Iesaki rakstu:

Laikraksta “Diena” 15.janvāra numura ievadrakstā tika uzdots retorisks jautājums, proti, kas notika ar personām, kuras savulaik vervēja VDK, bet kuras tomēr atteicās sadarboties. Žurnāliste vienlaikus norāda, ka pat brīvā demokrātiskā valstī varot gadīties situācijas, ka nepārprotami jāpasaka “nē, šajā projektā es neiesaistīšos”. Tomēr, kā konstatēts rakstā, tad šodien nevēlēšanās iesaistīties kādā projektā neviena dzīvi nesalaužot.

Vai mūslaikos tiešām tik ļoti kas mainījies? Cilvēkiem arī šobrīd taču tiek piemērotas nepamatotas ideoloģiskas prasības, lai spētu saglabāt darbu... Mainījušies vienīgi akcenti; proti, ja padomju valsts par riska grupu uzskatīja radošo inteliģenci, žurnālistus, pedagogus un zinātniekus ar potenciāli veiksmīgu karjeru, tad Latvijas valstij (iespējams, arī citām demokrātijām) bīstamāki liekas augsti kvalificēti speciālisti; jo īpaši, tie, kuri sniedz pakalpojumus un darba specifikas dēļ daudz komunicē ar klientiem.

Nepārprotami, lielākā daļa no “čekas maisos” iekļautajiem nekad nav nevienu nodevuši, ja nu vienīgi paši sevi, bet lielās laika nobīdes dēļ to nevar vērtēt viennozīmīgi. Pastāv viedoklis, ka faktiski tas bija veids, kā padomju valsts centās psiholoģiski iespaidot un pazemot cilvēkus, galvenokārt, domājošo sabiedrības daļu. Diemžēl atliek secināt, ka latviešu tautai “čekas maisu” atvēršana kārtējo reizi spējusi saasināt diskusijas par pagātni, bet nav devusi mācību, pat ne vēlmi paskatīties, kas notiek apkārt šodien.

Par cik ar valsti saistītas ietekmīgas (-īgākas?) struktūras jau gadus divdesmit nepārprotami kā lielāko draudu sev identificējušas dažādās jomās strādājošus kvalificētus speciālistus, tad svarīgi laikus neitralizēt profesionāļu gudrības iespējamās blaknes. Turklāt pašreizējā valsts attīstības un sociālā situācija ir citāda nekā padomju laikā vai 90. gadu sākumā, kad cilvēkos dominēja bailes tikt nošautam, nokļūt cietumā vai piedzīvot mantas konfiskāciju. Aktuālāki šobrīd kļuvuši sociālās drošības jautājumi; dominē bailes zaudēt darbu, kolēģu un klientu cieņu, izaugsmes iespējas.

Tāpēc likumsakarīgi, ka ar kompetentu cilvēku pazemošanu un psiholoģisku ietekmēšanu vairs nenodarbojas visaptverošs drošības dienests. Minēto funkciju valsts ir mūsdieniskojusi un nodevusi resoriskām sabiedriskām organizācijām, kas veic speciālistu sertificēšanu, resertificēšanu un tamlīdzīgas it kā sabiedrības interesēm šķietami vajadzīgas, bet faktiski muļķīgas procedūras; proti, lietderības šiem pasākumiem ilgāku laiku vairs nav, jo agrākos gados kvalifikāciju ieguvušo speciālistu izglītības dokumenti vismaz gadus piecpadsmit vai divdesmit ir pietiekami precīzi pielīdzināti mūsdienu diplomiem. Savukārt jaunie speciālisti, kuri skolas absolvē tagad, ir ieguvuši tik kvalitatīvu izglītību, ka vairums sertifikācijas padomēs savēlēto locekļu varētu par to tikai sapņot.

Speciālistu dzīve, salīdzinot ar padomju laiku, paģēr pašdisciplīnu; proti, lai saglabātu konkurētspēju klientu un kolēģu acīs, speciālistam nav cita varianta kā regulāri pilnveidoties; turklāt reālās vajadzības liek darīt to mērķtiecīgi un apzināti, bet ne pēc sertificētāju kādām vispārējām rekomendācijām. Rezumējot: speciālistu sertifikācija pamatā traktējama kā ideoloģiska rakstura pasākums; tās pamatmērķis, dažu personu rokās ieliekot zināmu varu, ir veicināt vienas jomas speciālistu iekšēju šķelšanos un padarīt attiecīgo grupu valstij vieglāk kontrolējamu, manipulējamu.

