Iesaki rakstu:

Kādā tieši veidā valdība, tostarp Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, finanšu ministrs Andris Vilks un "visu laiku labākais ekonomikas ministrs" Daniels Pavļuts spēja vairākkārt "atšūt" metalurģijas uzņēmuma Liepājas metalurgs akcionāru Kirovu Lipmanu un ignorēt visus viņa brīdinājumus par uzņēmuma stāvokli laikā, kad tā pilnīgu krahu vēl, ļoti iespējams, varēja nepieļaut. Šis ilgais process detalizēti aprakstīts nule iznākušajā grāmatā Liepājas metalurgs: kam jāsēž, kam jālido, - publicējam fragmentu no tās nodaļas "Atšujies, Lipman!".

2011. gads visiem tiem ne pārāk daudzajiem cilvēkiem, kurus ikdienā labākajā gadījumā pavirši interesē Latvijas lielākā rūpniecības uzņēmuma - akciju sabiedrības Liepājas metalurgs finanšu un saimnieciskais stāvoklis, nāk ar visnotaļ labām ziņām. Vismaz oficiālā līmenī noteikti.

Pavasarī uzņēmuma akcionāri, kuru vidū jau ilgus gadus lielākie ir Sergejs Zaharjins, Iļja Segals un Kirovs Lipmans (pa trim kopā - vairāk nekā 90 procentu akciju), gan ir apstiprinājuši iepriekšējā gada pārskatu ar gandrīz septiņu miljonu latu zaudējumiem - un tas, neraugoties uz faktu, ka uzņēmuma gada apgrozījums pieaudzis par 35 miljoniem latu, pārsniedzot 204 miljonus latu.

Taču oficiālās operatīvās ziņas ir bijušas visnotaļ iepriecinošas. 21. aprīlī ir ticis ziņots, ka uzņēmums gada pirmo ceturksni beidzis ar 1,9 miljonu latu peļņu. Trīsarpus mēnešus vēlāk biržā publicētais pārskats rāda, ka Liepājas metalurga pusgada neauditētā peļņa bijusi jau 2,2 miljoni latu.

Varbūt kāds pesimistiskāks matemātikas mīļotājs arī aizdomājas, ka patiesībā šie skaitļi rāda - gada otrajā ceturksnī peļņa strauji sarukusi un pirmā ceturkšņa 1,9 miljoniem klāt nākuši tikai 300 tūkstoši latu. Taču vienalga tas izskatās jauki - it īpaši, ja salīdzina ar 7,7 miljonu latu zaudējumiem 2010. gada pirmajā pusgadā.

Tiek arī ziņots, ka uzņēmumā turpinās tērauda kausēšanas ražotnes modernizācija, kur ir sākti jaunās iekārtas montāžas darbi, un atskaites periodā tērauda kausēšanas ražotnes modernizācijā ieguldīti 25,6 miljoni latu, - vēl papildu labas ziņas valstij, kura uzņēmumam izsniegusi galvojumu modernizācijas kredīta ņemšanai.

Savukārt 6. oktobrī Liepājas metalurgs biržā ziņo, ka Komercķīlu reģistrā reģistrēts uzņēmuma komercķīlas pārjaunojums par kopējo nodrošinātā prasījuma summu - 72,19 miljoniem latu - un līdz ar to veikta uzņēmuma jauno iekārtu pēdējās daļas ķīlas reģistrēšana par labu Finanšu ministrijai kā modernizācijas projekta finansējuma galvotājai.

Tikmēr Finanšu ministrija ne ar vienu vārdu neieminas, ka vairāk nekā divas nedēļas pirms šī iepriecinošā notikuma ir saņēmusi vēstuli, kas apdomīgākus un valstiskāk domājošus cilvēkus, visticamākais, ne pa jokam satrauktu. Tās autors ir viens no trim lielajiem Liepājas metalurga akcionāriem, uzņēmuma padomes loceklis Kirovs Lipmans.

Šim uzņēmējam, kurš tobrīd jau ilgus gadus ir pazīstams kā Latvijas Hokeja federācijas prezidents, publikā ir gana pretrunīga slava, taču ir fakti, ko nevar noliegt neviens, - sekmīgi sarīkots pasaules čempionāts hokejā, par reāliem nopelniem saņemts, ne primitīvi "sarunāts" Triju Zvaigžņu ordenis un no pamatīgas bedres saulītē izcelts farmācijas uzņēmums Grindeks.

