Iesaki rakstu:

Pirms dažām nedēļām bariņš lasītāju, izsakot savus skarbos un taisnīgos viedokļus par manis portālā Delfi rakstīto, diezgan vienprātīgi ieminējās – nu, kāpēc gan autors vienreiz nevarētu uzrakstīt ko gaišu un jauku. Sacīts – darīts: te būs daži gaiši un jauki jaunā gada novēlējumi un ieteikumi ne jau tikai Delfi lasītājiem un komentētājiem vien.

Uzreiz gan piemetināšu – šie novēlējumi nav veltīti visiem. Pirmkārt jau – ne tai komentētāju daļai, kam darba pienākumi liek kaut ko saskribelēt vai vienkārši līgummaizīte šādā veidā jāpelna.

Jums, mīļie, varu novēlēt tikai vienu - lai jums labi klājas šajā arodā; jūsu motīvi jebkurā gadījumā ir racionāli un saprotami, turklāt internets, kā zināms, ir bezizmēra, tā ka – lai veicas.

Savukārt otra nemērķauditorija ir tā pietiekami lielā sava viedokļa izteicēju daļa, kuri acīmredzami domā paši ar savu galvu un rakstu zīmēs izpauž domas, nevis Pavlova sunīša refleksus, un kuriem šie mani novēlējumi bijuši nebijuši, - viņi to visu jau zina tāpat.

Nu, bet visiem pārējiem pirmais gaišais novēlējums būtu – vienmēr, pirms ķerties pie sirdij tuvās bļaustīšanās (principiālās viedokļa paušanas), atvēliet mazmazmazdrusciņ laika, lai paši sev godīgi pajautātu – vai jūs zināt, no kurienes nāk jūsu zināšanas par to vai citu tēmu.

Pēdējie gadi rāda neskaitāmus piemērus, kad ļoti konkrēti specdienestu, politisko aprindu, mediju utml. pārstāvji, viens otru krustu šķērsu izmantojot, savu visnotaļ savtīgo interešu vārdā dažādus pieņēmumus un atklātus melus ir atkārtojuši vēl, vēl un vēl, līdz tie pamazām vien ir pārvērtušies par vispāratzītu patiesību.

Šī metode ir sena un uzticama, un tai ir tikai viens defekts – cilvēks, kurš tiešām vēlas rīkoties, balstoties uz reāliem faktiem, bez īpašām grūtībām (it īpaši jau interneta laikmetā) var sameklēt „vispārzināmās patiesības” saknes – un pārliecināties, vai tās balstās uz faktiem vai „viena tante teica”.

Tā ka uz pēdām sekojošais otrais novēlējums būtu – pēc tam, kad jūs esat sev apjautājušies par jūsu zināšanu (respektīvi, tā, ko jums dažādi manipulētāji mēģina uzdot par īstām un drošām zināšanām) izcelsmi, atrodiet vēl druscīt laika, lai par to paši personiski pārliecinātos.

Arī tas, vai ziniet, ilgu laiku neprasa – ar, piemēram, dažām minūtēm, elementārām aritmētikas zināšanām un Centrālās statistikas pārvaldes mājas lapas informāciju pietiek, lai pārbaudītu, cik vērta ir premjera gadumijas publiskā lielīšanās ar aizvadītā gada laikā radītiem 30 tūkstošiem jaunu darbavietu.

Tad trešais novēlējums – ticiet vai ne, bet tomēr nav īsti prātīgi uzskatīt, ka itin visu, visu, visu, ko jūs lasāt, skatāties un klausāties, kāds pilnīgi noteikti ir pasūtījis un nopircis.

Protams, ja jūs paši ar savu nākamo sievu savulaik iepazināties bordelī, tad tā var gan šķist. Un arī leģendārais septiņsimt gadu kalpības mantojums kaut kur asinīs iesēdies un brēktin brēc – nu tak nevar būt, ka cilvēks kaut ko dara tāpēc vien, ka viņš ir brīvs cilvēks un rīkojas tā, kā viņš pats grib un uzskata par pareizu.