 Jāatzīst, sabiedrībai varētu interesēt tikai un vienīgi valsts spēja nodrošināt kādus pakalpojumus un ilgtspēja, bet ne sīkas detaļas, piemēram, kā publiskā vara noteiktā laikposmā organizē sadarbību ar partneriem, privāto tiesību subjektiem. Tomēr objektīvas informācijas par attiecīgo organizāciju patieso kompetenci un mērķiem ļaudīm ir vēl mazāk nekā padomju laikā.

Faktiski ir tikai viens priekšnoteikums, lai valsts akceptētu “kompetenta” sertificētāja darbību; proti, tam jāspēj proponēt noteiktu ideoloģiju (Latvijas apstākļos nereti tas nozīmē turēt grožos speciālistus, lai tie netraucētu valstij “attīstīties” kādu prominenču interesēs). Uzticamo vasaļu aizsardzībai valsts pat iestrādājusi īpašu normu Biedrību un nodibinājumu likumā, ka atkārtota kopsapulce ir uzskatāma par notikušu, ja tajā piedalās vismaz 2 biedri. Norma ļāvusi saglabāties, piemēram, Latvijas Ārstu biedrībai (LĀB). Interneta resursi vēsta, ka atkārtota tās pilnsapulce notika 2018.gada 21.novembrī; no 2541 biedra, kas turklāt ir daudz mazāk par pusi no valstī reģistrētajiem ārstiem, biedrības prezidenta vēlēšanās piedalījās 205 biedri, jeb 8,07 procenti... No otras puses, vērtējot “pareizi”, tas izrādās pat 102,5 reizes vairāk nekā minimālie 2 biedri!

Kāpēc raksta autors atkal piemin Ārstu biedrību? Šķiet, uzskatāmāku piemēru grūti atrast, jo, cik dzirdēts, citos resoros tomēr tiek izrādīta cieņa valstij un likumam, tāpēc sertifikātus apstiprina biedrību amatpersonas, kurām statūtos vai nolikumos noteiktas tiesības parakstīt “uz āru” izdodamos dokumentus. Ārstu biedrībā šāda kārtība tika izbeigta jau 2013.gada sākumā. Kopš minētā laika ārstiem speciālistiem izdotie sertifikāti saskaņā ar Dokumentu juridiskā spēka likumu būtu traktējami kā saistoši tikai to parakstītājiem, fiziskām personām, proti, Sertifikācijas padomes priekšsēdētājam un profesionālo asociāciju sertifikācijas komisiju priekšsēdētājiem.

Šādas situācijas izveidošanos grūti racionāli izskaidrot. Iespējams, kādam no biedrības ideoloģiskajiem vadoņiem bijis psiholoģiski svarīgi apzināties, ka sasniegts ekskluzīvs stāvoklis, kas ļauj publiski paņirgāties par tiesību sistēmu, sabiedrību un, jo īpaši, kolēģiem ārstiem. Tomēr, iespējams, Ārstu biedrībai nav konkrētas ideoloģijas, bet procesus nosaka vien atsevišķu prominenču varaskāre.

Kāpēc raksta autors piemin publisku ņirgāšanos? Redz, ārsta speciālista sertifikāts taču tiek eksponēts gandrīz katrā kabinetā pie sienas; publiski izrādīts, dokuments, būdams bez Statūtos pilnvarotu personu parakstiem, kļūst par aktīvu ideoloģisku vēstījumu, jo materiālas nozīmes tam it kā nemaz nav. Interesanti, ka šī manipulēšana ar sabiedrības apziņu izvērsta tieši medicīnas jomā, kur pacientu interesēs ierasti pastāvējusi strikta subordinācija, jo īpaši, nozīmējumu, slimības vēsturu vai no ārstniecības iestādes “uz āru” izsūtāmo dokumentu parakstīšanā.

Teiksiet, neizklausās ticami, jo kam šī "aklo vistiņu" spēlēšana varētu būt vajadzīga? Jā, patiesi dīvaini, bet veltiet pāris minūtes, lai Ārstu biedrības mājaslapā internetā izlasītu Statūtus, kur biedrība nav noteikusi pārstāvības tiesības minētajām amatpersonām, un pārliecinieties, ka joprojām nav publicēts Statūtos paredzētais Sertifikācijas padomes nolikums (akcentēju, šis nav privāts viedoklis, bet fakts, ko ikviens var operatīvi pārbaudīt).

Pēdējo divarpus gadu laikā esmu veicis aktīvu saraksti ar Ārstu biedrību, Saeimas deputātiem, valsts pārvaldes iestādēm, tiesībsargājošām institūcijām, tiesām.

