Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien Pietiek sāk publicēt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas (NILL) apkarošanas mācību materiālus, ko Ilzes Znotiņas vadītais Finanšu izlūkošanas dienests vispirms publiskoja savā interneta mājaslapā, bet pēc tam pasludināja par ierobežotas pieejamības informāciju un „paslēpa”. Pirmais no „paslēptajiem” materiāliem – jaunā ģenerālprokurora Jura Stukāna 29. oktobra lekcija “NILL un citu finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas un kriminālvajāšanas attīstība un nākotne”, kurā cita starpā izteiktas domas, kas ir tiešā pretrunā I. Znotiņas uzskatiem, ka „mērķis attaisno līdzekļus”.

„Izmeklēšanas iestādēm ir jānodrošina prioritāri izmeklējamu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana. Izmeklēšanas iestāžu vadītājiem ir jāapzinās, ka viņiem arī ir jānodrošina nepieciešamie līdzekļi un resursi. Īpaši jāpievērš uzmanība prioritāro noziedzīgo nodarījumu izmeklēšanai. Lielākais izmeklēšanas iestādes resurss ir jānovirza svarīgākajam.

Ņemot vērā, ka tieši prokurors ir valsts apsūdzības uzturētājs un faktiski noteiktā posmā izlemj par kriminālprocesa turpmāko virzību, tad izmeklētājam prokurora norādījumi būtu jāpilda. Tādējādi norādot uz neizpratni saistībā ar to, ka Kriminālprocesa likumā izmeklētājam ir paredzētas tiesības pārsūdzēt uzraugošā prokurora norādījumus.

Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas un citi finanšu noziedzīgie nodarījumi ir ļoti īpaši un atšķirīgi no pamatnoziegumu izpratnes. Šī ir viena no mūsu lielajām problēmām, ka mēs mēģinām pret šiem noziedzīgajiem nodarījumiem “izturēties”, balstoties uz pamatprincipiem, kas pastāv krimināltiesību (materiālo, procesuālo) teorijā. Proti, iepriekš radītie principi nebūtu attiecināmi (faktiski tie “nedarbojas”) noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas izmeklēšanā.

Latvija saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas nodarījumiem ir tranzītvalsts. Līdz ar to mums ir tiešām tikai konts un veiksmes gadījumā kontā arestēti lieli naudas līdzekļi (vai nedaudz mazāk). Šādā gadījumā no izmeklētāja un prokuratūras prasīt, lai tiktu izmeklēts un pierādīta personai apsūdzība ir, vienkārši sakot, neiespējami. Saprātīgs jurists to sapratīs un paskaidros. Piemēram, lielas valsts prokurors pasaka, ka mēs neesam tik bagāti, lai mēs varētu izmeklēt, pirmkārt, visus noziegumus, otrkārt, mums nav nekāda pamata izmeklēt kaut kur ārpus valsts (citā valstī) izdarītu nezināmu noziegumu. Taču, ja mēs runājam par Latviju, tad šajā teritorijā notiek legalizācijas nodarījuma izdarīšana. Tā ir tā milzīgā atšķirība uz ko mums norāda starptautiskie eksperti. Proti, uz ko mums jāreaģē. Tieši tādēļ arī bija t.s. finanšu remonts un šobrīd ir šīs stingrās prasības tieši pret noziedzīgi iegūtu līdzekļu apriti.

Gan tiesas, gan prokurori, gan arī izmeklētāji nepareizi “liek uzsvaru”. Secinājumu, ka līdzekļi kontā ir noziedzīgi iegūti, mēs izdarām, pamatojoties uz prezumpciju. Mums nav tiešu pierādījumu (tie nevar būt), ka līdzekļi ir noziedzīgi iegūti. Tāpēc, ka noziegums, kura rezultātā šie līdzekļi iegūti un “iekrita” Latvijas bankas kontā, nav zināms (kaut kur ārpus Latvijas). Minēto apstākli mēs nevaram pierādīt. Tieši tādēļ Kriminālprocesa likumā ir paredzētas prezumpcijas, kas noteiktas Latvijai saistošajos starptautiskajos dokumentos.

