Iesaki rakstu:

2017. gada 27. decembrī dzejnieks Jānis Rokpelnis intervijā Neatkarīgajā Rīta Avīzē publiski atzinās, ka kopš 1986. gada darbojies LPSR Valsts drošības komitejas aģentu sastāvā ar segvārdu “Miķelis”.

Viņš atzinās, ka pienesis ziņas (“stučījis”) par saviem darbabiedriem, citiem autoriem, kā arī par inteliģences aprindām. VDK izpētes vēsturnieku komisijas vadītājs Dr. Kārlis Kangeris saka, ka bez “Miķeļa” VDK aģentu kartotēkā esot bijuši vēl vismaz 582 citi kultūras darbinieki.

Ar likumu noteikts, ka jāveic kartotēkas, VDK datubāžu un citu infomācijas avotu zinātniskā pētniecība. Pēc izpētes pabeigšanas “čekas maisu” saturs jāpublicē. Turklāt Ministru kabineta noteikumi Nr. 151 „Noteikumi par Totalitārisma seku dokumentēšanas centra rīcībā esošo Valsts drošības komitejas dokumentu izmantošanas kārtību” noteic, ka VDK dokumentu zinātniskiem un publicistiskiem mērķiem ir izsniedzami jau kopš 2011. gada 25. augusta.

Zinātnieki uzstāj, ka likums viņiem paredz tiesības pētīt visus materiālus. SAB nostāja ir, ka bijušo čekistu intereses ir augstākas par likumu.

Pilnībā atbalstu Dr. Kangera vadītās vēsturnieku komisijas nostāju, ka visa informācija izsniedzama bez rediģēšanas un tūlīt pat, jo tas darāms zinātniskos un/vai publicistiskos nolūkos.

Tomēr, tā kā Jūsu vadītā iestāde sev vien zināmu ieganstu dēļ saskata tajā šķēršļus, tad patlaban, uz kādu laiku, pieprasu sekojošo informāciju anonimizētā formā, kas tiks lietota publicistiskiem mērķiem:

1. Visus un jebkādus VDK kartotēkas datus par VDK aģentu “Miķeli” jeb Jāni Rokpelni.

2. Visus un jebkādus VDK aģenta “Miķeļa” ziņojumus, kā arī ikvienu citu analītisko dokumentu vai jebkuru citu dokumentu, kurā pilnībā vai daļēji ietverta no “Miķeļa” jeb Jāņa Rokpeļņa saņemtā informācija.

3. Visus un jebkādus informācijas fragmentus no VDK datubāzēm, kas jebkādā formā saistāmi ar aģenta “Miķeļa” aktivitātēm, pienestajām ziņām (tajā skaitā – par ko viņš šīs ziņas pienesis), viņa izpildītajiem čekas uzdevumiem utt.

4. Visus un jebkādus darba pārskatus, plānus, iekšējos dokumentus utt., kā arī aģentūrai dotos uzdevumus, kuros figurē aģents “Miķelis” jeb Jānis Rokpelnis.

Vēlreiz vēršu uzmanību uz to, ka šajā izņēmuma gadījumā piekrišana saņemt informāciju anonimizētā formā (t.i., bez personas datiem) nenozīmē piekrišanu tam, ka tā būtu pareizā prakse un ka tā atbilstu likumam. Protams, Dr. Kangera un pārējās komisijas nostāja ir pareiza. Taču šajā gadījumā iesākumam pietiks arī ar informāciju, kas pirms izsniegšanas tiks pakļauta nelikumīgai SAB cenzūrai.