Iesaki rakstu:

Iepriekšējā etīdē bija runa par kultūras teorijas pirmajiem soļiem. Tie galvenokārt sakņojās XIX gs. nogalē un XX gs. sākumā populārajā evolucionismā. Tolaik viens no lielākajiem teorētiskajiem sasniegumiem bija atziņa, ka kultūrā tāpat kā dabā ir sastopama evolūcija. Evolucionisma korifeji bija Anglijas zinātnieki.

Pēc tam kultūras teorijas attīstība pārsvarā ir satuvināta ar strukturālismu un semiotiku. Ja evolucionisma korifeji galvenokārt bija Anglijas zinātnieki, tad strukturālisma un semiotikas korifeji galvenokārt ir Krievijas zinātnieki. XX gadsimtā Krievija (PSRS) kļuva par humanitāro zinātņu ideju ģenerēšanas placdarmu. Turklāt jaunu ideju ģenerēšana humanitārajās zinātnēs ļoti būtiski ir vienota ar Latvijas vārdu un patiesībā ir viens no mūsu zemes lepnumiem zinātnes vēsturē. Vienīgi žēl, ka šo lepnumu latviešu humanitārai inteliģencei vēl ir jāiemācās nacionāli cienīgi novērtēt. Tas ir latviešu humanitārās inteliģences nākotnes mājas uzdevums.

Pagaidām latviešu humanitārās inteliģences vecākās paaudzes kāda daļa visu pareizi saprot un atzīst Latvijas lomu strukturālisma un semiotikas virzībā. Tikai diemžēl tas notiek klusībā katram pie sevis. Atklāti un godīgi par to pie mums nedrīkst izsacīties, ja nevēlas nokļūt mūsu humanitārās inteliģences neformālās korporācijas pelēko baronu (tipisku masu cilvēku) šovinistiskajā nežēlastībā. Tāpat kā padomju laikā arī tagad šajā neformālajā korporācijā valda akli aprobežots naids pret to visu, kas ir saistīts ar strukturālismu, semiotiku un to korifejiem - ebreju un krievu izcelsmes zinātniekiem.

Strukturālisms kā konceptuāla pamatsistēma radās XX gs. sākumā. Strukturālisms popularitātes virsotni sasniedza 60.gados.

Strukturālisma idejas pirmo reizi formulētas valodniecībā – lingvistiskajā strukturālismā. Par lingvistiskā strukturālisma pamatlicēju uzskata Šveices zinātnieku Ferdinandu de Sosīru. Lingvistiskā strukturālisma pilnveidošanā ļoti lielu ieguldījumu deva Krievijas zinātnieki. Īpaši Romans Jākobsons, kura tēvs studēja Rīgas politehnikumā un māte bija dzimusi Rīgā.

Literatūrzinātnē struktūras jēdzienu viens no pirmajiem lietoja Rēzeknē dzimušais Jurijs Tiņanovs. Viņš kopā ar Viktoru Šklovski (tā vecvecāki nāk no Cēsīm) un Borisu Eihenbaumu bija tā saucamās formālās skolas spilgtākie pārstāvji Krievijā XX gs. 10.-20. gados. Formālās skolas teorētiskās nostādnes pielietoja valodniecībā, literatūrzinātnē, folkloristikā, mākslas zinātnē, psiholoģijā. Formālai skolai ir milzīga nozīme strukturālisma ģenēzē. Un tūlīt nākas paskaidrot, ka formālās skolas mantojums ir viens no pamatavotiem mūsdienu kulturoloģijai. Tātad kulturoloģijas pamatlicēji ir ar Latviju vienoti cilvēki. Bet tas nebūt nav viss mūsu lepnumu plejādē.

Pēc II Pasaules kara Rietumu universitātēs humanitāro programmu studentu galvenā teorētiskā lasāmviela bija Jākobsona, Tiņanova, Šklovska, Eihenbauma angļu valodā tulkotās grāmatas. Tā tas bija vēl aizvadītā gadsimta beigās. 90.gados, kad pirmo reizi bija iespējams savām acīm apskatīt Rietumu universitāšu bibliotēku plauktus, tajos dominēja „mūsējie”, bet dažās bibliotēkās bija tikai „mūsējie”. Tas, protams, izraisīja dziļu saviļņojumu.

