Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pēdējās nedēļās Saeimas vēlēšanās caurkritusī politiķe Ilze Viņķele, kas, neraugoties uz vēlētāju nepatiku, tomēr ir iecelta par veselības ministri, ir guvusi plašu ievērību gan saistībā ar saviem „karalienes apartamentiem” un pusprivāto komandējumu-atvaļinājumu Ņujorkā, gan sakarā ar valdošās koalīcijas meliem vēlētājiem saistībā ar mediķu atalgojuma palielināšanu. Pēc „Baiļu” romānu triloģijas autora Indriķa Latvieša ieteikuma un ar viņa atļauju Pietiek šodien publicē fragmentu no triloģijas otrās grāmatas „Vara”, kurā būtiska vieta atvēlēta arī kādas Piņķeļu ģimenes pārstāvju gaitu detalizētam aprakstam.

„Saruna ar Juri nebija izdevusies. Galīgi nebija izdevusies. Vien pametis uz viņu pētošu skatu, Durašs bija bezierunu balsī paziņojis – nē, Juķik, ne šodien! Tu galīgi neesi formā.

Formā, formā… Ko tu vispār vari zināt par būšanu vai nebūšanu formā, sasodītais pusatturībniek! Jā, viņa bija iedzērusi. Un tad vēl nedaudz iedzērusi. Pēc iedzeršanas. Un pirms iedzeršanas. Bet tas taču neko nenozīmēja un nemazināja ne prāta asumu, ne analītiskās spējas. Tieši otrādi, pēdējos gados tikai pēc pārsimt gramiem viņa spēja strādāt pa īstam. Skats kļuva visaptverošāks, detaļas kontrastainākas.

Sviķe gan vienalga bija mēģinājusi sākt sarunu, taču, vien izdzirdis vārdus “Sarāns” un “Nacionālās drošības komisija”, Durašs bija ļauni nosmīnējis.

– Ko, Juķik, arī pie tevis beidzot tas smieklīgais papīrs ir nonācis, ja? Nu labi, labi, varam parunāt, bet ne šodien, šodien man tiešām daudz darāmā. Mūsu mazais, uzpūstais napoleoniņš atkal nez kādas apspriedes sadomājis. Nu, lai jau vēl paspridžī.

Kā tad bez manis??? Sviķes mēmais jautājums bija gandrīz vai saskatāms un sataustāms – protams, Durašs to pamanīja.

– Redzi, Juķik, tur tāda lieta. Ne tu viena mums te jautājumus uzdod. Mūsu Mordānam arī kāds atnesis papīriņus. Par tevi. Mini nu trīs reizes, no kurienes tie varētu būt atnākuši, kurā iestādē tev ir vissirsnīgākie draugi? Dēpē, dēpē vai tomēr dēpē?

– Un?

– Nekāds “un”, Juķik. Še, lasi un pārdomā. – Durašs izvilka no kabatas dažas salocītas papīra lapas un nometa uz galda. – Bet šmigu gan liec mierā. Šodien tev atslodzes diena, bet rīt mūsu mazais fīrers gribēs paskaidrojumus, tas nu ir droši. Labāk līdz tam brīdim visu pārdomāt. Un skaidrā, vēlams. Sarunāts, Juķik, a?

Durašs jau sen bija gabalā, bet Sviķe nekādi nevarēja saņemties, lai paskatītos – kas tad tur tāds bija. Beigu beigās vēl simt grami palīdzēja sakopot domas – labi, tagad varēja arī palasīties.

“Slepenā palīga ziņojums. Slepeni.

Gribu jums sniegt informāciju par Latvijā populāriem cilvēkiem, to patieso biogrāfiju un kontaktiem. Šī informācija daļēji ir zināma, bet ierobežotam cilvēku lokam, kuri rūpīgi to cenšas slēpt.

