Menu
Pilnā versija
Foto

Ir tikai divas izvēles iespējas

Jānis Miezītis · 28.01.2019. · Komentāri (0)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Mēs visi vērojam un vērtējam pasauli, kurā dzīvojam. Atbilstoši savam vērtējumam mēs izdarām savu izvēli, un šī izvēle nosaka mūsu praktisko rīcību. Savukārt mūsu visu kopīgā rīcība ietekmē un veido to pasauli, kurā dzīvojam. Viss liekas ļoti vienkārši – vajag tikai pareizi novērtēt, izdarīt pareizo izvēli un ar pareizo rīcību veidot sev pareizo pasauli. Tomēr mums tas kaut kā neizdodas.

Nevarētu teikt, ka mūsu tuvākā pasaules daļa - Latvija pa šiem gadiem ir tik pareizi izveidota, lai mēs par to varētu priecāties. Tad kur ir kļūda? Kļūda ir tā, ka mēs savu izvēli un rīcību nesaskaņojam ar savas dzīves pamatvērtībām. Savā izvēlē un rīcībā mēs esam visai juceklīgi, pretrunīgi, nenoteikti....

Mēs bieži līdzināmies greznā lielveikalā ienākušiem pircējiem, kuri spilgtā preču klāsta un reklāmu iespaidā liek iepirkumu grozos dažādas lietas, pilnīgi aizmirstot savas patiesās vajadzības, kā dēļ uz šo veikalu atnākuši. Tā mēs arī savos prāta grozos bieži iekrāmējam nevis derīgo un vajadzīgo, bet gan to, kas ar plašāku, skaļāku un uzbāzīgāku reklāmu tiek izslavēts un mums iestāstīts. Bet pēc tam, izmantojot šo savākto drazu kaudzi, veidojam savus spriedumus, izdarām savu izvēli un veidojam savu dzīvi un pasauli ap sevi.

Veikli „polittehnologi” mums māca savos vērtējumos, spriedumos un izvēlē vairīties no galējībām, jo dzīvē nekas neesot „tikai melns” vai „tikai balts”. Un mēs, paklausot šim aicinājumam, katrā nejēdzībā cenšamies saskatīt kaut ko labu, bet katram noziegumam meklēt attaisnojumu. Pat no ļaunuma mēs vairs neprotam atteikties, bet meklējam tajā „mazāko ļaunumu”.

Mēs izvairāmies kaut ko asi kritizēt, noliegt vai nosodīt, jo baidāmies tikt nodēvēti par rasistiem, homofobiem, ksenofobiem, ekstrēmistiem u.tml. Nedrošība vērtējumos, rada nedrošību, juceklīgumu izvēlē un rīcībā. Baidoties melno atklāti nosaukt par melnu un balto par baltu, mēs ar savu „toleranci” veidojam „pelēku pasauli”, kur gaišā un priecīgā ir visai maz.

Taču dzīve mums īstenībā gandrīz vienmēr piedāvā tikai divas galējas, savstarpēji pretējas un viena otru izslēdzošas izvēles iespējas. Tās ir „jā” jeb pieņemšana un atzīšana vai „nē” jeb atteikšanās un noraidīšana. Cita lieta, ka mēs savas nezināšanas dēļ bieži neprotam vai baidāmies izdarīt pareizo izvēli un meklējam kaut kādu vidusceļu jeb „kompromisu” starp šīm galējībām. Taču nav iespējams atrast „kompromisu” starp balto un melno, starp gaismu un tumsu, starp labo un ļauno, starp dzīvi un nāvi. Ir vienkārši jāizdara pareizā izvēle. Bet, lai to izdarītu, ir vajadzīga prasme iedziļināties piedāvātās izvēles būtībā. Ir jāsaprot, ko mēs iegūstam un ko zaudējam, kaut ko pieņemot vai kaut ko noraidot.

Padomāsim, piemēram, par izvēli starp balto un melno jeb gaismu un tumsu. Tieši baltais jeb gaisma ir tā, kas ietver sevī visu krāsu gammu un, mijiedarbojoties ar melno, rada pelēkos toņus. Melnais jeb tumsa sevī neietver neko. Ar jēdzienu „tumsa” mēs apzīmējam stāvokli, kad nav gaismas. Tikai izvēloties balto jeb gaismu, mēs vienlaikus būsim izvēlējušies visu daudzveidīgo krāsu un nokrāsu bagātību. Izvēloties melno jeb tumsu, mēs neko nebūsim izvēlējušies. Mēs vienkārši būsim atteikušies no tām daudzveidīgajām iespējām, ko sniedz gaisma.