Piemēram, citās valstīs (krimināllietās) nav redzēti lēmumi, saskaņā ar kuriem atzīta manta par noziedzīgi iegūtu mantu, ja šajā lietā nav aizdomās turētā vai apsūdzētā persona (vai arī notiesātā persona). Taču Latvija ir izveidojusi īpašo Kriminālprocesa likuma 59.nodaļu un tādējādi esam pirmajā vietā pasaulē. Citās valstīs izpratne ir atšķirīga, proti, vienmēr jābūt personai, lai varētu būt noziedzīgi iegūta manta un tai sekotu konfiskācija.

Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece I. Znotiņa teica, ka šobrīd, ņemot vērā banku iesaisti visā apritē, mums ir jāizmeklē un jāizvirza apsūdzības bankas darbiniekiem un bankas atbildīgajām personām, kurām bija pienākums nodrošināt šo līdzekļu kontroli. Nevar būt tā, ka viņi ne pie kā nav vainīgi. Ir stingri noteikumi un prasības, ko izvirza Finanšu un kapitāla tirgus komisija, Finanšu izlūkošanas dienests (t.sk. Legalizācijas novēršanas likums), bankām.

Mums ir jāatceras, kad ir sācies t.s. finanšu remonts. Nav jēgas par notikumiem 2000.gadā attiecināt šodienas prasības pret līdzekļu aprites uzraudzību un kontroli. Tur ir jāaizmirst, jāpiedod un jāatdod tā nauda, ja mēs nevaram pierādīt citus noziedzīgus nodarījumus. Taču no tā brīža, kad tika pieņemti grozījumi Legalizācijas novēršanas likumā, nosakot stingrākas prasības, un bankas turpināja neredzēt aizdomīgus darījumus, kad tie bija jāredz, ir pamats runāt par savu pienākumu nepildīšanu. Kriminālprocesa likuma 125.panta pirmās daļas 5.punktā paredzēts, ka bez papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītiem uzskatāmi šādi apstākļi, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts pretējais – fakts, ka persona zina vai tai vajadzēja zināt savus profesionālos un amata pienākumus.

Kā nosaka, ka manta ir noziedzīgi iegūta? Atbilde nav tik vienkārša, un to nenosaka arī tikai Krimināllikums. Šodien to nosaka vismaz trīs likumi. Primārais ir Legalizācijas novēršanas likums un likuma 4.pants, kas paredz kādi līdzekļi ir atzīstami par noziedzīgi iegūtiem. Turklāt, pamatojoties uz minētā panta ceturto daļu, ar terminu “noziedzīgi iegūti līdzekļi” saprot Krimināllikumā lietoto terminu “noziedzīgi iegūta manta”. Līdz ar to Legalizācijas novēršanas likums paredz divus pamatus, kad mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu. Pirmkārt, ja personas īpašumā vai valdījumā manta tieši vai netieši iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā. Šeit ir visi tie gadījumu, kad sākotnējais predikatīvais noziegums ir noticis Latvijā. Otrkārt, arī citos Krimināllikumā noteiktajos gadījumos. Šeit savukārt ir divu veidu prezumpcijas pēc satura. Proti, Krimināllikuma 70.11 panta otrā daļa un Krimināllikuma 70.11 panta trešā daļa. Vēl kā trešo veidu var norādīt Krimināllikuma 70.13 pantā paredzēto ar noziedzīgu nodarījumu saistītas mantas konfiskāciju.

Tomēr Legalizācijas novēršanas likumā ir vēl 4.panta trešā daļa, kas paredz, ka papildus Krimināllikumā noteiktajiem par noziedzīgi iegūtiem uzskatāmi arī līdzekļi, kuri pieder personai vai kurus tieši vai netieši kontrolē persona, kura iekļauta Latvijas vai kādā starptautisko organizāciju sastādītā sarakstā, kura mērķis ir cīnīties pret terorismu, masveida iznīcināšanas ieročiem un organizēto noziedzību.

Jā persona ir iekļauta šajā sarakstā un viņas līdzekļi ir šeit Latvijā, tad attiecīgie līdzekļi bez variantiem ir konfiscējami un pat krimināllietu neprasa šis Legalizācijas novēršanas likuma 4.panta trešās daļas 1. un 2.punkts.

