Iesaki rakstu:
Apvienības Par labu Latviju šodienas paziņojums par jaunizceptā ārlietu ministra Ģirta Kristovska demisijas pieprasījumu, ir tikpat dumjš kā mūsu portāla vakar publicētajā e-pasta sarakstē tagadējā ministra paustā gatavība iztapīgi un glumi piekrist gandrīz vai jebkādiem uzskatiem, ja vien šī iztapība palīdzēs noturēt kāda potenciāla vēlētāja labvēlību.
Paziņojuma visaptverošā un neglābjamā dumjība slēpjas vienā ļoti skaidrā un konkrētā apstāklī. Un proti – šis demisijas pieprasījums ir pilnīgi un absolūti bezjēdzīgs.
Bezjēdzīgs ne tāpēc, ka par šādām lietām nepienāktos izlidot no krēsla, lai cik izmisīgi kārots un cik traģiski maziesildīts tas būtu. Pilsoniskās savienības algotie brēcēji – caurkritušie žurnālisti var vaimanāt, cik ādā lien, par „lētām montāžām”, kas publicētas „šādā Latvijai svarīgā dienā” – Kristovska amatā tikšanas brīdī. Viņiem ir taisnība tajā, ka tas patiešām, izsakoties Pilsoniskās savienības paziņojuma vārdiem, ir „skandalozs materiāls”.
Mūsu publicētā Kristovska un Aivara Sluča sarakste uzskatāmi rāda, kā viena gluma bezprincipu būtne bez garas domāšanas piekrīt cilvēkam ar cietiem uzskatiem un principiem. Un, ja nu bezdomu iztapība ir novedusi Ģirtiņu situācijā, kad „automātiski” piekrists uzskatiem, kuri var šķiet nepieņemami daudziem ne tikai Latvijas austrumos, bet arī rietumos, - krēslam vispār jau pienāktos izšļukt no dibenapakšas.
Taču demisijas pieprasījums totāli bezjēdzīgs ir tāpēc, ka Kristovska šķiršanās no ministra krēsla ir iespējama tikai gadījumā, ja kāda spalvaina roka vai muskuļota kāja – vienalga, zvaigžņoti strīpaina vai trīskrāsaina – viņam šo krēslu par dumju izrunāšanos vai ko tamlīdzīgu izspers no sēžamvietas apakšas vai pašu no tā izcels aiz ausīm.
Tas tiešām iespējams tikai un vienīgi šādā gadījumā, jo visa Kristovska līdzšinējā politiskā un administratīvā karjera rāda, ka šis nu ir tas godavīrs, kurš nekad un nekādos apstākļos neatzīs savu vainu un neuzņemsies nekādu atbildību, ja vien kaut jel kā varēs izsprukt, izlocīties, vainojot ļaunos spēkus vai – kā šajā gadījumā – „provokāciju”.
Nebūtu jau it kā nekāds lielais kreņķis – vai nu mazums mūsu gudro galvu vidū šādu ieglumu godavīru. Taču nelaime tā, ka Ģirtiņš ieņem nevis kaut kādu, bet ārlietu ministra amatu, kurā šāds te aprobežotības, nekompetences, ambīciju un glumības komplekts var izrādīties valstij vienkārši bīstams.
Varbūt kāds vēl atceras, kā pat aizsardzības ministra amatā mūsu Ģirtiņš gandrīz pamanījās pieteikt karu Baltkrievijai, - un šajā postenī glupību strādāšanas iespējas bija krietni mazākas. Ar vārdu sakot, nav jābūt īpašam orākulam, lai paredzētu – Ģirtiņš vēl sevi parādīs. Nelaime tik tā, ka atšķirībā no pašu mājām pasaules tēvoči regulāriem glupiem meliem par provokācijām un montāžām var arī nenoticēt, - un tad cietīs ne jau glumais Ģirts Valdis, bet gan valsts.