Līdzīgi ir ar dzīvi un nāvi. Izvēloties dzīvi, mēs izvēlamies visas tās plašās, daudzveidīgās iespējas un izjūtas, ko mums sniedz dzīve. Izvēloties nāvi, mēs neizvēlamies neko. Mēs vienkārši atsakāmies no visa tā, ko mums spētu sniegt dzīve. Arī ar izvēli starp labo un ļauno ir līdzīgi. Mūsu senči uzskatīja, ka cilvēku labu dara gudrība, bet ļaunu – muļķība, jeb prāta trūkums. Dzīvot godīgi, tikumīgi, saticīgi – tas nav tikai labi - tas ir gudri. Būt negodīgam, netikumīgam, ļaunam – tas nav slikti, bet tas ir dumji. Izvēloties ļaunumu, mēs būsim izvēlējušies muļķību un atteikušies no gudrības un no visām tām iespējām, ko mums dotu labestīga, godīga, tikumīga dzīve. Tā vietā mēs saņemsim visas tās problēmas un ciešanas, ko rada mūsu pašu un līdzcilvēku muļķības radītais ļaunums. („Nedari otram to, ko negribi, lai otrs nodara tev.”)

Un tomēr - kā tad īsti vērtēt un izdarīt pareizo izvēli ikdienā, piemēram, sadzīves, kultūras vai politikas jomā? Gribu piedāvāt savu redzējumu. Vispirms mums ir jātiek skaidrībā par savu attieksmi pret tām pamatvērtībām (nosauksim tās šādā vārdā), kas veido mūsu dzīvi. Kad esam izvēlējušies savu attieksmi pret pamatvērtībām, pie tā tad arī ir jāpaliek, jo starp divām pretējām lietām ir tikai divas izvēles iespējas un nevar vienlaicīgi jāt ar diviem zirgiem, iet pa diviem dažādiem ceļiem vai kāpt divos dažādos kalnos.

 Sāksim ar attieksmi pret ģimeni, kas ir neatņemama katra cilvēka dzīves sastāvdaļa un pamatvērtība. Ja jūsu attieksme pret ģimeni ir pozitīva un jūs mīlat savu ģimeni, bērnus un to cilvēku, ar kuru esat saistījis savu dzīvi, jums ir jādara viss, lai aizsargātu, stiprinātu un nodrošinātu savu ģimeni. Jums tradicionālās ģimenes institūcijas pastāvēšana un ģimenes tiesības ir jāaizstāv jebkur, kur tās tiek apdraudētas vai apstrīdētas. Tai skaitā arī publiski. Tikai no šādām pozīcijām jums ir nelokāmi jāvadās savā izvēlē visos ar ģimeni saistītajos jautājumos.

 Savukārt, ja jūs neinteresē ģimenes dzīve, bērnos jūs saskatāt tikai apgrūtinājumu, bet saistības ar pretējo dzimumu vērtējat kā nevēlamu savas brīvības ierobežojumu, tad nevajag liekuļot, mētāties ar tukšiem solījumiem vai mīlestības zvērestiem, kurus nedomājiet pildīt. Esiet uzticīgs savai izvēlei un saskaņā ar to tad arī vadiet savu dzīvi, nemānot sevi un citus. Tikai pirms šīs izvēles izdarīšanas labi padomājiet par to, ko esat izvēlējies un no kā, izdarot šo izvēli, esat atteicies. Lai nebūtu tā, ka, izdarot vienu izvēli, dzīves nogalē jūs pēkšņi iekārotu un pieprasītu sev citas izvēles sniegtās priekšrocības un labumus.