Mūsu problēma ir tajā, ka mēs gaidām, ka tiks pierādīta mantas noziedzīgā izcelsme. Nē, mantas noziedzīgā izcelsme netiks pierādīta un to nevar pierādīt. Par mantas noziedzīgo izcelsmi mēs izdarīsim secinājumu, balstoties uz prezumpcijām. Šis ir jāsaprot tiesnešiem un citiem tiesību normu piemērotājiem, jo mantas noziedzīgo izcelsmi var pierādīt tikai tad, ja mums ir Legalizācijas novēršanas likuma 4.panta pirmās daļas 1.punkts, proti, manta tieši vai netieši iegūta noziedzīga nodarījuma rezultātā. Visos citos gadījumos, īpaši “tranzītceļa” gadījumā mēs nevaram pierādīt. Mēs varam izdarīt uz mums pieejamiem pierādījumiem un lietas apstākļiem prezumpciju, pieņēmumu vai secinājumu, ka, visticamāk, manta ir noziedzīgi iegūta. Šis jāņem vērā gan izskatot apsūdzības pēc Krimināllikuma 195.panta bez predikatīvā, gan lemjot jautājumu par mantas noziedzīgo izcelsmi.

Attiecībā uz izpratni par mantas visticamāk noziedzīgo izcelsmi ir nolasāms izvilkums no iepriekš rakstītā mana darba.[1] Proti, par mantas izcelsmi, kas ir zemāks standarts, nekā tas ir par apsūdzību – bez saprātīgām šaubām. Šai varbūtībai par mantas noziedzīgo izcelsmi ir jābūt pamatotai un pārliecinošai. Šī pamatotība balstās uz lietas apstākļiem un vērtējot pierādījumu apjomu valstu tiesību sistēmas paredz dažādus pierādīšanas standartus. Ir tādi tiesiskie regulējumi, kuros noteikts, ka secinājumi tiek balstīti uz pamatotiem pieņēmumiem, kas ir ticami, salīdzinot ar aizdomām par pretējo. Vienlaikus citās valstīs pastāv tāds tiesiskais regulējums, kurā noteikts, ka ir nepieciešami pierādījumi ārpus saprātīgām šaubām (kas bija līdz attiecīgo grozījumu izdarīšanai) vai pierādījumi, kas pārliecinoši pārliecina tiesnesi. Ir arī regulējumi, kas vairāk atbilst civiltiesiskiem standartiem, kad ir pierādījumu pārsvars vai standartu varbūtības līdzsvars, kas parasti ir līdzīgs, visticamāk, ka tā ir taisnība, nevis nepatiesība, vai arī iespēja, ka šis apgalvojums ir lielāks par 50 procentiem. Tā arī mācību grāmatās un pētījumos tieši arī ir norādīts. Tātad vismaz 51 procents, ka manta, visticamāk, nav legāla. Tomēr, lemjot jautājumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu, ņemot vērā, ka prasījums tiek vērsts pret īpašumu kopumā, priekšroka būtu dodama civiltiesiskiem standartiem, kas ir zemāki par pierādīšanas standartu, atzīstot personu par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Latvijā šāds standarts ir sākot ar 2017.gada 1.augusta, proti, attiecībā uz mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu paredzēts “iespējamības pārsvara” pierādīšanas standarts.

Latvija ir pārcentusies un ir par daudz (apgrūtinot var būt pat to izpratni) ierakstījusi Krimināllikumā. Proti, ierakstīja kā vērtēšanas obligātu pierādīšanas aspektu to, ka mantas vērtība nav samērīga ar personas likumīgiem ienākumiem, un persona nepierāda likumīgo izcelsmi. Savukārt, pamatojoties uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2018.gada 23.oktobra direktīvas Nr.2018/1673 “par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas apkarošanu ar krimināltiesībām” preambulas 13.punktu, tas ir tikai viens no veidiem, kā mēs pierādām “visticamāk” (t.i., izdarām secinājumu, ka personas līdzekļi neatbilst ienākumiem). Secināms, ka līdzekļu nesakritība ir pietiekami, lai mēs varētu pateikt, ka līdzekļi, visticamāk, ir noziedzīgi. Ar to arī pietiek – viss. Personas šodienas līdzekļi neatbilst viņas ienākumiem, bet, veicot grozījumus Kriminālprocesa likumā, mēs personai pasakām – lūdzu, Tev ir iespēja pierādīt likumīgo izcelsmi un persona to dara. Ja mēs tam neticam, tad prokurors uzrāda apsūdzību un iet uz tiesu, kā arī izvirza apgalvojumu, ka manta ir noziedzīgi iegūta un punkts.