Pēc II Pasaules kara strukturālisma priekšrocības kultūras pētniecībā plaši izmantoja padomju zinātnieki. Starptautiski pazīstams kļuva Tartu universitātes profesors Jurijs Lotmans. Viņu vairāki Latvijas zinātnieki uzskata par savu mentoru. Lotmans jau 1961.gadā publicēja rakstu par strukturālisma priekšrocībām mākslas darbu izpētē. Savukārt 70. gados Lotmans publicēja virkni teorētisko apceru, kurās no strukturālisma viedokļa uzlūkoja visu kultūru. Viņa pēdējām grāmatām (zinātnieks mira 1993.g.) vispār ir tipiski kulturoloģiska ievirze.

Semiotika ir patstāvīga zinātne. Tās pirmās idejas formulētas XIX gs. beigās. Viens no semiotikas pamatlicējiem ir amerikānis Čarlzs Sanders Pīrss. Rietumos semiotika strauji uzplauka XX gs. 50.gados, sevī mērķtiecīgi koncentrējot strukturālās lingvistikas, kibernētikas un informācijas teorijas sasniegumus. Semiotika ir kardināli ietekmējusi daudzas zinātnes. Tajā skaitā arī kulturoloģiju.

Semiotika ir izteikti abstrakta zinātne. Tā ir zinātne par zīmēm un zīmju sistēmām. Semiotikas priekšmets ir tāda darbība, uzvedība un komunikācija, kurā figurē zīmes. Praktiski tas nozīmē, ka semiotika var analizēt kultūras visus segmentus. Semiotikā par zīmēm dēvē jebkuras informācijas vienības. Saprotams, ka zīmes ir svarīgs kultūras līdzeklis. Ar zīmju palīdzību fiksē un vērtē jebkuru informāciju. Bez zīmēm nav iespējama informācijas apmaiņa, informācijas uzkrāšana un glabāšana. Pētot kultūru, uzmanības lokā ir izmantotās zīmju sistēmas gan verbālajā, gan neverbālajā formā.

Ja Rietumos semiotika triumfēja galvenokārt kibernētikas kontekstā, tad Padomju Savienībā semiotika triumfēja galvenokārt humanitāro zinātņu kontekstā. Semiotikas pielietošanā lielus panākumus guva jau minētais Jurijs Lotmans kopā ar Maskavas kolēģiem. Viņi izveidoja tā dēvēto Tartu-Maskavas skolu. Tās darbībā dominēja semiotiskā pieeja. Strukturālisms figurēja kā idejiskais avots un zināms tramplīns pārejai uz semiotisko pieeju.

Tartu-Maskavas skolai joprojām ir vitāla ietekme zinātnē. Zinātnisko aktualitāti nav zaudējuši Tartu universitātes publicētie rakstu krājumi „Darbi par zīmju sistēmām” (1964-1992). Ļoti interesantajos tekstos dažādas kultūras valodas (tās tiek sauktas par „sekundārām modelējošām sistēmām”) salīdzinātas plašā kultūras kontekstā. 1990.gadā Rīgā latviešu valodā iznāca Tartu-Maskavas skolas ievērojamā pārstāvja Vjačeslava Ivanova grāmata „Pāris un nepāris. Smadzeņu asimetrija un zīmju sistēmu dinamika”. Pēcpadomju gados akadēmiķis V.Ivanovs ir devis grandiozu ieguldījumu kulturoloģijas studiju programmu izveidē ASV un Krievijas universitātēs.

