Iesaki rakstu:

Populārs ir priekšstats par cilvēka diviem valdniekiem – dabu un kultūru („otro dabu”). Tradicionāli uzskata, ka cilvēka eksistencē no vienas puses viss ir atkarīgs no ģeogrāfiskajiem un klimatiskajiem apstākļiem (dabas), bet no otras puses viss ir atkarīgs no sabiedrībā realizētajām darbības, uzvedības un komunikācijas programmām (kultūras).

Taču patiesībā cilvēks ik uz soļa izjūt triju valdnieku pavēles. Cilvēkam pavēles dod arī iedzimtās garīgās un fiziskās īpašības, kuras iemiesojas gēnu struktūrā. Cilvēka bioloģiskajai iedabai ir ne mazāka loma kā kultūrai un apkārtējai videi – kalniem, mežiem, upēm, ezeriem, jūrai, dabā sastopamajiem pārtikas līdzekļiem.

Taču tā ir izveidojies, ka cilvēks visu uzmanību pievērš tikai dabas faktoram un kultūras faktoram. Bioloģiskais faktors cilvēka uzmanības lokā nonāk tikai kritiskos brīžos, kad pasliktinās veselība un rodas dažādi psihiskie konflikti pašam ar sevi vai pārējiem hominīdiem.

Tādu vienpusību sekmē zināšanu trūkums. Homo sapiens antropoloģiskā identitāte balstās vienīgi uz kultūras zināšanām, bet nevis izmanto arī bioloģiskās zināšanas. Cilvēka zināšanas par sevi vienmēr ir bijušas ļoti nepilnīgas. Piemēram, neirofizioloģija tikai XIX gs. beigās noskaidroja cilvēka smadzeņu galvenos komponentus. Savukārt gēnu pētniecība sākās XX gs. otrajā pusē, un pašlaik mūsu rīcībā ir niecīga ģenētiskā informācija, kaut gan jau sapņojam par gēnu inženieriju, cilvēka klonēšanu, mākslīgo intelektu un citām smalkām perspektīvām. Par genofonda mantojumu un tā saglabāšanu lietas kursā ir vienīgi ļoti šaurs speciālistu loks.

Savā laikā mūsu firmas klientiem lekcijas laikā uzdevu divus jautājumus. Lūdzu pacelt roku tiem, kuri ir dzirdējuši par (1) genofonda mantojuma saglabāšanu un (2) kultūras mantojuma saglabāšanu. Atbildot uz pirmo jautājumu un arī atbildot uz otro jautājumu, neviens nepacēla roku. Atbildot uz pirmo jautājumu, neviens nepacēla roku tāpēc, ka neviens nebija dzirdējis par genofonda mantojuma saglabāšanu. Atbildot uz otro jautājumu, neviens nepacēla roku tāpēc, ka visi manā lūgumā saskatīja joku. Tas taču esot pats par sevi saprotams, ka par kultūras mantojuma saglabāšanu katrs ir kaut ko dzirdējis. Dotais jautājums ir smieklīgs, tāpēc būtu smieklīgi pacelt roku.

Rietumu civilizācijas vēsturē konstruktīva interese par cilvēku genofonda mantojumu ir bijusi epizodiska. Visos laikmetos dominēja vēlēšanās saglabāt genofondu tādā veidā, kādā to ir radījusi daba. Savukārt kristiānisma paradigmā visu nosaka Dieva griba. Cilvēki no paaudzes uz paaudzi ir tādi, kādus tos ir radījis Dievs. Ticīgie neatzīst Dieva lēmumu koriģēšanu.

Interesanti ir tas, ka Rietumu civilizācijā visos laikmetos ir eksistējusi žēlošanās par jaunās paaudzes degradāciju. Katra nākamā paaudze tika uzskatīta par sliktāku nekā iepriekšējā paaudze. Turklāt šī žēlošanās vienmēr notika uz atmiņu fona par Zelta laikmetu pagātnē, kad dzīvoja garīgi un fiziski vērtīgi cilvēki. Piemēram, Ovīdijs „Metamorfozēs” priecājās par Zemes pirmo cilvēku ideālo pilnvērtību. Mūsu šodienas vecākai paaudzei Zelta laikmets bija pēckara pārdesmit gadi, kad visi jaunieši nodarbojās ar sportu un fizkultūru, gandrīz visi puiši bija derīgi dienestam armijā un narkomānija bija vienīgi kapitālisma privilēģija.