Korupcijas apkarošanas biroja priekšnieka vietniece Juta Sviķe ir PSRS militārpersonas (Dobeles tanku pulka speciālās nodaļas – osobij otdel virsnieka) meita. Kad J. Sviķes tēvs tika nokomandēts uz Maskavu mācīties, visa ģimene ieradās tur. Līdz 1988. gadam J. Sviķes ģimene dzīvoja Maskavā (Krasikova iela 9, dz. 57.), tikai šeit nedzīvoja J. Sviķe, bet gan Anna Patapova.

Namu pārvaldes izraksts liecina, ka vēl 1994. gadā šajā adresē ir pierakstīta Juta, bez uzvārda. Anna Patapova par J. Sviķi kļuva mazliet vēlāk, kad ieradās uz dzīvi Latvijā un salaulājās ar Maiguru Sviķi.

Informācija liecina, ka deviņdesmito gadu sākumā J. Sviķes tēvs ir iebraucis Latvijā un ieguvis Latvijas pasi. Informācija liecina, ka šīs personas pase, ar kuru viņš ieradies Latvijā, nav atrodama nevienā reģistrā.

Informētas personas apgalvo, ka šādā veidā Latvijā ieceļoja personas, lai legalizētos un iegūtu pastāvīgā iedzīvotāja statusu. Parasti tie bija specdienestu darbinieki, kuriem tika izgatavotas piesegpases un citi dokumenti. Pievienoju Jurija Patapova lūguma kopiju par repatriantu ģimenes locekļa statusa apstiprināšanu:

“Īsumā izklāstu faktus, kas raksturo manu tiesisko statusu Latvijas Republikā. Es, Jurijs Patapovs Nikolaja dēls esmu dzimis 1933. gada 16. augustā Kuibiševas (Samara) apgabalā. Līdz 1991. gada februārim dzīvoju Maskavā, Krasikova ielā un strādāju ZPI “Mosstroj” par 1. kategorijas inženieri. Esmu tehnisko zinātņu kandidāts un specializējos polimēru materiālu izmantošanā celtniecības konstrukcijās.

1967. gada 8. decembrī Jūrmalas dzimtsarakstu birojā stājos laulībā ar LR pilsoni Daigu Virbuli. Tā kā Latvijā nenotika zinātniskas izstrādes manā specialitātē, sieva pārcēlās uz dzīvi pie manis Maskavā. Laulībā ir dzimuši divi bērni – meitas Juta (1970. g.) un Vita (1973. g.), pēc tautības latvietes, LR pilsones.

1991. gada 18. februārī pēc LR neatkarības pasludināšanas, izdarot dzīvokļu apmaiņu, mana ģimene – sieva un meitas – kopā ar mani atgriezās Latvijā. Meitas pabeidza augstākās mācību iestādes, attiecīgi LU Juridisko un Vēstures un filozofijas fakultāti un šobrīd strādā IeM sistēmā un Izglītības institūtā.

Pēc sava tiesiskā statusa esmu bezvalstnieks, LR pastāvīgais iedzīvotājs. Dzīvojot Latvijā, esmu strādājis Dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcā līdz tās likvidēšanai un pašreiz strādāju muzejā.

Tā kā esmu nolēmis naturalizēties un iegūt Latvijas Republikas pilsonību, kā arī man ir nepieciešams nokārtot pensijas jautājumus, pamatojoties uz šajā vēstulē izklāstīto un 1995. gada Repatriācijas likuma 3. p. 1. pn., lūdzu apstiprināt manu repatriantu ģimenes locekļa statusu. Pēc Jūsu pieprasījuma uzrādīšu visus lēmuma pieņemšanai nepieciešamo dokumentu oriģinālus un iesniegšu vajadzīgās dokumentu kopijas.”

J. Sviķes (A. Patapovas) vārda maiņa nav nejauša, jo viņai bija jāmaina sava identitāte Latvijā. Pēc Maskavas Universitātes pabeigšanas J. Sviķe dodas mācīties uz Dāniju. Parasti šādu metodi (studijas ārvalstīs) izmanto Krievijas specdienesti attiecībā uz personām, kurām nepieciešams izveidot tīru biogrāfiju. J. Sviķe, atrodoties Latvijā, ātri vien nokļūst spēka struktūrās un uzsāk strauju karjeru tajās.

