājot uz pasākumu dalībnieku skaitu un ceļošanu.

Vīrusa ierobežošanas pasākumu klāsts ir balstīts uz cilvēku kontaktu daudzuma un ilguma samazināšanu. Sociālā un fiziskā distancēšanās kombinācijā ar masku valkāšanu, roku un virsmu dezinfekciju spēj samazināt inficēšanos. Sociālā distancēšanās ir klātienes kontaktu samazināšana, palikšana savos “burbuļos” – ģimene, izglītības iestāde, darbavieta. Dzīvi organizēt tā, lai ikdienā pagaidām izvairītos no satikšanās ar citu, šobrīd ne kritiski svarīgu sociālo “burbuļu” pārstāvjiem, īpaši aktivitātēs, kas saistītas ar paaugstinātu inficēšanās risku, piem., dziedāšana korī, ballēšanos telpās utt. Fiziska distancēšanās ir vienkārši jau par hrestomātiskiem kļuvušo 2m (pēc dažiem avotiem 1,5m) ievērošana – veikalos, pasākumos, kino utt.

Ierobežojošie pasākumi ietver normatīvi noteiktu sociālās un fiziskās distancēšanās ieviešanu. Visplašāk lietotie ierobežojumi skar vietas un norises, kurās ir lielāks cilvēku daudzums ar augstāku inficēšanās risku, un tās ir izglītības iestādes, darbavietas, sabiedriskās ēdināšanas iestādes, pasākumi – gan organizētie, gan privātie, ceļošana, sabiedriskais transports. Pavasarī tika lietoti praktiski visi no uzskatītajiem. Ir pieejami pētījumi par dažādo ierobežojumu epidemioloģisko efektivitāti, bet tikpat nozīmīgs jautājums ir par to blakus efektiem – psiholoģiskajiem, ekonomiskajiem, par ietekmi uz nevienlīdzību.

Tieši vērtējot kompleksi, Latvijas valdībā ir izpratne, ka vispārējās izglītības norise klātienē iespējami ilgi ir ļoti nozīmīgs mērķis. Attālinātas mācības, īpaši jaunāko klašu bērniem, ilgtermiņā var vairot nevienlīdzību, palielināt atšķirību zināšanās, būtiski ietekmē vecāku ekonomisko aktivitāti.  Kopš pavasara pieredzes pieprasījums pēc tā, ka ārkārtīgi būtiski ir vērtēt epidemioloģiskās drošības un ierobežojumu ietekmi plašākā kontekstā, ekspertu vidū un sabiedrībā kopumā ir audzis.

Diemžēl Latvijā daļu vasaras pavadījām neauglīgās diskusijās par to, ka “sliktā Veselības ministrija un SPKC nepaaugstina kumulatīvās incidences rādītāju, lai varētu brīvi ceļot bez pašizolācijas”. It kā šī rādītāja paaugstināšana varētu atrisināt būtiskāko problēmu, kas ir ārpus VM kompetences – kā uzņēmējdarbību pielāgot jaunajai realitātei un kāds atbalsts no valsts puses tam ir nepieciešams. Kādēļ tas bija un joprojām ir kritiski svarīgi? Tādēļ, ka cikliska ierobežojumu nepieciešamība ir jaunā realitāte un tā sekmētos krietni labāk, ja papildus epidemioloģiskajiem būtu gatavi arī atbalsta pasākumi.

Pavasarī Veselības ministrija nevilšus kļuva par tādu kā Visu Lietu ministriju, no kuras sagaidīja risinājumus, sākot no robežkontroles, beidzot ar noteikumu pārkāpēju tvarstīšanu. Šobrīd ir nesalīdzināmi vairāk informācijas, iespēja izvērtēt nu jau pašu pieredzi, kā arī skaidrāks atbildības sadalījums. Atļaušos izteikt apgalvojumu, ka katram labi un atbildīgi paveicot savu darba un pienākumu sadaļu, savaldīsim inficēšanās pieaugumu. Veselības ministrijas, SPKC, ārstniecības iestāžu un mediķu darbs ir plānot epidemioloģiskās drošības pasākumus, piedāvāt to ieviešanu, analizējot inficēšanās un saslimstības tendences, nodrošināt veselības aprūpes nepārtrauktību. Tagad ieviestie ierobežojumi, ja tiks godprātīgi ievēroti, ietekmi uz inficēšanās izplatību dos aptuveni pēc 2 nedēļām.

Sabiedrības pienākums ir ievērot, nevis apiet ierobežojumus. Bez sabiedrības apzinīgas līdzdarbības pagaidām salīdzinoši samērīgie ierobežojumi var izrādīties nepietiekami, un, lai veselības aprūpes sistēma neuzkārtos no COVID-19 pacientu radītās pārslodzes, lai varētu turpināt sniegt palīdzību pacientiem ar citām slimībām, būs jāievieš stingrāki ierobežojumi. Saistība starp nelegālām ballītēm, bērnu hokeja treniņiem, kas pārsaukti par privātu pasākumu, un tamlīdzīgam radošām izpausmēm un striktāku ierobežojumu iespējamību ir visai cieša – jo vairāk radošuma, jo vairāk inficēto, jo lielāka varbūtība papildus ierobežojumiem.

Savukārt ierobežojumu kontrole ir Iekšlietu ministrijas kompetence, mācību procesa organizēšana – Izglītības un zinātnes ministrijas, atbalsts uzņēmējiem – Ekonomikas ministrijas, sociālās apdrošināšanas pakalpojumu pielāgošana šiem apstākļiem – Labklājības ministrijas utt. Šobrīd Covid-19 krīzes sekmīgai vadībai un pārvarēšanai ar VM vien nepietiek. Fokusēšanās tikai uz epidemioloģiskajiem pasākumiem, ar kuriem VM līdz šim tikusi galā diezgan labi, būtu nepamatoti šaura izpratne par COVID-19 krīzi. Valdībai kopumā un premjeram kā komandas kapteinim ir jāredz bilde daudz plašāk par epidemioloģiskajiem rādītājiem. Maskas, protams, ir svarīgas, bet ar tām šoreiz būs daudz par maz.

Pārpublicēts no vinkele.lv