Sarunā par cilvēku genofonda mantojumu noteikti ir jāņem vērā terminoloģiskās iespējas. Terminu „gēns” sāka lietot tikai no 1909.gada, bet terminu „genofonds” – no 1928.gada. Pirms tam galvenokārt lietoja tādus vārdus kā „iedzimtība”, „izdzimums”, „cilvēka ideāls”, „nākotnes cilvēks”, „labākie vīrieši”, „labākās sievietes”, „dzimumu atlase”, „cilvēku suga”, „nepilnvērtīgi cilvēki”, „pilnvērtīgi cilvēki”.

Jau tālā senatnē valdīja priekšstats par fizisko, intelektuālo un emocionālo īpašību mantošanu no vecākiem. Tāpēc ģintī, ciltī un tautā kādam ir nepieciešams sekot, lai precētos „labākie vīrieši” ar „labākajām sievietēm” un bērni būtu tikai attiecīgi piemērotiem laulāto pāriem. Platons dialogā „Valsts” strikti izsakās par politiskās varas uzdevumiem pilnvērtīgu cilvēku radīšanā. Viņš bija stingri pārliecināts, ka valsts pienākums ir nemitīgi rūpēties par to, ko mēs tagad saucam par cilvēciskā kapitāla kvalitāti. Šajā dialogā ir iekļauti konkrēti priekšlikumi cilvēciskā kapitāla kvalitātes nodrošināšanā. Valsts mērķis ir veseli un profesionāli adekvāti cilvēki. Tāpēc valstij ir tiesības iejaukties ģimenes dzīvē, lai tā radītu labus pēcnācējus. Platona ieskatā visiem cilvēkiem nav jābūt vienādi attīstītiem. Galvenais ir panākt, lai katram cilvēkam dzīvē būtu sava sūtība (proti, profesija) un viņa īpašības atbilstu šai sūtībai. Rietumu civilizācijā Platonu var uzskatīt par pirmo eigēnikas principu sludinātāju, izmantojot tā laika atziņas cilvēku populācijas iedzimto īpašību uzlabošanā. Platona laikā nebija ne eigēnikas, ne ģenētikas. Taču acīmredzot bija ļoti būtiski novērojumi un tālredzīgi secinājumi par cilvēka īpašību iedzimtības likumsakarībām.

Rietumu civilizācijas rūpēs par cilvēciskā kapitāla kvalitāti atsevišķa epizode ir tā dēvētā utopiskā sociālisma mācība XVI-XVII gadsimtā. Viens no utopiskā sociālisma spilgtākajiem pārstāvjiem T.Kampanella ļoti mīlēja sniegt padomus bērnu „taisīšanā”. Viņš, piemēram, uzsvēra nepieciešamību zināt un ņemt vērā astroloģiski vispiemērotāko laiku bērnu „taisīšanai”, lai iegūtu vērtīgus pēcnācējus. Viņa slavenajā darbā „Saules pilsēta” (1623) attēlots speciāls uzraugs. Speciālā uzrauga vārds ir „Mīlestība”. Viņš drīkst iejaukties ikviena iedzīvotāja intīmajā dzīvē, lai Saules pilsētā dzimtu vienīgi labi pēcnācēji.

Gādājot par pēcnācēju kvalitāti, Rietumu civilizācijā līdz šim nopietnākā epizode ir eigēnikas klasiskais periods. Tas ilga apmēram 90 gadus: no XIX gs. otrās puses līdz XX gs. 40.gadiem. Šajā periodā cilvēki nevairījās no vārda „eigēnika”. Cilvēki nevairījās no atklātas sarunas par cilvēciskā kapitāla problēmām. Taču sociāli vērtīgākais – no eigēnikas viedokļa uz savu nāciju lūkojās Rietumu valstu politiskā elite ar ASV valdību priekšgalā. Amerikāņi kļuva par eigēnikas faniem gan teorētiskajā jomā, gan praktiskajā jomā, droši un enerģiski realizējot dzīvē eigēnikas rekomendācijas (arī sterilizāciju un kastrāciju).