Ir apstiprināti fakti, ka J. Sviķe un M. Sviķis uztur draudzīgas ģimeniskas saites ar Piņķeļu ģimeni. Kādreizējais diplomāts Pēteris Piņķelis, kurš strādājis Latvijas konsulārajā dienestā Maskavā, ir draudzīgās attiecībās ar Sviķu ģimeni. Informācija liecina, ka Pēteri Piņķeli astoņdesmitajos gados, mācoties Maskavas Universitātē (studējis psiholoģiju), savervējuši Krievijas drošības dienesti.

Mācoties Maskavas Universitātē, P. Piņķelis bieži braukāja uz ASV, piedaloties dažādos semināros un kursos. Par šo faktu informācija bija arī Latvijas drošības iestāžu rīcībā (SAB un MIDD). Pēc informācijas noplūdināšanas par to, ka P. Piņķelis saistīts ar Krievijas specdienestiem, viņš devās uz ASV, kur nonāca šīs valsts specdienestu interešu sfērā.

Avoti apgalvo, ka viņš ir iesaistījies sadarbībā ar ASV specdienestiem. Tāpat avoti apgalvo, ka informācija par P. Piņķeli pastāvīgi glabājas SAB un MIDD. Tomēr 2008. gadā, iespējams, pēc Ulda Denīša iniciatīvas, P. Piņķeļa lieta no SAB tikusi izņemta.

Kāpēc P. Piņķelis ir interesants J. Sviķei? Deviņdesmito gadu sākumā P. Piņķelis tika iepazīstināts ar Annu Kulibinu (šobrīd strādā par korespondenti Briselē). Interesanti, ka A. Kulibina tolaik bija precējusies ar Krievijas militārpersonu, kurš bija tuvs radinieks Anatolijam Šubaisam. Šī laulība tika izšķirta, un A. Kulibina pēkšņi salaulājās ar neko neizsakošu Latvijas pilsoni P. Piņķeli.

Avoti norāda, ka A. Kulibinas tēvs ir Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieks. Savā laikā viņš strādājis PSRS ģenerālkonsulātā Sidnejā, tagad strādā par profesoru Maskavas Universitātē). Avoti apgalvo, ka A. Kulibinas tēvs vairākkārt apmeklējis Latviju.

1987.–1988. gadā P. Piņķelis vairākas reizes uz Latviju tika ielūdzis Juriju Pališevu (Krievijas Ārējās izlūkošanas dienesta darbinieks), kurš ieradās Latvijā kā ārstu biedrības pārstāvis un piedalījās dažādos semināros. Tāpat Latvijā bieži ciemojās A. Kulibina. Interesanti, ka A. Kulibina un P. Piņķelis pastāvīgi uztur sakarus (piedalās ģimenes svinībās) ar J. Sviķi un M. Sviķi, MIDD darbinieku, kurš ir informēts par A. Kulibinas tēvu.

P. Piņķeļa brālis Juris Piņķelis ir viens no tiem cilvēkiem, kurš pastāvīgi atpūšas kopā ar J. Sviķi un M. Sviķi. Juris Piņķelis PSRS laikā ir bijis aktīvs VDK aģents ar segvārdu “Jūrnieks”. Pats J. Piņķelis ir atzinis, ka viņš vervējis “Radio Brīvā Eiropa” žurnālistu Būveru.

Pašreiz J. Piņķelis strādā Rīgas domē. Interesanti, ka divas reizes KNAB (kurā strādā J. Sviķe) tika ierosinātas lietas par J. Piņķeļa darbību, kuras ātri tika izbeigtas.