Respondenti paretam atzina, ka LĀB būtu jārespektē Ministru kabineta noteikumi par ārstniecības personu sertifikācijas kārtību un ne vien jāievēl amatpersonas, bet arī jāizveido Statūtos noteiktā kārtībā sertifikācijas padomi; Veselības ministrijas valsts sekretāram pēc tam būtu jānosaka padomes locekļiem valsts amatpersonu statuss. Tomēr šis bija kompetento valsts institūciju pārstāvju absolūta mazākuma viedoklis, kas turklāt netika uzturēts strikti.

Lielākoties amatpersonas atturējās paust jebkādu viedokli vai norādīja, ka Saeima Ārstniecības likumā deleģējusi LĀB ekskluzīvas tiesības sertificēt ārstus speciālistus. Lai gan tiešām neesot noteikts, kāda, realizējot šīs pilnvaras, ir LĀB padotība valstij, likumdevējs esot paļāvies, ka minētā funkcija īstenosies mērķtiecīgi, atbilstoši tiesību normām un labticīgi. Sarakstē nereti pausta pārliecība, ka gadījumā, ja LĀB neakceptē kādā daļā MK noteikumus par sertifikācijas kārtību vai Administratīvā procesa likumu un vispārējos tiesību principus (kam it kā šai gadījumā vajadzētu veicināt regulāri praktizējošu, pacientu iecienītu ārstu tiesības turpināt darbu specialitātē...), tad tas a priori esot tomēr traktējams kā biedrības veikts atbildīgs solis un sabiedrības interesēs. Vai ir komentāri?!

Man kā mazpilsētas dakterim šķiet, ka no amatpersonu puses adekvātāk būtu vērsties Saeimā; turklāt Ārstniecības likuma 29. pants acīmredzami neatbilst Satversmes 90. pantā noteiktajām pamattiesībām zināt savas tiesības, tāpēc ir administratīvo vājumu provocējošs un neiederīgs demokrātiskā valstī; proti, deleģējot valsts pārvaldes funkciju privāto tiesību subjektam, šai gadījumā, biedrībai, ir ierasta prakse likumā norādīt, vai tā darbosies kā autonoms publisko tiesību subjekts, vai arī veiks uzdevumu, būdama konkrētas valsts pārvaldes iestādes padotībā. Diemžēl, cik zinu, neviena no manis informētajām valsts vai tiesu amatpersonām netika vērsusies Saeimā ar ierosinājumu likuma normu precizēt. Arī Saeimas iepriekšējā sasaukuma deputāti nebija ieinteresēti problēmu risināt.

 Jāatzīst, pārskatīt vērtību sistēmu saskarsmē ar Ārstu biedrību nācies ne vienai vien amatpersonai vai ierindas pilsonim. Objektīvi vērtējot, izveidojusies ārstu vidē nepopulāra, bet ideoloģiski patiesi ietekmīga organizācija. Zināms, ka prasmīgi pielietota ideoloģija spēj materializēties, piemēram, kā gadījumos ar VDK vai donu Korleoni filmā “Krusttēvs” un viņa māku izteikt piedāvājumus, no kā nevar atteikties...

 Rezumējot nonākam pie ierastas atziņas, ka reālas vēlmes ieviest praksē vispārējos tiesiskas valsts principus šobrīd nav ne valsts amatpersonām, ne sabiedrībai kopumā. Padomiskie demokrātiskā centrālisma principi vairumam joprojām šķiet vērtīgāki nekā pašlaik oficiāli deklarētās personas tiesības uz domu un apziņas brīvību.

Kā apliecinājums šim konstatējumam varētu būt, piemēram, jau iepriekš minētie, kabinetos eksponētie ārstu speciālistu sertifikāti. No par problēmu informētajām visai daudzām augsta ranga valsts un tiesu amatpersonām neviena laikam gan neapšauba faktu, ka dokumenti bez atbilstoši pilnvarotu personu parakstiem ir neleģitīmi un, piemērojot materiālo tiesību normas, paši par sevi tātad nerada tiesiskas sekas ne ārstam, ne valstij. Tomēr sertifikāti, šķiet, karāsies pašreizējajā veidolā pie sienām vēl ilgi, apliecinot tādējādi LĀB ideologu uzvaru pār Latvijas kā demokrātiskas valsts oficiālo tiesību doktrīnu. Vienlaikus ārstiem tiek visai nepārprotami atgādināts, ka izvēles nav; proti, dakterīt, ja apšaubīsi demokrātisko centrālismu, necienīsi LĀB ideoloģiju un vadošo lomu, tad valstij nebūs citas iespējas kā “pacientu interesēs” tevi atstāt bez darba...

Lūk, tādi izskatās mūsdieniskotie čekistu laiki Latvijas medicīnā... Droši vien līdzīgas norises vērojamas arī citos resoros, kur darbojas kvalificēti, tas ir, valstij potenciāli bīstami speciālisti.