XX gs. 20.-30. gados eigēnikas (arī medicīniskās ģenētikas) teorētisko bāzi ievērojami papildināja PSRS zinātnieki. No viņiem daži pat sapņoja par „sociālistiskās eigēnikas” uzvaru „jaunā cilvēka” izveidošanā. Viņu pārliecībā cilvēces progress vispār nav iespējams bez valsts speciāli atbalstītas „politiskās bioloģijas”.

Šajā periodā saskanīgā kopsolī ar pārējām Rietumu valstīm gāja arī Latvijas Republika. Tiesa, tikai pēc tam, kad tika pielikts punkts tipiski latviskajam „politiskajam plurālismam” (simts un vairāk partijām) un valsts varu savās rokās pārņēma cilvēki, kuriem patiešām rūpēja tautas liktenis un kuri bija spējīgi formulēt un realizēt īstu un mērķtiecīgu nacionālo politiku. LR valstiski atbalstīta eigēnikas politika sākās no 1934.gada. Šajā gadā Latvijas Universitātē sāka lasīt lekcijas par eigēniku. 1937.gadā tika pieņemts Ārstniecības likums ar eigēnikas sadaļu, bet 1938.gadā izveidoja Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūtu. Tajā bija Eigēnikas, Statistikas un Antropoloģijas nodaļa. Latvijas ļaudis ar eigēniku iepazīstināja prese.

Tāpat kā citās Rietumu zemēs arī LR eigēnikas aktualitāti veicināja ļoti drūmie novērojumi par cilvēciskā kapitāla kvalitātes pasliktināšanos. Arī pie mums tāpat kā citur dabiskās izlases aizvietošana ar medicīnu un sociālo palīdzību radīja labus apstākļus slimo un vājo cilvēku paaugstinātai reproduktivitātei. Proletariātam bija lielāka dzimstība nekā inteliģencei. Ar bezatbildīgu entuziasmu bērnus „taisīja” garīgi slimie, garīgi atpalikušie, noziedznieki. „Mazvērtīgo” indivīdu uzturēšanai valsts budžetā nācās paredzēt krietnu summu. Sabiedrības sociāli bioloģiskās attīstības regulācijai nebija adresēts neviens oficiāls instruments. „Pilnvērtīgo” indivīdu dzimstību nestimulēja ne likumi, ne sociālās programmas. Tajā pašā laikā bija labi zināms, ka tautas genofondu bojā iedzimtās slimības, iedzimtā idiotija un psihiskās patoloģijas, iedzimtais alkoholisms un noziedzības nosliece. Labi bija zināms tas, ka cilvēka apdāvinātība un stingrs raksturs arī ir iedzimtas īpašības.

Eigēnikas klasisko periodu drausmīgi izkropļoja vācu nacistu darbība, pasludinot par nevērtīgām un iznīcināmām pat atsevišķas tautas. Vēsturnieks Dr. K.Kangeris arhīvos ir noskaidrojis, ka tas attiecās arī uz latviešu tautu. Vācieši kompromitēja ne tikai svastikas simbolisko zīmi, nacionālā sociālisma ideju, bet arī eigēniku un ģenētiku. Pēc 1945.gada Rietumu civilizācijā cilvēciskā kapitāla problemātika vairs netika apspriesta masu sabiedriskās domas līmenī. Politiskā elite izvairījās par to atklāti runāt partiju programmās. Klusums valdīja valsts politikas stratēģiskajos un ideoloģiskajos materiālos. Eigēnika bija kritusi pilnīgā nežēlastībā. Vēl nesen likās – uz visiem laikiem tāpat kā svastikas simboliskā zīme.