Vai ir iespējams, ka pieminēto personu likteņi veidojas bez prasmīgas vadības? Vai bieži notiek tā, ka vīrs un sieva abi strauji uzskrien pa karjeras kāpnēm un ieņem vadošus amatus īpašās valsts pārvaldes iestādēs, turklāt dažādās? Vai aiz nejaušības abus šajos amatos ieliek viens cilvēks (Repše)?

Vai nejauša ir šo amatpersonu ģimenes (Sviķu) draudzība ar citu interesantu ģimeni (Piņķeļiem)? Kas apvieno šos cilvēkus, kādi motīvi liek būt tik neparasti aktīviem? Vai 2003. gada skandālam par brāļu Piņķeļu saistību ar Krievijas specdienestiem, kad informācija tika noslāpēta, bija pamats?

SAB šefam, kurš veiksmīgi dažādiem līdzekļiem ir panācis to, ka viņam nevienam nav jāatskaitās, nav arī nevienam jāpaskaidro, ko viņš atceras, ko neatceras un vai viņam vispār kaut kas jāatceras. Bet, saliekot faktus un citu informāciju kopā, mēs varam secināt – SAB šefa kungs kaut ko būtisku ir aizmirsis.

Fakts Nr. 1. 2004. gada februārī premjers Einārs Epše atbrīvoja no amata Ministru prezidenta biroja vadītāju Pēteri Piņķeli, publiski neko nepaskaidrojot par šādas rīcības iemesliem.

Kuluāros tika runāts, ka P. Piņķelis ticis pieķerts kontaktos ar vispārzināmu krievu specdienestu darbinieku Pališevu. Kontaktus starp Pališevu (dzimis Jēkabpilī, lieliski pārvalda latviešu valodu) un P. Piņķeli it kā piefiksējuši ne tikai Latvijas specdienesti, bet arī mūsu partnerdienesti.

Premjers pieprasījis P. Piņķelim paskaidrojumus, un viņš stāstījis, ka Pališevu pazīst no studiju laikiem Maskavas Universitātē, tomēr Epši šie skaidrojumi nav pārliecinājuši. Visticamāk P. Piņķelim amats bija jāatstāj tāpēc, ka viņam tika atņemta pielaide valsts noslēpumam.

Fakts Nr. 2. Pēc dažām dienām Pēteris Piņķelis un viņa brālis, tobrīd ietekmīgs nacionāļu biedrs Juris Piņķelis, izplatīja paziņojumu presei, kurā norādīja, ka ir vērsušies prokuratūrā ar lūgumu noskaidrot, kurš specdienests grib viņus nomelnot, izplatot nepatiesu informāciju.

Par iemeslu šim iesniegumam kalpoja Saeimas deputātiem izplatītā, nepārprotami uz specdienestu iegūtās informācijas pamata sastādītā izziņa, ka Juris Piņķelis ir bijis VDK aģents, bet Pēteris Piņķelis – krievu spiegs. Juris Piņķelis norādīja, ka viņš jau iepriekš ir vērsies tiesā, kura nav konstatējusi sadarbības faktu. Savukārt Pēteris Piņķelis uzsvēra, ka privātā dzīve nav un nevar būt par iemeslu apvainojumiem spiegošanā.

Minēto izziņu Saeimas deputāti bija nodevuši vairākiem žurnālistiem, tāpēc daži mediji nopublicēja ne tikai brāļu Piņķeļu paziņojumu presei par nomelnošanu, bet arī minētās specdienestu izziņas saturu…”

Sviķe atrāvās no lasīšanas. Pagaidām – nekā interesanta, kopā salikti vispārzināmi fakti. Nu labi, ne gluži vispārzināmi. Bet nu zināmi. Desmitiem un simtiem cilvēku. Un ko tas Juris tādā bezjēgā stresoja? Ja neskaita veco dziesmu par Annu Patapovu, kurai sen bija piemeklēti pietiekami normāli pretargumenti, nekā jauna. Toč, riktīgs Durašs – vismaz reizēm noteikti...

