Iesaki rakstu:

2012.gada 16.novembrī Administratīvās tiesas Liepājas tiesu namā esmu iesniedzis pieteikumu par vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža prettiesiskā rīkojuma par Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas atcelšanu.

Pieteikumā norādīts, ka šāds Sprūdža prettiesiskais rīkojums ierobežo manas Latvijas Republikas Satversmes 101.pantā noteiktās pamattiesības un ir izdots, klaji ignorējot tos tiesiskos kritērijus, kas tiesiskā un demokrātiskā sabiedrībā ir saistoši valsts pārvaldes institūcijām. Šis rīkojums atzīstams par prettiesisku un ir pilnībā atceļams arī tāpēc, ka tā pieņemšanas gaitā ir pieļautas ļoti būtiskas procesuālās un saturiskās kļūdas. Turklāt ministra Sprūdža rīkojumā nav norādīts neviens ministra ieskatā iespējamais mans pārkāpums.

Likuma „Par pašvaldībām” 93.pantā noteiktās ministra tiesības lemt par priekšsēdētāja atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas ir piemērojamas tikai par aktuālā pašvaldības domes sasaukuma laikā pieļautajiem priekšsēdētāja pārkāpumiem, ko apliecina gan Saeimas stenogrammas par šā panta mērķi, gan tiesu prakse, gan citi likuma „Par pašvaldībām” panti. Sprūdžs savā prettiesiskajā rīkojumā atsaucas uz dažādiem Ventspils pilsētas domes lēmumiem laika posmā „no 1998.gada 26.janvāra līdz 2006.gada 20.februārim”, kad ir darbojušies trīs secīgi Ventspils pašvaldības domju sasaukumi, no kuriem katrā domes sasaukumā ir bijuši jauni (citi) pašvaldības domes deputāti un ikreiz no jauna ir ticis ievēlēts pašvaldības domes priekšsēdētājs”. Pēdējie Ventspils Domes lēmumi, kas ir norādīti Sprūdža rīkojumā, ir pieņemti 2005.gadā, t.i., turpat pirms septiņiem gadiem. Prettiesiskajā rīkojumā nav norādīts neviens, Sprūdža ieskatā, mans iespējami pieļautais pārkāpums, kuru es teorētiski varētu būt izdarījis pēc 2009.gada 1.jūlija – kopš esmu ievēlēts par domes priekšsēdētāju.

Savā pieteikumā tiesai esmu atzīmējis Administratīvā procesa likuma 14.¹ pantā nostiprinātās tiesības uz pienācīgu iespēju izteikt savu viedokli un iesniegt pierādījumus. Ministrs Sprūdžs, neievērojot likuma „Par pašvaldībām” 93. pantā noteikto kārtību (procedūru), kādā ministrs drīkst izmantot savas tiesības atstādināt no amata pienākumu pildīšanas pašvaldības domes priekšsēdētāju, izdeva savu rīkojumu šā gada 22.oktobrī, nesagaidot manu paskaidrojumu lietā, kas ir būtisks likuma pārkāpums. Turklāt Sprūdža paskaidrojuma pieprasījumu es saņēmu tikai 23.oktobrī. Vienlaikus netika vērtēti arī tie daudzie lietā būtiskie argumenti, kas bija attiecināmi uz šo lietu, lai ministrs Sprūdžs neizdotu šādu prettiesisku rīkojumu. Piemēram, nepamatoti bez jebkādas vērības ir atstāts mans norādījums, ka ministrs Sprūdžs nav iesniedzis nevienu pierādījumu, kas pamato Sprūdža norādītos nepamatotos apgalvojumus, tāpēc nav iespējams šos faktus nedz paskaidrot, nedz atspēkot.