Tomēr aizvadītajos apmēram 20 gados stāvoklis pakāpeniski izmainās. Rietumu civilizācijā vairs nebaidās no vārda „eigēnika” un pat masu komunikācijas līdzekļos populārā formā apspriež cilvēciskā kapitāla kvalitātes problēmas. Tas attiecas arī uz Latviju, jo pēcpadomju gados ir sagatavotas vairākas publikācijas par eigēniku. Diemžēl mūsu diskursā par tautas demogrāfiskajām bēdām atsevišķi nesaprātīgi vīri iepin savu rusofobisko apmātību, visās nelaimēs vainojot „krievus”, kā tas izpaužas nesenajā publikācijā „Latvijas pastāvēšana izšķirsies 10 gadu laikā”.

Faktiski klusēt vairs nedrīkst. Genofonda degradāciju apstiprina ikviens pētījums. Rietumu zinātne ir pilnīgi pārliecināta par cilvēciskā kapitāla kvalitātes pasliktināšanos. Un šoreiz tā vairs nav Rietumu civilizācijai raksturīgā žēlošanās par jaunās paaudzes trūkumiem. Ja agrāk žēlošanās bija intuitīvs process, tad tagad intuīciju aizstāj zinātnisko pētījumu skaitļi. Konstatējama ir pārapdzīvotība, bads, iedzimto patoloģiju pieaugums, imunitātes samazināšanās, dzimumuzvedības izlaidība, agresivitātes uzplūdi, veselā saprāta trūkums, dažāda veida amorāls un bezidejisks konformisms, estētiskās gaumes vulgaritāte, sociālā apātija, perversija. Turklāt aktuāla ir jauna problēma – metisācija (cilvēku rasu sajaukšanās) sakarā ar planetāri globālo migrāciju.

Kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamība ir stabili ierakstīta cilvēku apziņā. Cilvēki saprot, ka bez pagātnes mantojuma nav iespējams radīt neko jaunu šodienai un rītdienai. Cilvēki saprot, ka kultūras mantojums ir vienīgā informācija par viņu izdomu, talantu, prasmēm, zināšanām, reāli paveikto.

Cilvēki zina, ka bez garīgā un materiālā mantojuma nodošanas nākamajām paaudzēm nav iespējama kultūras evolūcija. Taču parasti ne tik kompetenta ir cilvēku attieksme pret genofonda mantojumu, bez kā nav iespējama cilvēka bioloģiskā evolūcija.

Nekompetencei ir psiholoģisks iemesls. Cilvēka bioloģisko evolūciju mēs neredzam. Tā risinās lēni vairāku paaudžu laikā. Zinātnieki saka, ka būtiskas izmaiņas cilvēku populācijas genofondā var notikt tikai gadu tūkstošu laikā. Mūsdienu asprātīgi zinātnieki tāpēc jautā: „Varbūt ir pagājuši gadu tūkstoši un tagad redzam šīs izmaiņas?”.

Kultūras evolūciju redzam „bez brillēm”. Piemēram, pašlaik mums ir gods dzīvot periodā, kad kultūras evolūcija izpaužas ļoti uzskatāmi. Turklāt ne tikai informācijas tehnoloģiju sfērā, bet daudzās citās sfērās.

Cilvēka dzīves jēga nav tikai kultūras mantojuma saglabāšana un vairošana. Cilvēka dzīves jēgā ietilpst arī genofonda mantojuma saglabāšana un vairošana. Cilvēkam (atšķirībā no citām dzīvajām būtnēm) ir divas evolūcijas sistēmas: 1) bioloģiskā un 2) kultūras.

Cilvēka dzīvē ir gan negatīvas bioloģiskās mutācijas, gan negatīvas kultūras mutācijas. Pret tām cilvēku aizsargā dabiskā izlase un kultūras līdzekļi.

Kā atceramies un pašlaik izjūtam, politiskā vara var likt cilvēkam adaptēties kaitīgā kultūrā. Taču cilvēks vienmēr var kultūrā atrast tādus līdzekļus, kas viņam ļauj izdzīvot nelabvēlīgajos apstākļos un neadaptēties kaitīgajā kultūrā.

Piemēram, padomju laikā īstie rakstnieki varēja atsacīties pakļauties sociālistiskā reālisma doktrīnai. Viņi sacerēja daiļdarbus „rakstāmgaldam”. Jaunrade „rakstāmgaldam” ir savdabīgs kultūras līdzeklis ne tikai sociālisma iekārtā, bet arī kapitālisma iekārtā.