Patiesībā lasīt tālāk nebija nekāda iekāriena. Polšs gāja uz beigām, mācās virsū kārtīgs snaudiens. Jā, nevienā jomā viņa vairs neturēja tik, cik pirms desmit, piecpadsmit gadiem, ar to vajadzēja rēķināties.

Varbūt labāk pabeigt lasīšanu rīt? Bet nē, Juris nebija nekāds joku plēsējs. Ja Mordāns ir par šo te sacepies – un viņš ļoti regulāri par kaut ko sacepās –, tad labāk tomēr bija pagāna papīreli uztvert nopietni. Labi, vēl simtu, un tad arī izlasīsim…

“Izziņā bija stāstīts, ka brāļus Piņķeļus “izstrādājis” Zemessardzes G–2 dienests un Militārās pretizlūkošanas dienests. Juri Piņķeli padomju laikos esot savervējis VDK majors Volkovs un viņa segvārds bijis “Jūrnieks”, viņš VDK vācis informāciju par disidentu Būveri utt. Savukārt par Pēteri Piņķeli bija rakstīts, ka viņa sieva ir GRU ģenerāļa Oļega Kulibina meita Anna, ar kuru viņš iepazinies Austrālijā, u. tml.

Cita starpā – ja Latvijas specdienesti nav likuši šo ziņu izdzēst, tad to joprojām vajadzētu varēt atrast mediju elektroniskajos arhīvos. Interesants ir jautājums, kurš šo izziņu noplūdināja deputātiem un žurnālistiem. Pastāv versija, ka noplūdinātāji bija no Epšes biroja, jo, pirmkārt, Epšem vajadzēja kaut kā paskaidrot sava biroja vadītāja padzīšanu.

Otrkārt, tobrīd “Jaunā tvaika” iekšienē sākusies cīņa par varu, jo bija, par ko cīnīties, – nesen dibinātā partija tikko bija ieguvusi premjera krēslu un citus ietekmīgus amatus: konkurence pie šiem varas centriem bija nežēlīga. Ja bija iespēja kādu no šīs “siles” atstumt, tā tika izmantota.

Fakts Nr. 3. Iepriekšminēto notikumu laikā E. Epšes padomnieks drošības jautājumos bija vēlākais galvenais valsts noslēpuma sargātājs un pielaižu izsniedzējs Jānis Bažociņš. Viņš nevarēja nezināt, kāpēc E. Epšes biroja vadītāja amatu zaudēja P. Piņķelis.

Fakts Nr. 4. Šobrīd Jura Piņķeļa sieva Ilze ir kļuvusi par labklājības ministri, bet P. Piņķelis – par premjera Valda Bobrovska padomnieku. Nesen sastādītā valdība jau ir strādājusi ar konfidenciālu informāciju, kas nozīmē, ka visiem ministriem ir jābūt pielaidei valsts noslēpumam. Nav zināms, vai premjera V. Bobrovska padomnieks P. Piņķelis jau ir strādājis ar valsts noslēpumu, bet, visticamāk, premjera birojā nevar strādāt cilvēks bez pielaides.

Interesants ir fakts, ka visi Piņķeļu ģimenes “izstrādātāji” Latvijas specdienestos (bet vairāki Latvijas specdienesti brāļus Piņķeļus “izstrādāja” jau no deviņdesmito gadu vidus) ir no šiem dienestiem izmesti.

Visagrāk tika galā ar bijušajiem VDK darbiniekiem, kuri bija lojāli un palīdzēja būvēt atjaunotās Latvijas specdienestus. Bijušie čekisti, protams, labi zināja, kas ir Pališevs, un tāpēc vairākas viņa plānotās operācijas ar blīkšķi izgāzās.

Bet tad sākās kampaņa, ka bijušajiem čekistiem nav vietas Latvijas specdienestos. SAB un Drošuma policiju atstāja virkne bijušo VDK darbinieku, pašreizējo Latvijas izlūku un pretizlūku darbaudzinātāju –– Anspoks, Lutriņš, Mukainis, Trautmanis, Narhels u.c.