To, ka tieši šis cilvēks pirms gadiem piecpadsmit "izvilcis" Liepājas metalurgu no, kā tobrīd šķitis, nopietnākās krīzes šī metalurģijas uzņēmuma vēsturē, tobrīd vairs reti kurš atceras. Daudz aktuālāks ir viedoklis par "to jocīgo Lipmanu", kurš "kaut ko nav sadalījis" ar abiem pārējiem lielajiem akcionāriem un nu ar viņiem diezgan nopietni konfliktē.

Taču, lai nu kā, 2011. gada rudenī Kirovs Lipmans ir uzņēmējs, kas gadu pēc gada ir ieņēmis augstas vietas Latvijas bagātāko personu sarakstā, un neviens zinošs cilvēks neapstrīd - lai cik ekscentrisku iespaidu viņš brīžam neatstātu, šis ir un paliek nopietns vīrs, kurš no biznesa kaut ko tiešām saprot.

Jau vairāk nekā gadu iepriekš viņš ir pabrūķējis muti intervijā žurnālam Lietišķā Diena: sarunas lielākā daļa gan ir bijusi par hokeju un par Kirova Lipmana nozīmīgāko biznesu - farmācijas uzņēmumu Grindeks, taču cita starpā tobrīd neierasti skarbi vārdi ir teikti arī par Liepājas metalurgu:

- Joprojām esat Liepājas metalurga akcionārs, turklāt kopš pagājušā gada aktīvi uzpērkat uzņēmuma akcijas. Kāpēc?

- Kas attiecas uz Liepājas metalurgu, tas ir diezgan nopietns jautājums. Es uzņēmumā esmu ļoti daudz ieguldījis. Ja manis nebūtu, nebūtu arī uzņēmuma. Kad notika privatizācija, mani mēģināja atrunāt, jo situācija bija ļoti sarežģīta. Bija ļoti daudz jāstrādā, un es gribēju pierādīt sev, ka šo uzņēmumu var pacelt. Jo pēc dabas esmu rūpnieks - nozare nav svarīga, bet es ļoti labi pārzinu rūpniecības vadību, kas ir vesela zinātne. Savu paketi palielinu apzināti - tur valdīja diezgan liels pesimisms -, tādā veidā gribu parādīt, ka darbiniekiem nav iemesla uztraukties.

- Kāda kopumā ir situācija uzņēmumā?

- Diezgan sarežģīta, un vēlos beidzot tikt skaidrībā ar to. Man ļoti daudz zvana un prasa - kas notiek un kā jūs varējāt dabūt valsts garantiju? Vai es piedalījos? Bet es diemžēl nepiedalījos. Ar mani neviens nav runājis, un tas ir absurds - kā var dot garantiju uzņēmumam par tik milzīgu summu (60 miljoniem latu) un neapspriest to ar vienu no galvenajiem akcionāriem? Man ar to nebija nekāda sakara, bet, ja kaut kas notiek, es kā akcionārs par to atbildu. Negribu nevienu apvainot, bet man šķiet ļoti aizdomīgi, ka to visu nokārtoja bez viena no galvenajiem akcionāriem. Vēl jo vairāk: man šķiet aizdomīgi, ka mūsu finanšu ministrs ar tādu dedzību mēģināja panākt vienpersoniska paraksta tiesības garantijām līdz divsimt miljoniem latu. Kāpēc to nevar apspriest valdībā? Jūs iebilstu pret aizņēmuma ņemšanu, ko garantē valsts? Es vēl padomātu. Varbūt es pats izvilktu to rūpnīcu, kam man vajadzīgas kaut kādas valsts garantijas?

- Kādus riskus jūs tajās saskatāt?

- Risks ir tikai viens - galvenais, lai nauda būtu iztērēta mērķtiecīgi...

Tieši šis Kirovs Lipmans tad nu 2011. gada 8. septembrī vēršas pie Ministru prezidenta Valda Dombrovska, finanšu ministra Andra Vilka, kā arī Itālijas bankas UniCredit un Liepājas metalurga valdes ar pagaru vēstuli.