Tagad šajā ziņā ir radies patīkams kultūras līdzeklis – internets. Radošām personībām internets lieliski palīdz neadaptēties patiesi radošai darbībai kaitīgā kultūrā, kurā visam ir jānotiek atbilstoši kāda etnosa politisko līderu proponētajai „dzīvesziņai” un „nacionālajām interesēm”. Interneta brīvība aizstāj „rakstāmgaldu”. Internetā var visu publicēt.

Cilvēka bioloģiskajai evolūcijai un kultūras evolūcijai ir kopīgas iezīmes. Abās evolūcijās eksistē mantotā informācija. Kultūras evolūcijā tās ir zināšanas. Bioloģiskajā evolūcijā tā ir ģenētiskā informācija.

Eksistē arī atšķirības. Piemēram, cilvēka dzīves laikā viņa genotips nemainās. Taču var mainīties tas, ko manierīgi saucam par kultūras genotipu (kultūras parādību kopumu). Kultūras jaunās parādības var ietekmēt cilvēka mentalitāti, paradumus, iemaņas, zināšanas, morāli.

Būtiski atšķiras bioloģiskās evolūcijas mērķis un kultūras evolūcijas mērķis. Par cilvēka bioloģiskās evolūcijas mērķi var uzskatīt izdzīvošanas (adaptācijas) spēju paplašināšanu. Bioloģiskajā evolūcijā paplašinās cilvēka adaptācijas spējas dzīvot dabas vidē. Jāņem vērā ir tas, ka cilvēkam ir jābūt fiziski gatavam adaptēties dabas nejaušajās pārmaiņās. Dabā var būt periodiskas pārmaiņas un nejaušas pārmaiņas. Dabas nejaušās pārmaiņas (dabas „neprogrammējamība”) bioloģiskajai evolūcijai sagādā zināmas problēmas.

Kultūras evolūcijas mērķis ir principiāli citādāks. Kultūras evolūcijas mērķis ir nevis cilvēka izdzīvošanas fizisko spēju paplašināšana, bet gan apkārtējās vides (maigi sakot) stabilizācija. Tātad (ne visai maigi sakot) - pakļaušana, rekonstrukcija, savtīga izmantošana. Kultūras evolūcijas mērķis ir ērtas un tīkamas „otrās dabas” izveidošana, lai varētu komfortabli eksistēt „pirmajā dabā”.

Kultūrai ir jāpalīdz izdzīvot dabas visos apstākļos. Piemēram, cilvēks (kā bioloģiskās evolūcijas produkts) fiziski nevar izdzīvot lielā aukstumā. Taču kultūra (kultūras evolūcijas produkti ēkas, apkure, apģērbs) palīdz izdzīvot pat Antarktīdas aukstumā.

Taču neapšaubāmi pats būtiskākais ir tas, ka abas evolūcijas nevar iztikt bez sava specifiskā mantojuma. Tāpēc vienādā mērā ir jārūpējas gan par kultūras mantojuma saglabāšanu, gan par kultūras autoru genofonda mantojuma saglabāšanu. Ļoti svarīgi tas ir laikmetā, kad dabiskās izlases ceļā ir pašu cilvēku izvietotie šķēršļi. Dabiskā izlase vienmēr rūpējās par abu minēto mantojumu saglabāšanu. Dabiskā izlase ieslēdza zaļo gaismu tiem pilnvērtīgajiem cilvēkiem, kuriem intelektuālās un morālās mocības nesagādāja ne kultūras mantojuma saglabāšanas nepieciešamība, ne cilvēku genofonda mantojuma saglabāšanas nepieciešamība. Tagad ir iestājies tāds periods Homo sapiens gaitās, kad daudzi ir izsprukuši no dabiskās izlases sijājuma un tāpēc savas pozīcijas nostiprina hominīdu tipi, kuriem ir vienaldzīgs gan kultūras mantojums, gan cilvēku genofonda mantojums. Vienīgi paši cilvēki var izlabot cilvēku neapdomību, netālredzību, egoistisko vienaldzību un antropoloģisko apdraudētību.