Interesanti, ka kampaņā pret “bijušajiem” nozīmīgu lomu spēlēja Piņķeļu ģimenes draudzene, tolaik Drošuma policijas jaunā virsniece Juta Sviķe. Bet, kad J. Piņķelis kļuva par premjera Guntara Rasta biroja vadītāju, tika galā arī ar “G–2” šefu Gunāru Landi.

Sadarbībā ar Austrālijas latviešiem viņa vadītās iestādes bija izpētījušas iepriekšminētā krievu izlūka Kulibina saistību ar P. Piņķeli. Tāpat viņa vadītie dienesti bija izpētījuši J. Piņķeļa saistību ar dakteri Oļģertu Miršentālu un viņa protežētajām personām.

Dakteris Miršentāls bija LPSR galvenais psihiatrs, bet padomju laiku psihiatru sadarbība ar VDK komentārus neprasa. Ir versija, ka tieši viņš ir palīdzējis vēlākajam premjeram Epšem izņemt no reģistriem savu psihoneiroloģiskās slimnīcas ambulatoro karti.

Ar G. Landi tikt galā tomēr nebija viegli. Vispirms bija jāaizvāc viņa politiskie priekšnieki – ministrs Bundzis un Bruņoto spēku pavēlnieks Reihmanis (dzīvokļa lieta). Kad arī tas likās nepietiekami, tika izplatītas baumas, ka Landis pretendē uz SAB šefa Zamaldiņa vietu. Tad gan specdienestu pūķis aprija “miesu no savas miesas” Landi (esot nopircis izglītības diplomu).

Visilgāk noturējās Latvijas izlūkdienesta veterāns Andris Pūlis, kura vadītā nodaļa Piņķeļus “izstrādāja” deviņdesmito gadu beigās. Viņam pielaidi valsts noslēpumam atņēma pirms pāris gadiem, bet viņš joprojām turpina šajā sakarā tiesāties Cilvēktiesību tiesā.

Pielaidi esot atņēmuši it kā tāpēc, ka A. Pūlis kontaktējies ar Baltkrievijas specdienestu darbiniekiem, bet nav par šiem kontaktiem uzrakstījis atskaiti. Citi kompetenti avoti no specdienestiem stāsta, ka A. Pūlis esot “atradis” pornofilmu, kurā uzfilmēta par SAB pārraudzību atbildīgā Tieslietu ministrijas darbiniece.

Šai darbiniecei ir bijušas ļoti plašas pilnvaras, kuras viņa izmantojusi, pat jaucoties SAB ikdienas darbā, piemēram, pieprasot, lai tiktu veidots oficiāls reģistrs SAB aģentiem ārvalstīs, tādējādi faktiski atklājot šo aģentu identitātes. Klīda pat baumas, ka Tieslietu ministrijas ierēdne, kura filmējusies parūkā, esot atpazīta pēc raksturīgas dzimumzīmītes.

Šie atklājumi ārkārtīgi satraukuši Bažociņu, viņa labo roku Aigaru Sarānu un Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieku Ivaru Dunduru, kurš tobrīd esot skaitījies Pūļa priekšnieks, tāpēc visi trīs kungi esot pasūtījuši jebkādu kompromatu vai provokāciju pret Pūli. Nebūtu gan brīnums, ja pie Pūļa “atmaskojumiem” kaut kur parādītos arī Piņķeļu ēna.

Avoti informē, ka var eksistēt Lindas Jūrnieces telefonsarunu ieraksti pret J. un P. Piņķeļiem izstrādātās operatīvās lietas ietvaros, noklausoties Piņķeļu telefonu sarunas ar Jūrnieci – šīs operācijas veicis SAB.