Taču Latvijas spožākais lepnums ir „Tiņanova lasījumi”. Tā saucas zinātniskā konference, kas no 1982.gada reizi divos gados trīs vasaras dienas notiek Rēzeknē. Padomju laikā konferencēs piedalījās PSRS izcilākie humanitāro zinātņu speciālisti, bet Rīgā iznāca visā pasaulē labi pazīstamie „Tiņanova lasījumu krājumi”. Pēcpadomju laikā konferencēs piedalās zinātnieki no ASV, Izraēlas, Rietumeiropas valstīm, Krievijas, Igaunijas. Konferences galvenais mērķis ir papildināt formālās skolas, strukturālisma un semiotikas devumu kultūras izpētē. „Tiņanova lasījumus” var uzskatīt par kulturoloģisko ideju ļoti svarīgu avotu. Konferencē savā laikā piedalījās J.Lotmans, V.Ivanovs, B.Dubins, M.Jampoļskis. Viņu devumam kulturoloģijā komentāri nav vajadzīgi.

Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka no 1982.gada Latvija (Rēzekne) ir kļuvusi pasaules humanitāro zinātnieku sapņu zeme. „Tiņanova lasījumos” sapņo piedalīties katrs sevi cienošs filologs, mākslas zinātnieks, kultūras sociologs, kultūras antropologs, kulturologs. „Tiņanova lasījumu krājumi” tūlīt kļūst par bibliogrāfisku retumu. Kāda krājuma laimīgais īpašnieks kolēģiem grāmatu izrāda kā nenovērtējamu dārgumu. Padomju laikā nevarēja būt runa par Rietumu zinātnieku piedalīšanos. Pēcpadomju laikā robežas ir atvērtas. Taču viss ir atkarīgs no konferences budžeta, bet galvenais – ieguldījuma zinātnē. Pasaules zinātnieki saņem individuālo uzaicinājumu piedalīties konferencē un tajā nolasīt referātu.

Vislabākajā situācijā vienmēr ir atradušies Latvijas zinātnieki. Konference tradicionāli notiek Rēzeknes Kultūras nama lielajā zālē. Ieeja ir bez maksas, un vietas pietiek visiem interesentiem. Tomēr konferences dalībnieki vienmēr trīs dienas strādā dziļā vientulībā. Latvijas zinātnieki nekad nav izmantojuši unikālo iespēju paklausīties un redzēt vaigā pasaules humanitāro zinātņu „einšteinus”. Mūsu humanitāro zinātņu kadri ne tikai paši ir nevērīgi izturējušies pret ievērojamo zinātnisko pasākumu, bet arī nicīgi norājuši tos dažus latviešu kolēģus, kuri cieši saistīti ar „Tiņanova lasījumiem”. No 1982.gada aizvadītos gadu desmitus praktiski tas attiecas tikai uz vienu latvieti, kurš konferencē ir nolasījis vairākus referātus, padomju laikā panāca „Tiņanova lasījumu krājuma” izdošanu Rīgā Zinātņu akadēmijas izdevniecībā, bet pēcpadomju laikā palīdzēja noorganizēt daudzas konferences, ieskaitot finansējuma sagādāšanu pasākumam. Par to viņš regulāri aiz muguras ir dzirdējis latviešu naidīgos šņācienus „Ko tas P[..] pinas ar tiem žīdiem un krieviem!”. Latviešu humanitārās inteliģences patoloģiskais provinciālisms ir piedodams. Taču nekādi nav piedodama šovinisma klātbūtne zinātnē. Šovinisms (galējais nacionālisms) ne tikai mazina, teiksim, letonikas zinātnisko vērienu, bet arī nepatīkami traucē Latvijai ieņemt to vietu, ko tā ir pelnījusi ieņemt pasaules zinātnes vēsturē.

XX gs. nogalē kultūras izpētē iestājās „zelta laikmets”. Pats svarīgākais ir tas, ka beidzot vienotā kompleksā apvienojās kultūras izziņas galvenie pamatvirzieni – filosofiskais, teorētiskais un vēsturiskais. Pateicoties tam, beidzot nostiprinājās jauna zinātne – kulturoloģija. Par tās nepieciešamību atsevišķi tālredzīgi domātāji izsacījās jau XX gs. sākumā. Uz Latviju tas attiecas vistiešākajā veidā. Tam būs veltīta nākamā etīde.