Trešā prezumpcija ir ietverta Kriminālprocesa likumā. Proti, trešais Latvijas likums, uz kura pamata mēs varam atzīt, ka manta ir noziedzīga, pat nezinot kāda veida noziegums un kur, kaut kad, varbūt ir – varbūt arī nav noticis. Kriminālprocesa likuma 125.panta trešajā daļā paredzēts, ja ar mantu veiktas legalizēšanas darbības, tad mēs varam uzskatīt, ka ir pierādīta mantas noziedzīgā izcelsme, ja kriminālprocesa iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Līdz ar to mums ir vajadzīgs, pirmkārt, pierādīt, ka ir veiktas legalizēšanas darbības (t.i., Legalizācijas novēršanas likuma 5.pantā paredzētās darbības, tostarp par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir atzīstamas arī darbības, kad persona apzināti pieļāva, ka līdzekļi ir noziedzīgi iegūti). Krimināllikumā ir paredzētas līdzdalības formas un jebkurā gadījumā tai pašai bankas amatpersonai līdzdalības forma ir šīs darbības, kuras skaidrotas Legalizācijas novēršanas likuma 5.panta pirmajā daļā. Tādēļ mums ir jāsavāc pierādījumi, kas norāda uz to, ka šis darījums ir nepatiess vai apšaubāms. Ja mēs pierādām šī darījuma, teiksim, fiktivitāti, ar to ir pierādīts tas, ka manta (t.i., naudas, kas ir bankas kontā) ir noziedzīgi iegūta, jo mēs varam izdarīt šo secinājumu. Šie pierādījumi un lietas apstākļi, lai mēs varētu izdarīt Kriminālprocesa likuma 125.panta trešajā daļā paredzēto pieņēmumu, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, arī ir tas, ko mums savāc bankas amatpersonas, vērtējot darījumus, tas, ko iesniedz pati persona it kā pamatojot naudas izcelsmi (piemēram, vilto līgumu) un Finanšu izlūkošanas dienesta veiktais analītiskais ziņojums vai atzinums, kur viņi izdara secinājumus, balstoties uz viņu rīcībā esošiem dokumentiem. Minētie dokumenti arī ir tie dokumenti, uz kuru pamata mēs izdarām pieņēmumu, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, jo legalizācijas darbības mums ir jākonstatē, saskaņā ar Legalizācijas novēršanas likuma 5.pantu.

Attiecībā uz Krimināllikumā paredzēto, ka mantas vērtība nav samērīga ar personas likumīgiem ienākumiem, kā palīglīdzeklis var būt Fizisko personu mantiskā stāvokļa un nedeklarēto ienākumu deklarēšanas likums. Šī likuma mērķis ir sekmēt fizisko personu mantiskā stāvokļa, ienākumu un izdevumu atbilstības un attiecīgi nodokļu samaksas un ienākumu legalitātes kontroles iespējas. Tādējādi no tiesiskā aspekta šis likuma regulējums nodrošina to atskaites punktu, no kura ir iespējams izsekot, pārbaudīt un apzināt personas rīcībā esošos līdzekļus.

Legalizācijas novēršanas likuma 4.panta trešās daļas 3.punktā paredzētais balstās uz starptautiskajiem dokumentiem un šis punkts principā ir ietverts Krimināllikuma 70.11 panta otrās daļas 2. un 3.punktā.

Ja mēs runājam par prezumēto mantu, piemēram, persona paņēma kukuli un tātad mums ir mantisks nodarījums. Principā, pamatojoties uz Krimināllikuma 70.11 panta otrās daļas 1.punkta prezumpciju, varam konfiscēt visu, kas šai personai pieder.

Krimināllikums arī paredz iespēju arestēt to mantu, kas atrodas, piemēram, pie viņa sievas, bērniem, vecvecākiem un citām ar viņu saistītām personām, kurām ir pastāvīgas ģimenes, saimnieciskas vai citādas mantiskas attiecības ar attiecīgo personu. Savukārt tad uz šo mantu, kura nav nozieguma priekšmets (proti, kukulis) mums ir ļoti vienkāršs vērtējums. Mums ir jāvērtē personas ienākumi un viņa rīcībā esošie līdzekļi. Ja šie līdzekļi neatbilst, tad mēs varētu lemt par konfiskāciju.

