Iesaki rakstu:

Pie mums ļoti aktuāls ir morālais lozungs „Pietiek kampt, pietiek melot, pietiek postīt, pietiek neskaidrību, pietiek noklusēt, pietiek muļķību, pietiek muldēt, pietiek baumot, pietiek izlocīties” utt. "Pietiek" lozungu pilnā apjomā var izlasīt tāda paša nosaukuma portālā. Tajā gadiem  burtiski katru dienu bez brīvdienām un svētku dienām tiek publicēti atmaskojoši materiāli.

Tie galvenokārt ir pilsoniski drosmīgi un juridiski argumentēti teksti par nebūšanām likumdošanā, valdības darbā, ekonomikā, medicīnā, izglītībā, finansēs, amatu dalīšanā, politisko partiju konkurencē. Tekstos atspoguļojas valsts, pašvaldību, ES līdzekļu izzagšana un sadalīšana starp savējiem. Tekstos tiekamies ar korupciju, dažāda veida mahinācijām un blēdību shēmām. Tekstos tiekamies ar aprobežotību, stulbumu, idiotismu, veselā saprāta trūkumu. Pēdējā laikā tiekamies ar vienotās vienotības nelietīgās kliķes slepeni organizēto mūsu finanšu un ekonomiskā potenciāla iztirgošanu krieviem, skandināviem, ofšoros nomaskētām pseidofirmām.

Taču pie mums ļoti aktuāls ir arī intelektuālais lozungs „Pietiek nemācīties, pietiek nezināt, pietiek dzīvot ar novecojušām zināšanām, pietiek neizmantot visjaunākos zinātnes sasniegumus, pietiek nemācīties no citām tautām, pietiek saglabāt zināšanu provinciālismu, pietiek izplatīt pseidointelektuālismu, pietiek jūsmot par parazinātniskiem murgiem”.

Neapšaubāmi, katrs cilvēks saprot morāles un intelekta saistību. Katrs cilvēks saprot, ka muļķības pastrādā muļķi – intelektuāli vāji indivīdi. Tāpēc ir pilnīgi skaidrs, ka „Pietiek” morālā lozunga aktualitāte pamatā ir atkarīga no „Pietiek” intelektuālā lozunga aktualitātes. Kur beidzas prāts un zināšanas, tur sākas muļķības un nelietības.

Intelektuālā sfēra ir primārā. Ja sabiedrībā ir kropla intelektuālā sfēra, tad ir kropla arī morālā sfēra. Ja sabiedrībā nav prāta un zināšanu efektīvas klātbūtnes, tad sabiedrībā plaukst un zeļ kampšana, melošana, muļķības, baumošana, zagšana, kukuļņemšana. Ja nebūs vajadzīgs intelektuālais lozungs „Pietiek”, tad var samazināties arī morālā lozunga „Pietiek” nepieciešamība.

Prāts un zināšanas ir inteliģences galvenie nosacījumi. Inteliģenti cilvēki ir cilvēki ar augsti attīstītām prāta spējām, vispusīgām zināšanām un augstu uzvedības kultūru. Inteliģenta cilvēka uzvedības kultūrā nekādā gadījumā neietilpst kampšana, melošana, muļķības, baumošana, zagšana, kukuļņemšana. Valstī ar iedzīvotāju augstu inteliģentuma pakāpi nemēdz būt aktuāls mūsu jaukais morālais lozungs „Pietiek kampt, pietiek melot, pietiek postīt, pietiek neskaidrību, pietiek noklusēt, pietiek muļķību, pietiek muldēt, pietiek baumot, pietiek izlocīties”. Grūti iedomāties šādu lozungu Somijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Igaunijā.

Profesionāli teicamas zināšanas var palīdzēt ātrāk atmaskot un noķert zagļus un blēžus. No cilvēku izglītotības vispārējā līmeņa ir atkarīgs noziedzības līmenis attiecīgajā sabiedrībā. Tā ir ābeces patiesība.

Ābeces patiesība ir arī tas, ka zināšanas palīdz dzīvot – atvieglo dzīves procesu izpratni, nodrošina optimālu izvēli darba un sadzīves dažādās situācijās, novērš politiskās, etniskās, ekonomiskās neskaidrības un konfliktus. Zinošus cilvēkus daudz retāk pārņem stress. Zinoši cilvēki nezinoša cilvēka aplamos prātojumus ātri pārvērš jokā, lai lieki nesaspīlētu komunikāciju.

Zināšanas cilvēku sagatavo dzīvei. Pilnvērtīga socializācija nav iespējama bez pilnvērtīgām zināšanām. Cilvēka pašidentifikācijā problēmas vienmēr rodas zināšanu nepietiekamības dēļ. Apziņai ir vajadzīgas zināšanas.

