Iesaki rakstu:

Tā kā pret Lato Lapsu sāktā kriminālprocesa un tā ietvaros aizvakar notikušās kratīšanas pasūtītāji ir guvuši iespēju jau sākt iepazīties ar topošā romāna "Nāve" ("Bailes 4") darba varianta daļu, kas atradās Lato Lapsas kā potenciālā šīs grāmatas izdevēja datorā, Pietiek neredz iemeslu, lai šāda iespēja būtu ne tikai grāmatas varoņa Egila Melita prototipam un viņa "kolēģiem", bet arī portāla lasītājam. Tāpēc Pietiek ir guvis romāna autora Indriķa Latvieša atļauju publicēt vienu no pirmajām grāmatas nodaļām, savukārt viss romāns grāmatnīcās tiek solīts jau šoruden.

II nodaļa. Egils Melits

Patiesībā Egils Melits nebija sajūsmā par to, ka pasaulē ir cilvēks, kurš tik dziļi ir iekšā visās viņa lietās – tostarp tajās, par kurām labāk būtu bijis nezināt vispār nevienam citam. Bet tā bija visu izcilu, neordināru un savas misijas smagi spiestu valstsvīru neatrisināmā problēma, viņš filozofiski nodomāja, - jo vairāk tu stāvi pāri ikdienišķajam, seklajam pūlim un koncentrējies uz globālu jautājumu ilgtspējīgu, darbspējīgu un jaudspējīgu risinājumu, jo vairāk tev vajadzīgi sīki gariņi nenozīmīgu ikdienas jautājum risināšanai.

Lai cik reizēm vajadzīgs un noderīgs, arī viņa kancelejas vadītājs Andris Feikmanis bija tieši šāds sīks gariņš. Pats par sevi šis kungs, protams, bija izcili augstās domās, pat pāris reizes bija atļāvies prezidenta vietā ierasties kādos trešās šķiras pasākumos un tur pat ar runām uzstājies. Nu, lai jau, pie sevis nodomāja Melits, - kamēr viņš ir vajadzīgs un praktiski izmantojams, lai jau tiek cilvēkam kāds prieciņš. Un šobrīd Feikmanis ar saviem specifiskajiem talantiem bija vajadzīgs, tur nu neko nevarēja darīt.

- Nu, Andri, kā mums ir ar to negodprātīgo pilsoni? – Melits nevēlējās velti šķiest laiku gariem ievadiem. Turklāt Feikmanis lieliski zināja, par ko ir runa, nebija nekādas vajadzības pēc vārdiem un uzvārdiem. Melits patiesībā labi saprata lielās kaimiņvalsts prezidentu, kurš nevēlējās publiski vārdā un uzvārdā minēt savu cietumā sēdošo oponentu, ja tā šo sīko pilsoni varēja nosaukt. Lieliem cilvēkiem šādas tiesības nodrošināja viņu statuss, un par to nebija, ko diskutēt. Vienalga, vai šie cilvēki bija vairāk ar plusa vai mīnusa zīmi vērtējami.

Milzīgs Feikmaņa pluss bija tas, ka viņš spēja precīzi reaģēt uz attiecīgo prezidenta noskaņu. Ja lietišķi, tad lietišķi. Mūžīgais pedants izvilka no mapītes pāris lapas datordrukā un ķērās pie atskaites.

- Viss ir labi, gandrīz viss ir ļoti labi. Es domāju, ka mēs visu esam izdarījuši iespēju robežās lieliski, un vēl jau šādi tādi darbiņi ir procesā, domāju, rezultāti būs arī tur, viss ir tikai laika jautājums.

Par galvenajām lietām. Visu pēc kārtas, tā pavisam īsi. Tātad vispirms kriminālprocess – tur viss iet labi, pat ļoti labi. Pārņemot lietas no Melnmeiera, Sūkānam gan daži jautājumi bija, it īpaši tad, kad negodprātīgais pilsonis sāka savu nomelnošanas kampaņu tajos dažos medijos, kas viņu vēl uzklausa. Bet vispār Sūkānam bija vienalga, kas tur notiek, galu galā tas viss Melnmeiera laikā sākts, tā ka viņš vienkārši norobežojas. Lai viss ejot savu gaitu, tad jau redzēšot.

- Tik vienkārši, ja? – Melits tomēr vēlējās būt pavisam drošs.

- Jā, tik vienkārši. Redziet, ģenerālais prokurors Sūkāns – tas ir īpatns frukts. Par viņu jau kopš tiesneša laikiem ir skaidri zināms – viņam lielos vilcienos interesē tikai tas, kā viņš pats izskatās. Kamēr plašstraumes medji nesāks kaut ko stāstīt par to, kā Sūkāna Ģenerālā prokuratūra sāk aizstāvēt padomju kolaborantu pret runas brīvību, viss būs labi. Nav, ko uztraukties.