Citās Eiropas (pasaules) valstīts ir paredzēts nesamērīgums, piemēram, pieci tūkstoši. Proti, ja mantas nesamērīgums ir pieci tūkstoši, tad valstij ir vērts ieguldīt līdzekļus un pārbaudīt pārējo. Līdz pieci tūkstoši piedot un aizmirst.

Piemēram, ja mēs runājam par līdzekļiem, kas atrodas bankas kontā, pirmkārt, mums ir legalizācijas darbības, kuras mums ir jākonstatē, un, otrkārt, mums ir jāsavāc pierādījumi, kas norāda uz to, ka līdzekļi nav likumīgi, t.i., ir pamats izdarīt secinājumu, ka līdzekļi nav likumīgi (piemēram, persona nekad nav strādājusi un nav legālu ienākumu). Attiecīgi personai ir tiesības pierādīt likumību. Ja persona pierāda, tad mēs atdodam, ja nē, tad mēs konfiscējam. Nekāda subjektīvā puse un viss pārējais nevar būt iedarbināts uz secinājuma izdarīšanu par mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi. Tas ir jānorobežo. Es tā to saprotu, iespējams, kļūdīgi sapratu (kāds uzskatīs), bet tā ir mūsu problēma saistībā ar šādu lietu virzību.

Mums ir jānodala, kad mēs skatam par predikatīvo vai sākotnējo noziegumu kopā ar legalizāciju un, kad mēs skatam tikai legalizāciju. Ja mēs skatam tikai legalizāciju, mantas noziedzīgai izcelsmei ir prezumpcija, kas balstīta uz to, ka, piemēram, atbilstoši direktīvām personas ienākumi neatbilst viņas līdzekļiem, ar kuriem viņa darbojas.

Piemēram, kamēr nav pierādīts (atbilstoši Kriminālprocesa līkumā paredzētajai kārtībai), ka persona ir izdarījusi noziegumu, mēs attiecīgās personas tēvam mantu konfiscēt nevaram. Taču arestu uzlikt loģiski, ka varam. Saskaņā ar Krimināllikuma 70.11 panta otro un trešo daļu arestu var uzlikt visām personām, kurām ir kopīga saimniecība, ģimeniskas attiecības vai citādas attiecības ar mantisku raksturu.

Izmeklētājiem un prokuroriem ir jāpievērš uzmanība, ka ļoti būtiski ir pamatot aresta uzlikšanu mantai ar punktu par to, vai aresta uzlikšana mantai ir tādēļ, lai nodrošinātu iespējamo noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju. Ja šāda pamatojuma nav un tas ir cits, tad mums pazūd Kriminālprocesa likumā paredzētās kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesības. Cilvēks nezina, ka viņa mantu uzskata par noziedzīgi iegūtu un viņam neiedarbojas Kriminālprocesa likumā 111.1 pantā paredzētās tiesības.

Uzliekot arestu, uz iepriekšējā punktā minēto ir jānorāda. Piemēram, ja Jūs sūtīsiet lietu izskatīšanai uz tiesu par kukuļa ņemšanu 1000 euro apmērā un lietā būs uzlikts arests vēl trim nekustamajiem īpašumiem, kurus Jūs uzskatiet par noziedzīgi iegūtiem, tad tam ir jābūt norādītam lietā, lai otra puses (gan apsūdzētais, gan mantas īpašnieks vai valdītājs) varētu realizēt kriminālprocesā aizskartā mantas īpašnieka tiesības.

Piemēram, apsūdzībā saistībā ar kukuļa paņemšanu ir norādīti 1000 euro, bet manta būs arestēta daudz plašāk. Visu pārējo mantu, pamatojoties uz prezumpciju, mēs varam atzīt par noziedzīgi iegūtu, ja netiek pierādīta mantas likumība un varam konfiscēt. Tādēļ apsūdzību un kvalifikāciju tas nekādā veidā neietekmē.”

Rīt Pietiek turpinās FID vadības vispirms publiskotos, pēc tam "noslēptos" materiālus.

Novērtē šo rakstu:

67
6