Šīs pašas izstrādes ietvaros it kā esot informācija, ka savā laikā Piņķelis caur Jutu Sviķi saņēmis operatīvos datus no Drošuma policijas par atsevišķām personām. Sviķe šajā gadījumā rīkojusies nelikumīgi, jo Piņķelim nav bijis pielaides valsts noslēpumam. Premjers par šo Sviķes pārkāpumu esot informēts, tomēr nav reaģējis. Pastāv hipotēze, ka jau toreiz Piņķelis izmantojis Sviķi ar Epšes ziņu.

Žurnāliste Gunita Bagle laikrakstā “Jaunākās Ziņas” veidojusi tikko apstiprinātā NBS komandiera Raimonda Raubes portretu. Tajā viņa izmantojusi arī, kā pati izsakās, Raubes bijušā kolēģa, tobrīd Labklājības ministrijas valsts sekretāra vietnieka Imanta Vezeberga informāciju un izteicienus.

Visdrīzāk, ka viņa jau iepriekš ir bijusi pazīstama ar šo kungu vai arī viņai kāds īpaši ieteicis aprunāties ne ar kādu citu, bet tieši ar Vezebergu, kurš publikācijā īpaši uzsvēra nepieciešamību apvienot armiju ar Zemessardzi.

Vezeberga izvilkšana no aizmirstības visdrīzāk liecina, ka viņš tiek gatavots jaunam amatam. Vakances šobrīd ir:

1) Aizsardzības ministrijas Nodrošinājuma departamenta direktora amats (jāatceras, ka armijai šogad paredzēts liels līdzekļu pieaugums, lieli pirkumi, par kuriem var dabūt kārtīgus kukuļus);

2) Satversmes apsardzības biroja priekšnieks. Šis amats viņam būtu piemērotāks, jo viņam vienmēr paticis spiegot, bet nav paticis nodarboties ar sūro kukuļņēmēja darbu. Talantīgs intrigu pinējs, gudrs.

Vezebergu kā iespējamo Krievijas specdienestu aģentu savulaik virzījis dakteris Miršentāls. Šis Miršentāls kara laikā beidzis “Abwehr” specskolu un par to izsūtīts uz Sibīriju. Atgriezies pēc 5–10 gadiem, un viņam atļauts izstudēt par ārstu. Kļuvis par LPSR galveno psihiatru, kas liecina par sadarbību ar VDK. Viņa kartiņa atrodas čekas maisos, Latvijas drošības struktūrām pats atzinies par sadarbību.

Miršentāla protežē Vezebergs savukārt ir ārsts – venerologs. Nāk no Venpils, bijis labos draugos ar Ģirtu Klizmovski – tāpēc maisījies pa Zemessardzes štābu tad, kad Ģ. Klizmovskis bija Zemessardzes štāba priekšnieks.

Latvijas drošības struktūras uzskata, ka savulaik PSRS VDK kļūdījusies, likdama cerību uz aizsargiem kā nākamās Latvijas armijas kodolu – tāpēc aizsargu vadība mudžējusi no Krievijas rezidentiem.

Zemessardzes rašanās čekistiem bijis pārsteigums, tāpēc viņi drudžaini mēģinājuši iefiltrēties šajās struktūrās. Tiek uzskatīts, ka Vezebergs ir viens no šo pūliņu pierādījumiem un aktīvs Krievijas specdienestu aģents.

Vezebergs ir labs draugs Jurim Piņķelim – Guntara Rasta biroja vadītājam. J. Piņķelis viņu iekārtojis Labklājības ministrijā pēc Vezeberga padzīšanas no Zemessardzes. Lai gan viņam nav nekādas militāras prakses, izņemot maisīšanos pa Klizmovska štābu, G. Rasta laikā darbojies Militārās attīstības plānošanas grupā.

Kopējais J. Sviķes psiholoģiskais raksturojums: augstprātīga, ambicioza, tendēta uz apvainošanos, var nerunāt patiesību, neciena sarunas biedrus, bieži smēķē to klātbūtnē, ir paradums no rīta darba vietā iedzert vairākas glāzītes konjaka, kam parasti tiek tērēta operatīvajiem izdevumiem paredzētā nauda. Darba laikā Valsts policijā ir fiksēta stāšanās intīmās attiecībās ar viņas padoto Jāni Voroviku, kura ilgstoši negatīvi ietekmējusi darba rezultātus un iekšējo klimatu kolektīvā. Viņus sauca par “saldo pārīti”.