Nākošā pamatvērtība, ar kuru mēs katrs saskaramies savā dzīvē, ir piederība kādai tautai un zemei, kurā esam dzimuši. Ja jūs tiešām mīlat savu tautu un Tēvzemi, tad arī dariet visu, kas no jums atkarīgs, lai stiprinātu savu tautu un nosargātu no svešiem tīkojumiem savu Tēvzemi. Turiet cieņā un godā savu senču kultūras mantojumu, aizstāviet savas tautas tiesības uz pašnoteikšanos, rūpējieties par sava nacionālā valstiskuma izcīnīšanu un saglabāšanu. Aktīvi protestējiet un savu iespēju robežās vērsieties pret visu, kas apdraud jūsu tautu, tās pastāvēšanu un labklājību. Un tas nekas, ja blakus jums kāds tam nepiekrīt, cenšas jūs traucēt un mēģina jūs ar demagoģijas palīdzību pārliecināt mainīt savus uzskatus. Jūs stingri apzināties savas tautas un Tēvzemes vērtību. Jūs zināt, ka tikai nacionāla kopība nacionālā valstī spēj katram tās pilsonim radīt vislabvēlīgākos apstākļus personīgajai izaugsmei un labklājībai. Jūs zināt, ka tikai nacionāla valsts pārvalde patiesi rūpēsies par tautas interesēm un vajadzībām. Atbilstoši šādiem uzskatiem tad arī vienmēr vērtējiet visu redzēto un dzirdēto, izdariet savu izvēli un rīkojieties.

Turpretim, ja jums ir slaidi uzspļaut uz savu tautu un Tēvzemi, ja jūs savu valsti un tautu uzskatāt par barošanās sili, bet visu plašo pasauli par jums piederošu medību lauku, tad atbilstoši tam arī rīkojieties. Un nevajag mānīt sevi un citus, tēlojot to Latvijas mīlestību un rūpes par demogrāfiju, par tautas labklājību, par valsts nākotni. Nevajag pie sava apģērba nēsāt piespraustu to sarkanbalto lentīti un svētku reizēs ar saldsērīgām runām pieglaimoties tautai. Runājiet tad atklātu valodu par to ar kādu mērķi jūs cenšaties ielīst atbildīgos valsts amatos un kā jūs savu iegūto stāvokli cerat izmantot. Es jau saprotu, ka tā rīkoties jūs tomēr nebūsiet ar mieru. Kāpēc? Tāpēc, ka tādā gadījumā jums savu mērķi sasniegt neizdosies. Tikai necentieties šeit kādam iestāstīt, ka tās Latvijas valsts un tautas labā jūs, savos amata krēslos iesēdušies, tomēr gribat arī ko darīt. Muļķības! Nevar vienlaicīgi rūpēties par tautu vai valsti un to apzagt. Nevar vienlaicīgi jāt ar diviem zirgiem. Jums taču īstenībā nemaz nerūp ne tā tauta, ne valsts. Esiet vismaz godīgi pret sevi un citiem un nespēlējiet to teātri!

Arī tie, kuri ir tikai nobalsojuši par „mazāko ļaunumu” savas valsts pārvaldē un ar savu klusēšanu atbalstījuši vai pat kalpojuši tam, nežēlojieties, ka šis ļaunums vēlāk jums pašiem kož. Tā ir jūsu izvēle. Un neceriet, ka saskaņā ar jūsu izvēli izveidotā valsts pārvalde gādās par pienācīgu veselības aprūpi, jūsu tiesību aizsardzību vai kvalitatīvu izglītību jūsu bērniem. Jums arī nav morālu tiesību būt sašutušiem par tām nejēdzībām un noziegumiem, ko dažkārt pastrādā jūsu ievēlētie valstsvīri vai citas augstas amatpersonas. Tur vienkārši jums līdzīgie, izmantojot savu dienesta stāvokli, barojas. (Jūs taču viņu vietā darītu tā pat, vai ne?) Arī par trūcīgām vecumdienām jūs vainot varēsiet tikai sevi un to, ka savā laikā neesiet pratuši pietiekami veikli zagt un blēdīties, lai sevi nodrošinātu. (Jūs taču saprotat, ka pēc jūsu izvēlētajiem principiem iekārtotā valstī ar godīgu darbu pie turības nav iespējams tikt.)