Ja nu jums neparko negribas ticēt, ka lielākā daļa cilvēku ir brīvi un nenopērkami, tad paskatieties kaut vai katrs pats uz savu dzīvīti no šitāda te leņķa – vai jums bieži un ikdienišķi gadās, ka kāds nāk klāt un izsaka vēlmi par lielu vai nelielu naudu iegādāties jūsu prātu, godu, sirdsapziņu un pie reizes vēl šādus tādus pakalpojumus?

Nē? Tad kāpēc jūs esat tik pārliecināti, ka ir cilvēku kategorija, kuriem, no jūsu skatu punkta raugoties, tik sasodīti veicas, ka viņi visam, ko dara (vai vismaz lielai daļai), atrod pircējus-pasūtītājus-noņēmējus? Laikam jau nav viss tik vienkārši, ne?

Jā, un tas tad arī ceturtais novēlējums – pamēģiniet saprast, ka faktiski nekas un nekad nav tik vienkārši, kā izskatās.

Vai tas būtu Mielavs, kas nodevīgi un zemiski dzied „urlām”, vai trīs oligarhi, kas nopērk visu no vietas, vai Kargins&Krasovickis, kuriem tikai vēlme ieriebt latvju valstij lika nobankrotināt „Pareksu”, vai vēl neskaitāmas lietas, kas no pirmā acu uzmetiena šķiet tik vienkāršas un skaidras, - viss vienmēr ir daudz sarežģītāk.

Protams, šādi uz pasauli skatoties (vai kaut mēģinot skatīties), jūs varat zaudēt pārliecinātas skaļbrēkšanas jaudu, toties tas gan droši, ka jūsu dzīve noteikti kļūs daudz interesantāka.

Tad vēl arī piektais novēlējums – pirms metaties plēst matus par mūsu valsts šaušalīgo korupciju (nodokļiem, noziedzību, trūkumu, politiķu stulbumu, utt., utt.) vai metaties atmaskot globālos tīklus, kuru pinēji jau pārdesmit gadus, lūk, met kāru aci uz globālā mērogā tik nozīmīgo latvju zemi, ieskatieties pasaules kartē un novērtējiet to mikroskopisko vietu, kuru mēs tajā reāli ieņemam.

Un vēl, kad kā nebūt uz īsāku vai ilgāku laiku esat ārpus Latvijas, pacīkstieties ar personisko kūtrumu kaut tik daudz, lai attiecīgajā zemē mazdrusciņ palasītos vietējās avīzes. Tas jūs ātri atradinās no pārliecības, ka mūsu politiķi ir vispērkamākie, mūsu korupcija visbaisākā, mūsu nodokļi visnepārdomātākie, mūsu valsts kurss visbezjēdzīgākais, mūsu pensionāri vistrūcīgākie un arī visādi citādi mēs esam unikālākie, vienreizējākie, svarīgākie.

Visbeidzot, sestais gaišais novēlējums: saistībā ar dažādām „visiem zināmajām patiesībām” itin bieži var lasīt tādā vai citādā formā izteiktu pārliecību – ja jūs nekur nebāzīsieties un neko sliktu nedarīsiet, bet mierīgi un klusi dzīvosiet savu mazo, pieticīgo dzīvīti, nevienam acīs nelecot, jūs arī nevienam nekad nebūsiet vajadzīgi un interesanti, līdz ar ko nekas slikts jums nenotiks.

Un to nu gan labāk izmetiet no galvas – varbūt kaut kur pasaulē tā patiešām ir, taču, ja aizvadītais gads kaut ko ir parādījis patiešām uzskatāmi, tad to, ka mēs dzīvojam valstī, kurā „mazajam cilvēkam” ir aizvien mazākas cerības uz kaut jel kādu taisnību. Pilnīgi nejauši pagadīsieties kaut kam, kaut kur ceļā vai vienkārši iekļūsiet nejēdzīgās un trulās valsts sistēmas zobratos – un ātri sapratīsiet, cik maz reālu tiesību un iespēju jums ir.

Tad nu veiksmīgu šo gadu!

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Publicējam to arī šeit.