Naudas viltotāju notveršanas operācijā Valmierā ar viņas “palīdzību” tika pazaudēti divdesmit tūkstoši ASV dolāru valsts naudas. Šīs lietas materiāli atrodas Drošuma policijā. Vainu par “pazaudēto” naudu J. Sviķe novēla uz Valdi Pekešu un Juri Gabovski – “Alfas” priekšnieku. Analoģiska valsts naudas “pazaudēšana” tika fiksēta vēl vismaz vienu reizi. Pēc šī gadījuma Drošuma policijas vadība – ģenerālis Jānis Upelis – kategoriski aizliedza šādu operāciju rīkošanu, piesaistot “saldo pārīti”.

1997. gadā Rīgas tirdzniecības ostā tika ievests konteiners ar lietotu apģērbu, kurā tika atrasti vairāk nekā 100 000 viltotu ASV dolāru. Šī fakta izstrādes laikā tika noskaidrots, ka viltotās naudas ievešanu Latvijā ir organizējis Rīgas čečenu noziedzīgais grupējums, bet tās juridiskais konsultants bijis kāds A. Tavro. Tika lemts par visu šajā lietā iesaistīto aizturēšanu, taču tas vienlaikus netika izdarīts, atkal “pateicoties” J. Sviķei. A. Tavro aizturēšanas laikā netika izņemts dators un divi mobilie telefoni, kam vēlāk izrādījās noteicoša loma krimināllietas izbeigšanā.

Jāpiebilst, ka J. Sviķe ilgstoši bija “aizbilstamā” Andrim Trautmanim, bijušajam LPSR VDK kadru virsniekam, kurš Drošuma policijā bija Pirmās galvenās pārvaldes priekšnieka vietnieks. Viņš personiski uzaicināja J. Sviķi darbā Drošuma policijā un tad bieži vien piesedza viņas kļūdas un neizdarības.

Pēc tam, kad darbā Drošuma policijā tika pieņemts avantūrists Didzis Mitiņš, situācija daudziem kļuva neizturama. Tieši šajā laikā J. Sviķe apguva paviršo un nepilnīgo lietu izstrādes manieri – daudzas lietas tika sāktas, taču izstrādātas pavirši, kā rezultātā līdz tiesai nemaz nevarēja nonākt.

Atsevišķas intereses vērtas ir J. Sviķes un it īpaši viņas “domubiedra” Jura Duraša attiecības ar SAB darbinieku Aigaru Sarānu. Sarāna “biznesa” saites ar Krieviju ir labi zināmas. Nav īsti skaidrs, kas ir Sarāna “jumts”, taču tas līdz šim ir spējis novērst arī ļoti būtiskas nepatikšanas…”

Sviķe pēkšņi atskārta, ka ir pilnīgi skaidrā. Un ne jau tāpēc, ka sarakstītais pa lielākai daļai bija skaidra, balta patiesība. Tas būtu tīrais nieks – vai mazums muļķīgas, nevienam nevajadzīgas patiesības klīda pa pasauli. Toties tas, ka sasodītais visādu pusaudža principu pārņemtais Mordāns uz šo varētu noreaģēt, kā jau pumpainam pusaudzim pienākas, gan bija diezgan iespējams.

Dīvainības ap oligarhiem, aizdomas par Durašu, tagad vēl gaidāmās nepatikšanas ar Mordānu… Nē, tas vienai mazai, trauslai, viegli ievainojamai sievietei bija par daudz. Nebija vairs spēka turēties pretim iekšējai urdoņai – jānoiet lejā pēc vēl viena. Tad jau redzēs. Ja vīrs gribēs lamāties – lai lamājas!”

Novērtē šo rakstu:

143
7