- Bet... – Prezidenta sirds tomēr nebija mierīga.

- Jūs domājat – ko tiesa lems? Tas taču nav svarīgi, tāds taču toreiz bija uzstādījums, kad mēs par to runājām. Runa bija – lai negodprātīgais cilvēks dažus gadus ir aizņemts. Lai viņam ir jāuztraucas, jāiet uz policiju, prokuratūru, tad uz tiesas sēdēm, jāliecina. Tur viss ir kārtībā. Prokuroru mums piemeklēja – pastulbu, bet cītīgu. Andrukiņš uzvārdā.

Tas visu darīs arī apelācijas instancē un tālāk, ja vajadzēs. Un, ja izrādīsies galīgi nekāds, vienmēr jau būs kāds virsprokurors, kas iesniedz protestu. Es tā saprotu, ka mūsu kolaboracionista kungam ir tāds Meistara kungs labi zināms un īsā pavadiņā, tā ka...

Tiesa... nu, ar tiesu nekad neko nevar zināt, tur labāk pat nemēģināt. Lai gan... ja vēlaties, es noteikti varu ieminēties Mordāna kungam, varbūt viņš var kaut ko...

- Jā, Andri, labāk tomēr visu izdarīt kārtīgi, jūs taču zināt. – Melits cerēja, ka šie vārdi izklausās valstiski atbildīgi un nopietni.

- Labi, labi... – Vai tikai izskatījās, ka Feikmanis nebija sajūsmā par šo uzdevumu? Bet kāda starpība, lai dara, kas uzdots. – Bet jebkurā gadījumā mums viss būs kārtībā ar medijiem. Vajadzētu tikai nedaudz piepalīdzēt ar motivāciju...

Melits jautājoši pacēla uzaci, un Feikmanis no mapes izvilka atsevišķu lapiņu.

- Finansējums, protams. Mums jau nevajag visu. Mums vajag dažus lielos portālus, tad vēl sabiedrisko radio un televīziju, varbūt vēl atlikušās pāris komerctelevīzijas, jā, arī „Lauku Avīzi”. Sabiedriskie mums jau tā ir sakārtoti, ja vien kas ārkārtējs negadās, valsts finansējums ir ļoti labi disciplinējošs. Portāliem mums vajadzēs nedaudz papildu naudiņas no Sabiedriskās integrācijas fonda – nu, tur dažiem nelieliem, ļoti valstiskiem projektiem.

„Lauku Avīzē” tāpat viss ir labi, tur tikai vajadzētu pāris cilvēciņiem paldies pateikt. Tur tā klanīgā kundzīte Māra Labbeka, kura tik labi palīdzēja, kad derdzīgā grāmata iznāca, - viņai kaut ko vajadzētu. Varbūt arī galvenajai redaktorei – kā viņu... Linda Kasa, jā. Viņi, nabagi, jau tā kā uz „Titānika” jūtas – kuģis jau grimst, lai tad vismaz orķestris vēl paspēlē un bufetē vēl ēst iedod... Ja ar to nepietiks, vienmēr ar īpašnieku Olafu Urķi var parunāt, tas vienmēr ir atsaucīgs.

- Nu, labi, bet tas nebija viss. Kas vēl? – Melitam šķita, ka Feikmanis ir kaut kā pārāk optimistisks. Viņam šādas sajūtas nebija.

- Nu, tā, ar grāmatu mēs neko nevarējām izdarīt, bet tur plašstraumes medijus nobloķējām, varēja būt arī sliktāk. Un tas, ko izdevās ar „Lauku Avīzes” Labbeku sarunāt, bija ļoti labi. Lielisks virsraksts, man šķiet – „Patiesība par prezidenta...”, nu, kā nu tur bija.

Melitu viņa kancelejas priekšnieka pozitīvisms sāka viegli kaitināt, un Feikmanis to nekavējoties sajuta.

- Tā, tagad par tiem citiem plāniem. Viss, ko varēja izdarīt internetā, ir izdarīts. Visu, ko varēja izspiest no tā Apses vecajiem epastiem, mēs izspiedām... nu, labi, ne mēs paši, bet Sarmīte atrada labus speciālistus – gan viņas dēls Krišs, gan tur vēl daži izsalkuši jaunieši, kā viņus... Toms Kūsis, Jānis Olis. Nē, viņiem Trīszvaigžņu ordeņus nevajag, viņus par mazu naudiņu var nopirkt. Atisapse.com – smuka lapa sanāca, talantīgi jaunieši. Epastos nekā laba nebija, bet viņi glīti visu ko pielika klāt no sevis, tā ka nekāda vaina...

