Iesaki rakstu:

Briestošās Ukrainas traģēdijas fonā Latvijas politikas galvenais notikums pagājušajā nedēļā izrādījās vienas Augstākās tiesas tiesneses neievēlēšana, Saeimai iespītējoties un parādot liberāli noskaņotām un visai pašpārliecinātām "aprindām", kurš šeit ir galvenais. Kopumā notikums ir gana sarežģīts, neviennozīmīgi vērtējams un profesorei Sanitai Osipovai droši vien personīgi ļoti nepatīkams. Taču ir daži lietā būtiski aspekti, kuri būtu jāņem vērā, ja vien negribam nolaisties līdz līmenim "sit savējos, jāaizstāv!" vai arī "re, kā tie hunveibini norāvās!".

Pirmkārt, ideoloģiskais aspekts. Kur vispirms jau īsti nav skaidrs, kāda tad ir Osipovas kundzes personīgā nostāja jautājumos par viendzimuma partneru ģimeņu tiesisko statusu un cik lielā mērā slavenais Satversmes tiesas vairākuma lēmums par Darba likuma normas par tēva pabalstu attiecināšanu uz "partneriem un partnerēm" viņai ir tīkams vai netīkams (viņa balsoja pret).

Taču viens ir skaidrs: ja Osipova šo lēmumu būtu nevis centīgi publiski promotējusi, bet sākusi jebkādā veidā kritizēt, kaut vai balstoties uz tīri juridiskiem argumentiem, nekādas "karalienes", "nākamās valsts prezidentes" un 2020. gada Eiropas cilvēka Latvijā nebūtu. Nebūtu arī īpašas intereses par viņas ievēlēšanu vai neievēlēšanu Augstākajā tiesā.

Otrkārt, jāņem vērā tiesiskais un konstitucionālais aspekts, kā izvērtējumā pat tādas augsti stāvošas amatpersonas kā Augstākās tiesas priekšsēdētājs piesauc konstitucionālo krīzi, tiesiskuma sabrukumu u. tml. Situācijā, kad Saeima izmantoja savas gan Satversmē, gan likumā „Par tiesu varu” paredzētās tiesības apstiprināt vai neapstiprināt Augstākās tiesas tiesneša kandidātu!

Tad kā tas jāsaprot – vai Saeimas deputāti ir neatkarīgi savos balsojumos tiktāl, ciktāl "aprindas" jau iepriekš nav nolēmušas citādi? Skaidrs, ka šis jautājums ir cieši saistīts ar Latvijas liberālo juristu vidē pēdējā laikā nostiprinājušos viedokli, ka ne jau Latvijas tauta un tās priekšstāvji ir suverēnās varas nesējs Latvijā, bet gan starptautiskie līgumi, Eiropas Savienības Tiesas spriedumi un neaizskaramās "aprindas", kurām tos lemts saprast un tulkot.

Trešais aspekts ir politisks. Šķiet, Saeimas partijām ir apnicis būt par valdības vai citu institūciju lēmumu izpildītājām. Galu galā valdošā koalīcija paklausīgā vienotībā turējās divus pandēmijas gadus. Vēlēšanas nāk, partijas sāk domāt par savu vēlētāju attieksmi pret dažādiem jautājumiem, un skaidrs, ka vēlme tiem izpatikt izpaudīsies ar katru dienu vairāk. Var to saukt par populismu, taču jautājums: kas ir alternatīva tautas ievēlētai Saeimai? Augsto priesteru kolēģija, Satversmes tiesa, Valsts padome ar Vadoni vai karalieni priekšgalā?

Pārpublicēts no diena.lv