Ko šī vēstule - kas atklātībā tolaik, protams, nenonāk - īsti pasaka no jauna? To, ka Liepājas metalurga lielie akcionāri, maigi izsakoties, savā starpā īsti labi nesatiek? Tas tobrīd nudien nav jaunums. Ziņas par uzņēmuma Liepājas osta LM problēmām ar Valsts ieņēmumu dienestu jau ir parādījušās iepriekš, un tāpat ikvienam ir bijusi iespēja saskaitīt kopā Liepājas metalurga auditētos zaudējumus par pēdējiem diviem gadiem.

Tomēr ikvienam saimnieciski domājošam cilvēkam liktu aizdomāties gan vēstulē minēto faktu kopums, gan Kirova Lipmana norāde, ka uzņēmuma valde pat akcionāru sapulcē nav spējīga sniegt akcionāru pieprasītas ziņas, gan jo īpaši uzņēmēja ieteikums ar skubu pārliecināties par izsniegtā valsts galvojuma drošumu. Galu galā 72 miljoni latu - tik liela ir ķīlas nodrošinātā maksimālā prasījuma vērtība - it kā nav nekāds sīkums.

Ko dara abi pašmāju valstiskie vēstules adresāti - Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, kura partijas Vienotība biedrs Einars Repše kā finanšu ministrs 2010. gada sākumā ir parakstījis vēstulē minēto valsts galvojumu, un vēl viens Vienotības pārstāvis, Einara Repšes pēctecis finanšu ministra amatā Andris Vilks?

Valdis Dombrovskis kā jau vienmēr, kad vien rodas iespēja lēmumu pieņemšanu novelt uz kādu citu, iztiek ar Ministru prezidenta 2011. gada 22. septembra rezolūciju Nr. 20/L-1988, kas adresēta finanšu ministram: "Lūdzu iepazīties ar AS Liepājas metalurgs padomes locekļa K. Lipmana iesniegumu un sniegt atbildi autoram, par to informējot mani."

Vairāk nekā divus gadus vēlāk, jau 2014. gada sākumā Valdis Dombrovskis uz jautājumu, vai viņš 2011. gada septembrī tiešām iepazinās ar Kirova Lipmana vēstuli un, ja jā, vai tajā minētie fakti viņam neradīja pietiekamu satraukumu, lai tobrīdējais premjers par tiem ieinteresētos nopietnāk un personiski, atbild šādi:

"Saņemot Kirova Lipmana vēstuli par situāciju uzņēmumā Liepājas metalurgs, uzdevu to izvērtēt pēc būtības Finanšu ministrijai, kuras pakļautībā atrodas Valsts kase, kura savukārt, atbild par uzņēmumam izsniegtā galvojuma uzraudzību. Līdz ar to uzskatīju, ka ir pietiekams pamats pārbaudīt Kirova Lipmana vēstulē minētos apstākļus, uzticot to Finanšu ministrijai un liekot par pienākumu informēt mani par izdarītajiem secinājumiem un vēstules autoram nosūtīto atbildi." Tā tad arī visa toreizējā premjera politiskā un cita atbildība viņa paša ieskatā.

Bet ko dara finanšu ministrs Andris Vilks, kura tiešā atbildības sfērā ir valsts izsniegto galvojumu drošības uzraudzīšana? Finanšu ministrs ij nedomā steigties, ņem vērā vēstules saņemšanas reģistrācijas datumu un tad, kā likumdošana atļauj, tam pieskaita gandrīz apaļu mēnesi. Rezultātā finanšu ministra atbildes vēstule Kirovam Lipmanam oficiāli tiek parakstīta 2011. gada 18. oktobrī.

Kas pēc būtības ir rakstīts finanšu ministra vēstulē uzņēmējam? Ja pavisam īsi un vienkārši, - liecies nu mierā, mēs visu, kas attiecas uz valsti, cītīgi kontrolējam, bet, ja nu tavi kompanjoni tevi ir atstūmuši no kontroles pār uzņēmumu, tad tā ir tikai un vienīgi tava paša problēma, godājamais Lipmana kungs!

Protams, ne jau tiešā veidā tas tiek izteikts, - tobrīdējais finanšu ministrs vienmēr ir bijis prasmīgs formālas atrakstīšanās meistars. Taču viņa vēstulē vienlaikus ir arī skaidri uzskaitīts, uz kādas tieši informācijas pamata valsts izdara secinājumus, ka ar tās galvojumu viss ir kārtībā.