Visos laikmetos cilvēkus var iedalīt divās daļās. Vienu daļu veido cilvēki ar nepilnīgām un novecojušām zināšanām. Otru daļu veido cilvēki ar perfektām un modernām zināšanām. Vienmēr ir bijuši cilvēki, kuri pareizi zina, ka Zeme griežas ap Sauli, bet nevis Saule griežas ap Zemi. Taču viņiem līdzās vienmēr ir atradušies arī tādi cilvēki, kuri domā, ka Saule griežas ap Zemi. Tā vien liekas, ka mūsu izcilajām pēcpadomju jaunajām paaudzēm vispār ir vienalga, kas ap ko griežas.

Cilvēku gēnos ir tieksme nemitīgi papildināt savas zināšanas. Šo tieksmi var uzskatīt par sava veida instinktīvo māniju. Ja tā apstājās, tad cilvēks vairs nav cilvēks, un ir iestājusies cilvēka latentā nāve. Cilvēks ēd, guļ, staigā, runā. Bet tajā pašā laikā tūlīt ir redzams, ka tas vairs nav vitāli normāls cilvēks, bet gan ir kaut kāds radījums, ar kuru ir garlaicīgi un nav pa ceļam.

Ne velti otra cilvēka vērtējumā tradicionāli ņemam vērā viņa zinātkāri. Mums nepatīk nezinātkāri cilvēki. Mums nepatīk cilvēki, kuri ne par ko sajūsmīgi nebrīnās. Mums nepatīk cilvēki bez mirdzošām acīm, tiekoties ar kaut ko jaunu un nepierastu.

Masu cilvēku no personības atšķir zinātkāres un acu mirdzuma gradācija. Masu cilvēki visu zina, un personība masu cilvēkam neko nevar pateikt tādu, ko masu cilvēks jau nezinātu. Tāpēc masu cilvēki tik ārprātīgi nemīl personības. Viņu savstarpējās attiecībās daudz nosaka zinātkāres kritērijs. Personība visu laiku tiecas papildināt savas zināšanas un savās zināšanās dalīties ar citiem. Taču masu cilvēku tas ļoti kaitina, jo viņš jau sen pats visu zina.

Cilvēks evolucionē divējādi: bioloģiski un garīgi. Var droši uzskatīt, ka dabiskā atlase atstāj tikai tos cilvēkus, kuriem ir tieksme nemitīgi papildināt savas zināšanas un kuru gēnos ir instinktīvā zinātkāres mānija, veicinot viņu garīgo attīstību un zināšanu klāstu.

„Balto” cilvēku rasē dabiskā atlase vairs ideāli nefunkcionē no XIX gadsimta. Dabiskās atlases procesu savā kontrolē ir pārņēmusi medicīna. Tā saglabā arī tos indivīdus, kuru gēnos nav instinktīvā zinātkāres mānija. Tāpēc nav jābrīnās par mūsdienās sastopamo masu fenomenu segmentāciju, kā rezultātā bez masu cilvēkiem nekas vairs nenotiek ne parlamentos, ne valdībās, ne zinātņu akadēmijās, ne universitātēs.

Mēs no senčiem mantojam noteiktus gēnus. Dzīves laikā mūsu bioloģiskais genotips ģenētiski nemainās. Taču mainās mūsu garīgā satvara jeb (kā visbiežāk sakām) mūsu garīgās pasaules genotips. Katras jaunās zināšanas padara mūs nedaudz savādākus. Var pat teikt – mēs kļūstam citi cilvēki. Jaunās zināšanas mūsu smadzenēs rada jaunu personību un personības jaunu orientāciju dzīvē.

Jaunās zināšanas parasti papildina un precizē iepriekšējās zināšanas. Tomēr jaunās zināšanas mēdz būt dažādas. Tās var būt arī izteikti novatoriskas. Tāpēc nākas pilnā mērā atmest visas iepriekšējās zināšanas un principiāli pārkārtot līdzšinējos priekšstatus.

Ilgu laiku cilvēki uzskatīja, ka Zeme ir plakana. Pēc Kolumba pirmās ekspedīcijas tika paziņots, ka ir sasniegta Rietumindija, bet ne Amerika. Gadu tūkstošiem ilgi tika uzskatīts, ka matērijas nedalāmā daļiņa ir atoms. Tikai XX gadsimtā pilnā mērā noskaidroja, ka atoms dalās vēl sīkākās daļās. Jaunās zināšanas par atomu veicināja ļoti dziļas izmaiņas priekšstatos par materiālo pasauli.

Kultūra tagad ir ļoti lepna. Kultūrai ir tāds pats liktenis kā slavenajam atomam. XX gadsimtā ļoti būtiski izmainījās ne tikai priekšstati par atomu, bet arī priekšstati par kultūru. Var droši apgalvot, ka kultūras liktenis ir tāds pats kā atoma liktenis. Jaunās zināšanas par kultūras lomu diktē nepieciešamību ļoti dziļi pārskatīt mūsu uzskatus gan par garīgo pasauli, gan par materiālo pasauli. Taču pats galvenais ir tas, ka jaunās zināšanas par kultūru būtiski koriģē mūsu līdzšinējos uzskatus par garīgās un materiālās pasaules saistību visdažādākajās īstenības norisēs.