Trešā dzīves pamatvērtība ir mūsu pasaules uzskats. Mums ir jāizdara izvēle starp ideālismu un materiālismu - ateismu. Arī šeit ir tikai divas izvēles iespējas – vai nu jūs pēc savas pārliecības esat ideālists, vai materiālists. Vienkāršoti runājot, ideālistiskais pasaules uzskats ir pārliecība par kāda Augstākā saprāta pastāvēšanu pasaulē un to, ka cilvēka esamība nebeidzas ar fiziskā ķermeņa nāvi. Materiālisms, tieši otrādi, noliedz jebkāda Augstākā saprāta (Dieva) pastāvēšanu un uzskata, ka cilvēka fiziskā ķermeņa nāve ir pilnīga iznīcība un konkrētā cilvēka eksistences gals. No materiālisma viedokļa cilvēks ir tikai tāds „matērijas pašorganizācijas rezultātā” radies un evolūcijas ceļā attīstījies veidojums, kas īsu brīdi šai pasaulē mīt, lai pēc tam atkal pazustu nedzīvajā matērijā, no kuras radies.

Materiālisms un ideālisms ir divi pretēji, viens otru izslēdzoši pasaules uzskati, no kuriem savā dzīvē mums viens ir jāizvēlas un saskaņā ar to jādzīvo. Tā saucamais vidusceļš šeit nav iespējams, jo no šīs izvēles ir atkarīga personīgo vērtību skala visā cilvēka dzīves garumā. Un šīs vērtības abiem pasaules uzskatiem ir pilnīgi atšķirīgas. Saprotama lieta, ka „matērijas pikucim”, kurš īsu brīdi zemes virsū tiek saukts par cilvēku, tādi jēdzieni kā „Tēvzeme” un nacionālā piederība kādai tautai ir gaužām mazsvarīgi. Arī tādām morāles vērtībām kā, piemēram, tikumība, godīgums, uzticība, nesavtība, līdzcietība materiālismā nav nekāda loģiska pamatojuma. Kādēļ gan man jābūt labam, ja sliktam būt ir izdevīgāk un patīkamāk? Jeb, kā teicis daudzviet citētais Dostojevskis: „ Ja Dieva nav, tad viss ir atļauts.” Ja ideālistu no nozieguma attur iekšējā pārliecība, tad īstu materiālistu no nozieguma spēj atturēt tikai bailes no iespējas tikt pieķertam un saņemt sodu.

Jūs droši vien teiksiet, ka tā īsti nav, jo arī materiālistu vidū ir daudzi labi cilvēki? Savulaik izcilais filosofs Emanuēls Kants ir atzinis, ka pasaulē viņu izbrīna divas lietas – zvaigžņotā debess virs galvas un morālais likums cilvēkā. Jā, cilvēks tiešām brīnumainā kārtā spēj iekšēji sajust morālās vērtības, un cilvēkam piemīt kaut kas tāds, ko mēdz apzīmēt par sirdsapziņu. Tas ir tāds kā iedzimts, Homo sapiens pasugai piemītošs ideālisms. Un tādēļ ne katrs no mums, kurš apgalvo, ka netic ne Dievam, ne velnam ir īsts materiālists arī savā rīcībā. Un ne katrs cilvēks, kurš apgalvo, ka tic Dievam, savos darbos ir īsts ideālists, jo arī ticību Dievam var izmantot par sava veida biznesu ar tīri materiālistiskiem mērķiem. Un daudzi materiālisti ir veikli iemanījušies to darīt. Diemžēl, vērojot norises sabiedrībā, nākas secināt, ka materiālisma pamatā esošais, ciniskais, aukstais aprēķins, baudkāre un alkatība, pārņemot cilvēku prātus, arvien pārliecinošāk sāk uzvarēt šīs šūpulī ieliktās sirdsapziņas klusos protestus.

Kad būsiet noskaidrojuši savu attieksmi pret šīm trim dzīves pamatvērtībām, jums būs ievērojami vieglāk saprast visu to, kas jums tiek piedāvāts politikā, sadzīvē, kultūrā un izdarīt pareizo, sev noderīgāko izvēli dažādās dzīves situācijās. Jūs vienkārši izvērtēsiet katra piedāvājuma atbilstību savām izvēlētajām dzīves pamatvērtībām un, izejot no tā, izdarīsiet savu izvēli. Tikai vēlreiz atcerēsimies, ka izvēles izdarīšana dzīvē - tā nav spēlēšanās ar raibiem klucīšiem. Katra izvēle ir konsekventi jāsaista ar tām pamatvērtībām, kuras esam nolēmuši saukt par savām. Pretējā gadījumā mēs būsim kā kārts galā piesietas lupatas, ko vēji plivina visos virzienos, vai arī kā noderīgie kretīni, kas kalpo svešām interesēm.

Novērtē šo rakstu:

53
12