Ja šī vēstule jau tolaik būtu nonākusi atklātībā, ļoti iespējams, atrastos pietiekami daudz uzņēmējdarbībā patiešām saprotošu - atšķirībā no ģeogrāfa izglītību ieguvušā kādreizējā SEB bankas "analītiķa" un padomnieka Andra Vilka - ļaužu, kuri sāktu celt trauksmi par, maigi izsakoties, "šķidrajiem" datiem, ar kuriem ministram šķiet pietiekami pārliecībai par daudzu desmitu miljonu valsts naudas drošību.

Taču ministram nav nekādas intereses vēstuli publiskot, un tā nu tas paliek: ja izspiest "ūdeni" no Andra Vilka apgalvojumiem par viņa vadītās ministrijas "darbībām, lai ierobežotu un apzinātu riskus" un "regulāru valsts galvoto projektu n finansiālā stāvokļa analīzi un uzraudzību", sanāk, ka valstij faktiski pietiek ar publisku informāciju, ko var aplūkot ikviens Lursoft datu bāzu lietotājs.

Tiesa, lai vēlāk neviens neteiktu, ka nekas nav darīts, Finanšu ministrijas valsts sekretāre Sanita Bajāre tā paša gada 13. decembrī aizraksta Liepājas metalurgam vēstuli "Par dokumentu iesniegšanu".

Ministrijas vēstulē Liepājas metalurgam tiek lūgts "saprātīga risinājuma" ietvaros nedaudz ātrāk atsūtīt zvērināta revidenta slēdzienu - un ar to arī valstiskajai uzraudzībai būs gana.

Tomēr korektus mājienus nesaprotošais Kirovs Lipmans finanšu ministra un premjera norādi likties mierā nevēlas saprast un gadu pēc "atšūšanas", 2012. gada 1. oktobrī raksta atkal jaunu vēstuli - šoreiz visām Saeimas frakcijām. Vēstule ir garāka, skaitļu un faktu - vairāk, brīdinājumi - nopietnāki.

Daļa vēstules acīmredzami ir nokopēta no iepriekšējās - pirms gada rakstītās. Taču ir arī jaunumi, no kuriem galvenie - Liepājas metalurgs acīmredzami nestrādā atbilstoši tā vadības solījumiem un prognozēm, uzņēmuma saņemtie kredītlīdzekļi, iespējams, aizplūst nezināmā virzienā vai vienkārši tiek "noēsti", kā rezultātā Liepājas metalurga stāvoklis kļūst tikai sliktāks un jau saskatāmas reālas maksātnespējas pazīmes.

Taču arī šajā brīdī šīs pazīmes neviens, izņemot Kirovu Lipmanu, saskatīt nevēlas, - tipiska ir, piemēram, Ekonomikas ministrijas reakcija. Vēstuli ir saņēmusi arī Reformu partijas Saeimas frakcija, un tieši šīs partijas pārstāvis Daniels Pavļuts ieņem ekonomikas ministra posteni. (Tiesa, no sarakstes gan izriet, ka ministru par Kirova Lipmana vēstuli informējusi pilnīgi cita - Nacionālās apvienības Saeimas frakcija.)

Oficiāli skaitās, ka tieši Ekonomikas ministrija ir "vadošā valsts pārvaldes iestāde ekonomiskās politikas jomā", kas "izstrādā un īsteno tautsaimniecības struktūrpolitiku, rūpniecības politiku, enerģētikas politiku, ārējo ekonomisko politiku, iekšējā tirgus politiku (precēm un pakalpojumiem), komercdarbības attīstības politiku, konkurētspējas un tehnoloģiju attīstības politiku, patērētāju tiesību aizsardzības politiku, būvniecības un mājokļu politiku un citu politiku normatīvajos aktos noteiktajās jomās".

Taču, kad "vadošās valsts pārvaldes iestādes ekonomiskās politikas jomā" politiskajam vadītājam Danielam Pavļutam objektīvi jānovērtē Kirova Lipmana vēstulē uzskaitītie satraucošie fakti par valsts lielākā rūpnieciskā uzņēmuma patieso stāvokli un valstiski atbildīgi uz tiem jāreaģē, viņš uz tiem atbild ar... ticiet vai ne, bet - pamācību par to, kādā veidā uzņēmuma akcionārs un padomes loceklis var ietekmēt tā pārvaldību.

