Iesaki rakstu:
Pēdējās dienās lasu ziņās, ka Latvijas valdība Krievijas embargo upuriem varētu atvieglot nodokļus un sniegt kredītgarantijas. Šādu informāciju, ka valdība atbalsta uzņēmējus, varētu uztvert pozitīvi, ja vien mums nebūtu dzīves skolas, ko mēs izgājām no 2009.gada, kad arī valsts uzņēmās atbalstīt kādu krīzē cietušu grimstošu uzņēmumu.
Jāatceras, ka valsts atbalsts parasti tiek īstenots tikai šaura loka interesēs un viss smagums tiek uzkrauts uz nodokļu maksātāju pleciem. Nedaudz atsvaidzināšu atmiņu tiem, kam piemirsušies 2009.gada notikumi.
2008.gada decembrī valdība un Saeima izlēma, ka „valsts asinsrites”- banku glābšanai ir jāziedo iedzīvotāju labklājība. Valsts atbalsts šim „Titānikam” 2009.gadā bija 1,734 miljardi eiro.
No 2009.gada 1.janvāra vairumam strādājošo tika būtiski samazinātas algas, ļoti daudzi tika „samazināti”- atlaisti, tika palielināti nodokļi. Šā paša gada jūnijā tika nolemts vēl vairāk samazināt strādājošo algas, samazināt ģimenes valsts pabalstus tām ģimenēm, kurās ir vairāk nekā viens bērns, par 10% samazināt pensijas un strādājošajiem pensionāriem atņemt 70% no nopelnītā. Satversmes tiesa vēlāk šādu neprātīgu lēmumu par pensiju atņemšanu gan atcēla, bet ne visi sagaidīja šo Satversmes tiesas spriedumu un atguva savu nolaupīto pensiju.
Attiecībā uz tiem, kuri bija bez ierunām piespiesti ziedot savas algas, līdz pat šim brīdim nav izdomāts nekāds kompensējošs mehānisms, kaut gan izglābtā banku sistēma pusgada laikā pamanās uz šo pašu aplaupīto ļautiņu rēķina nopelnīt 176,793 miljonus eiro, kas ir par 59,8% vairāk nekā 2013.gada attiecīgajā laika periodā. 2014.gada jūnija beigās banku sektora kopējais aktīvu apmērs bija 28,331 miljards eiro, - tas salīdzinājumā ar maija beigām ir pieaudzis par 1,1% jeb 311,063 miljoniem eiro.
Līdz šim nevienam nav ienācis prātā aprēķināt cik patiesībā izmaksāja „banku sistēmas”- Parex bankas glābšana.
Vairumam šī banku krīze neaprobežojas ar algas samazinājumu par aptuveni 50%, daudzi palika vispār bez darba un ienākumiem. Ne Saeimai, ne valdībai neienāca prātā doma, ka vajadzētu aizsargāt šos cilvēkus, uz kuru pleciem tika uzkrauta „banku sistēmas” glābšana. Daudzi, nesagaidot atbalstu no valsts, aizbrauca, tādā veidā valsts budžets ik gadu zaudēja vairāk nekā 1,5 miljardus latu.
Visgrūtāk visus šos gadus klājas ģimenēm ar bērniem, jo Latvijā nav likuma vai noteikumu, kas regulē to personu aizsardzību, kurām pēc visiem šiem ekonomikas stabilizācijas pasākumiem, ar kuriem tika palielināti iedzīvotāju izdevumi un samazināti ienākumi, radās grūtības pat samaksāt par komunālajiem pakalpojumiem. Daudzi jaunieši nevarēja turpināt uzsāktās mācības, jo ģimenei nepietika līdzekļu
Pēc statistikas datiem Latvijā ir tikai 1000,3 tūkstoši ekonomiski aktīvu iedzīvotāju, bet vairāk nekā 900 tūkstoši personu ir Latvijas Bankas kredītu reģistrā, un vairumam no viņiem ir arī ģimene, kas liecina, ka parādu piedziņas jautājums ir nopietna sociāla problēma, kuru nedrīkst ignorēt.
Ja ticam statistikai, tad puse Latvijas iedzīvotāju objektīvu apstākļu dēļ pašlaik slīgst parādu jūgā. Parādu piedziņas prakse, nevis spēkā esošā likumdošana, ļauj parādniekam atņemt visu - gan paša parādnieka, gan galvotāja īpašumus. Banku uzpūstā nekustamo īpašumu burbuļa plīšanas rezultātā straujā nekustamo īpašumu cenu krituma dēļ arī ar ieķīlāto īpašumu pārdošanu izsolēs vēl nav gana, lai dzēstu parādus, un cilvēki paliek bez jumta virs galvas un ar parādiem. Tādas ES rezolūcijas, kas aizstāv šos postā iedzītos cilvēkus, mūsu varas partijas ignorē.
Valsts atbalsts banku glābējiem ir katastrofāls. Daudzi izmisumā iedzītie, kas ir mēģinājuši iegūt trūcīgas vai maznodrošinātas personas statusu, ir saskārušies ar bāriņtiesu un sociālo darbinieku draudiem atņemt bērnus un ievietot tos bērnu namā, ja vecākiem nav pietiekami daudz līdzekļu bērnu uzturam. Otrreiz šie grūtībās nonākušie cilvēki uz šiem dienestiem vairs neiet un palīdzību nelūdz, jo kurš gan vēlas zaudēt savus bērnus? Šiem cilvēkiem neatliek nekas cits kā doties uz kādu citu valsti, kur cilvēks ar bērniem ir vērtība un nav draudu pazaudēt bērnus tikai tāpēc, ka esi palicis bez darba.
Tas ir tikai neliels ieskats tajā ārprātā, ko izraisīja valsts sniegtā palīdzība grūtībās nonākušam uzņēmumam. Vai mēs esam gatavi vēlreiz „kāpt uz tā paša grābekļa”? Vai mums ir kaut neliela garantija, ka šobrīd plānotie atbalsta pasākumi mums būs mazāk sāpīgi nekā iepriekš minētie? Vai tiešām pret Parex patiesajiem glābējiem bija tik grūti piemērot saprātīgus atbalsta pasākumus uzreiz pēc algu samazināšanas?