Ļoti svarīgāki ir arī tas, ka jaunās zināšanas par kultūru var ļoti lielā mērā palīdzēt cilvēkiem psiholoģiski stabilāk un intelektuāli produktīvāk dzīvot. Jaunās zināšanas par kultūru cilvēkos formē noteiktu kulturoloģisko kompetenci. Pareizi izprotot kultūras lomu, cilvēks optimālāk var izskaidrot un novērtēt savu darbību, uzvedību un komunikāciju visplašākajā sociālajā kontekstā; katrā ziņā – savas tautas kultūras kontekstā.

Saprotams, jauno zināšanu nostiprināšanās nav iespējama bez veco zināšanu inerces pārvarēšanas. Ja sabiedrībā nav cieņā zinātkāre, tad ir lielāks kūtrums pārņemt jaunās zināšanas. Tā tas tagad ir sastopams attieksmē pret kultūras jauno izpratni. Šodien ne tikai atsevišķus cilvēkus, bet arī tautas un valstis var iedalīt pēc tā, cik moderna ir kultūras izpratne. Atsevišķu valstu oficiālajos kultūras politikas dokumentos jau tiek iestrādāta vismodernākā izpratne par kultūru. Arī Latvijas vidusskolās ir jāmāca vismodernākā izpratne par kultūru, kaut gan mūsu publiskajā telpā joprojām var sastapt odiozus izteikumus par kultūru.

Turklāt ļoti daudz nosaka viena īpatna tradīcija, kuru vēlos dēvēt par adaptācijas ātrumu. Runa ir par jauno zināšanu ieviešanas ātrumu izglītībā un dzīves praksē.

Adaptācijas ātruma ziņā atoma un kultūras liktenis diemžēl atšķiras. Tas tā notiek galvenokārt tāpēc, ka būtiski atšķiras jauno zināšanu ieviešanas ātrums eksaktajās zinātnēs un dabas zinātnēs no jauno zināšanu ieviešanas ātruma humanitārajās un sociālajās zinātnēs.

Sabiedrības izglītotībā ātrāk ieviešas jaunās zināšanas, piemēram, fizikā, ķīmijā, bioloģijā nekā socioloģijā, vēsturē, filosofijā, kulturoloģijā. Sabiedrībā ir pieņemts, ka t.s. precīzajās zināšanās nevar ālēties un dzīvot ar arhaisku informāciju. Parasti precīzajās zināšanās cilvēki neplātās ar savu nezināšanu vai novecojušām zināšanām. Turklāt precīzajās zināšanās momentā tiek konstatētas un nosodītas visas pieļautās kļūdas.

Humanitārajās un sociālajās zināšanās ir savādāk, jo cilvēks drīkst gan pareizi nezināt, gan arī nebaidīties no nosodījuma par aplamībām. Humanitārajās un sociālajās zināšanās sabiedrība pret kļūdām un nepilnībām ir manāmi iecietīgāka nekā pret kļūdām un nepilnībām, sacīsim, fizikā, ķīmijā, bioloģijā.

Tā, piemēram, pie mums netiek kritizēti un izskausti šādi ļoti aplami izteikumi: „Dažādu vēsturisku procesu dēļ latviešiem nav izdevies izveidot pašiem savu valsti līdz 1918. gada 18. novembrim, un šis faktors ir ietekmējis kultūru, jo nekā citādi latvieši nav varējuši izteikt sevi kā vien caur kultūru. Līdz 16. gadsimtam izveidojās latviešu tauta, un pēc tam vairākus gadsimtus esam veidojušies kā kultūras nācija”.

Situācija ir dīvaina. Ja šī izteikuma autors būtu teicis, ka Zeme ir plakana, tad visi smietos. Bet, ja šī izteikuma autors atspoguļo tādas pašas arhaiskas zināšanas par kultūru, kādas tās bija tajos senajos laikos, kad priekšstats par Zemes plakanumu bija ikdienišķa parādība, tad šodien neviens nenosoda kultūras ļoti novecojošo izpratni. Neviens nesmejas un nesaka, ka izteikuma autors par kultūru ir sniedzis agrīnajiem viduslaikiem raksturīgu viedokli. Par kultūru tā izsacījās tolaik, kad visi vēl domāja, ka Zeme ir plakana.

„Etīdes par kultūras monarhiju” veltītas kultūras visjaunākajai izpratnei, kā arī kulturoloģijas zinātnes attīstībai. Latvijas loma kulturoloģijas attīstībā ir grandioza. Pie mums ne visi par to ir lietas kursā. Sabiedrība ir maz informēta par kulturoloģijas vietu vidējā izglītībā. Arī šajā segmentā mums ir ar ko lepoties.

Lai veicinātu kulturoloģiskās kompetences nostiprināšanos, jaunākās atziņas ir jāsalīdzina ar mūsu publiskajā telpā prevalējošajām zināšanām. Materiālu tam ir ļoti daudz. Bet vispirms jānoskaidro metaforas „kultūras monarhija” aktualitāte sarunā par kultūru. Vēlāk pienāks kārta arī nepareizu izteikumu kļūdu labojumiem.