Ja finanšu ministram ir ģeogrāfa izglītība, tad Danielam Pavļutam ir bakalaura grāds Latvijas Mūzikas akadēmijā klavieru specialitātē, ka arī darba pieredze zēnu koru festivāla fonda izpilddirektora, brendu menedžera un operas direktora padomnieka amatos. Varbūt vainīgs šis ekonomiskās izglītības trūkums - kaut pēcāk ministrs ticis arī pie sabiedrības vadības maģistra grāda ar specializāciju vadībā -, varbūt vēl kaut kas, bet oficiālā ministrijas informācija par atbildi Kirova Lipmana bažām skan šādi:

"Ekonomikas ministrija 2012.gada 26.novembrī ir saņēmusi K. Lipmana vēstuli Saeimas frakcijām. Ņemot vērā, ka vēstule tika nosūtīta arī par AS Liepājas metalurgs valsts galvojumu atbildīgajai Finanšu ministrijai, atbilstoši savai kompetencei Ekonomikas ministrija sagatavoja atbildi, ko nosūtīja arī sākotnējā iesnieguma autoram - K. Lipmanam, informējot par viņa kā AS Liepājas metalurgs akcionāra un padomes locekļa tiesībām iebilst pret valdes un padomes īstenoto sabiedrības pārvaldi, kā arī iespējam ierosināt dažādu lēmumu pieņemšanu."

Pēc sīkākas Ekonomikas ministrijas iztaujāšanas izrādās, ka vēstuli vispār esot "skatījis, izvērtējis un atbildi gatavojis" ministrijas "administratīvais aparāts", bet atbildi oficiāli sniedzis toreizējais Ekonomikas ministrijas valsts sekretārs Juris Pūce.

Tad kā? Ir ministrs, kas rūpējas par valsts ekonomiku, viņam pienāk vēstule, kurā aprakstīta satraucoša informācija par vienu no lielākajiem uzņēmumiem valsti, kam vēl ir valsts galvojums un kas nodrošina divarpus tūkstošus darbavietu, bet ministrija vienīgi painformē uzņēmuma padomes locekli par viņa tiesībām? Vai tiešām ministrs nepasāka neko citu un, ja tiešām nepasāka, kāpēc neuzskatīja par nepieciešamu?

Jā, izrādās, tieši tā - lūk, Ekonomikas ministrijas oficiālais skaidrojums: "Par K.Lipmana Saeimas frakcijām nosūtītu vēstuli ministrs bija informēts, bet ar tās saturu nav bijis detalizēti iepazīstināts. Ņemot vērā Ekonomikas ministrijas saņemtās un izejošās korespondences apjomu, ar visu korespondenci ministru neiepazīstina. Vienlaikus atkārtoti jāuzsver, ka tikšanos laikā ar AS Liepājas metalurgs vadību ekonomikas ministrs vairākkārt interesējās par uzņēmuma kopējo situāciju..."

Bet varbūt ministrija tagad kaut ko jauc? Nē, tomēr ne: te arī pati ministrijas valsts sekretāra Jura Pūces - kurš amatu ir spiests pamest tikai 2013. gada nogalē, turklāt pilnīgi cita skandāla sakarā - Nacionālajai apvienībai un Kirovam Lipmanam adresētā 2012. gada 14. decembra vēstule.

Kas izriet no šīs sarakstes? Pēc būtības - divi neapgāžami un pēc būtības traģiski, valstij pēcāk dārgi izmaksājuši fakti.

Pirmais - 2011. gadā, kad Liepājas metalurga situāciju vēl, pēc visa spriežot, varēja principiāli mainīt, toreizējais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis par Latvijas lielākā rūpnieciskā uzņēmuma situāciju nekādu interesi neizrāda, savukārt par valsts galvojumu vistiešāk atbildīgais finanšu ministrs Andris Vilks paziņo - mēs visu uzraugām, viss kārtībā, liecieties mierā.

Savukārt otrais - pat 2012. gada nogalē, kad Liepājas metalurgs jau ir kraha priekšvakarā un līdz tā vadības paziņojumam par finanšu grūtībām ir palikuši pāris mēneši, Kirova Lipmana brīdinājumus, kuros minēti jau diezgan baisi skaitļi, neņem vērā neviens. Ne valdošās frakcijas, ne Ekonomikas ministrija, kura, mums tagad zinot vēlākos notikumus, ņirdzīgi paziņo, ka "atzinīgi novērtē" brīdinātāja "bažas par uzņēmuma saimnieciskās darbības stabilitāti un turpmāko attīstību".