Pieteikumā ir minēts, ka arī par ministra Sprūdža objektivitāti šajā lietā pastāv pamatotas šaubas. No Sprūdža un citu ministrijas politisko amatpersonu izteikumiem izriet, ka šāds rīkojums ir izdots, lai izrēķinātos ar Sprūdža personisko politisko konkurentu Lembergu, klaji nodemonstrējot, ka šāda lēmuma pieņemšanai ir bijuši politiski motīvi, un Sprūdžs savu rīkojumu uztver nevis kā juridiski pamatotu lēmumu, bet kā politiskas varas aktu un „cīņu ar pēdējo oligarhu”, kas ļauj apšaubīt ministra spēju konsekventi un objektīvi pret pieteicēju piemērot likuma „Par pašvaldībām” 93. pantu, izvairoties no personiskajām un pārstāvētās politiskās partijas antipātijām. Par šādu iespēju politiski piemērot šo likuma pantu norādīja arī likumdevējs, kad 1994.gadā diskutēja par ministra tiesībām lemt par pašvaldības domes priekšsēdētāja atstādināšanu no amata pienākumu pildīšanas. Saeimas 1994.gada 5.maija sēdē, izskatot likumprojektu trešajā lasījumā, pirms balsojuma par 93.panta pieņemšanu, Saeimas deputāte A.Seile (LNNK) ir norādījusi: „Es aicinu deputātus, domājot par savām pašvaldībām, balsot par deputāta Straumes priekšlikumu, jo domes priekšsēdētājs pašvaldībā ir vēlēta persona. Viņš ir vēlēta persona, un ar šādu ierakstu, kāds sagatavots trešajam lasījumam, reformu ministrs vienpersoniski praktiski var viņu atcelt, un pēc tam tas priekšsēdētājs var tiesāties, cik viņam patīk, un paies ilgs laiks. Piemēram, ļoti bieži dažādus iebildumus Ministru kabinetam un arī Saeimai ir izteicis Lembergs Ventspilī. Un, ja nu viņu ievēlē par domes priekšsēdētāju Ventspilī, tad ar vienpersonisku reformu ministra lēmumu viņu var arī noņemt no šā amata. Es izteicu tikai vienu piemēru» (Latvijas Republikas 5.Saeimas 1994.gada 5.maija sēdes stenogramma www.saeima.lv/steno/st_94/st0505.html).

Sprūdža rīkojumā nav norādīts neviens pierādījums par, ministra ieskatā, maniem pieļautajiem pārkāpumiem. Turklāt ministra Sprūdža rīkojumā ir pieļauti arī lietderības apsvērumu izdarīšanas pārkāpumi. No pieteikuma izriet, ka ministra Sprūdža rīkojumā norādītie lietderības apsvērumi „ir pārāk abstrakti un ar šādiem lietderības apsvērumiem nevar pamatot administratīvu aktu, jo tiesa nevar tos pārbaudīt, tādejādi nekonstatējot cēloņsakarību starp lietā konstatētajiem faktiem un administratīvā akta mērķi (piem., nav saprotams, kā tieši pieteicējs „mazina valsts pārvaldes leģitimitāti”)”.

Sprūdža rīkojumā nepareizi piemērotas arī tiesību normas un juridiski nekorekti lietotas atsauces uz tiesu praksi, jo ministrs savā rīkojumā ir atsaucies uz likumu „Par interešu konflikta novēršanu valsts amatpersonu darbībā” 11.panta pirmo daļu un Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10.pantu. Šie likumi, ministra Sprūdža ieskatā, norādīto pārkāpumu izdarīšanas laikā Saeimā vēl nemaz nebija pieņemti un stājušies likumīgā spēkā. Arī tiesu prakse Sprūdža rīkojumā ir citēta kļūdaini un nepilnīgi. Turklāt rīkojums bieži satur arī patvaļīgus un nepatiesus apgalvojumus par tādām tiesu prakses atziņām, kādas faktiski nepastāv vai arī šīs atziņas tiek izrautas no spriedumu konteksta.

Nobeigumā es lūdzu tiesu pilnībā atcelt prettiesisko Sprūdža rīkojumu, jo uzskatu, ka katra pieteikumā minētā Sprūdža rīkojuma kļūda atsevišķi jau var būt par patstāvīgu pamatu šā rīkojuma atcelšanai. Taču, ņemot vērā visu šo pieļauto kļūdu daudzumu un būtiskumu, ir viennozīmīgi secināms, ka Sprūdža rīkojums ir prettiesisks un atceļams, jo pie šādu procesuālo un saturisko kļūdu daudzuma un to būtiskuma rīkojums ne mazākajā mērā nevar būt tiesisks un pamatots.