Ā, tad vēl jūs, prezidenta kungs, īpaši pasūtījāt, lai visiem pastāstītu, kādi tam negodprātīgajam indivīdam pašam vecāki komunisti un vispār... Tur drusku muļķīgi sanāca, viņam tēvs nomira, tur mēs nepaspējām. Bet rakstiņš sanāca labs, tie paši jaunieši taisīja, mūsu Sarmīte piepalīdzēja parediģēt – nu, kā jau bijusī galvenā redaktore. Žēl, ka neviens parakstīt nebija gatavs, bet vienalga. Tīri labi, nekāda vaina. Un labi PR speciālisti, kā nu bez tiem. Gints Peders, jūs taču zināt to...

Melits juta, kā viņā palēnām aug dusmas. Klausoties Feikmanī, varēja domāt, ka viss ir vienkārši lieliski. Bet viņš zināja labāk. Daudz labāk. Ne visu šim Feikmanim bija jāzina, bet tomēr...

- Ā, un par arhīvu, prezidenta kungs. Tur ir drusku savādi. Jūsu ģimenes lietu neviens nav oficiāli skatījies. Vispār neviens. Negodprātīgais cilvēks arhīvā ir bijis, viņam jūsu ģimenes lieta ir priekšā nolikta, bet viņš to nav pat atvēris un attiecīgi nav arī parakstījies.

- Ko tad tas nozīmē? – Melits sajuta, ka laikam tomēr nespēj izlikties vēsi neieinteresēts.

- Mēs skaidrojam. Mēs skaidrojam. – Bija redzams, ka pedants Feikmanis nejūtas īsti omulīgi. – Tas droši nozīmē to, ka jūsu arhīva lietu... nu, visu, ar visām anketām, ar izbraukšanas dokumentiem, ar padomju iestāžu atzīmēm... to visu Apse ir dabūjis kaut kur citur. Tas, ka nav parakstu par lietas apskati... nu, jūs pats zināt, kuru iestāžu darbinieki neparakstās un visu pieprasa tāpat.

Kaut ko tādu Melits patiesībā jau bija gaidījis. Pakausī iedūra ar stindzinošu adatu. Lūk, no kurienes šim draņķagabalam Apsem gan informācija, gan nekaunība. Ja pieņēma, ka viņš strādāja roku rokā ar kādu no valsts specdienestiem, kas spēlēja kaut kādu savu paša spēli, daudz kas kļuva skaidrāks. Protams, protams, protams, ja aiz muguras stāvēja kantoris, tad varēja arī nekaunīgi uzstāties pret pašu prezidentu un Nacionālās drošuma padomes vadītāju. Tikai tādā gadījumā, ne citādi.

Par laimi, izskatījās, ka Feikmanis viņa reakciju nepamanīja.

- Kas attiecas uz visiem tiem jautājumiem un informācijas pieprasījumiem, ko negodprātīgais indivīds mums sūta... Tur jums pašam, prezidenta kungs, vislielākais nopelns. Kopš tā brīža, kad jums ar jūsu iespējām izdevās nokārtot pareizu Augstākās tiesas spriedumu, mēs mierīgi varam sūtīt tālāk jebkuru, kuram ienāk prātā mums kaut ko nomelnojošu pajautāt. Izcili, prezidenta kungs! Varbūt vienīgi senatorei Veronikai Krāmiņai arī varētu kaut kā valstiski paldies pateikt. Galu galā tas viss, pateicoties viņai...

Tā, nu gan vienreiz pietika, sajuta Melits. Tikko tu, cilvēks, atslābināji tvērienu, visi šie ierēdnīši iedomājās no sevis nezin ko, gandrīz vai sajutās līdzīgi cilvēkiem, kuri darbojās ar misijas un vīzijas apziņu. Turklāt arī dusmas vienkārši prasīties prasījās uz āru.

- Feikmaņa kungs! – Ikdienā draudzīgās sarunās viņš kancelejas vadītāju godāja par Andri. Bet šis bija cits gadījums. Pavisam cits, kā izrādās. – Feikmaņa kungs! Un tagad paklausieties mani ļoti nopietni!

Bija redzams, kā pieredzējušais diplomāts saraujas, Melits fiksēja ar patiesu gandarījumu. Tas labi. Citādi ir drusciņ izlaidies. Kārtībai jābūt. Bez tās ilgstspējas nekādas.

- Tad nu tā, Feikmaņa kungs, klausieties ļoti nopietni. Šis ir nacionālās drošības jautājums. Tieši tik vienkārši, un tā to turpmāk uztveriet. Ar tieši tādu nopietnību un tieši tādu attieksmi.

Pirmais. Jums vienkārši ir jāzina, ko šis negodprātīgais cilvēks plāno. Cik tālu ir otra grāmata. Tās saturs. Vēl viss kas. Tas, ko viņš dara, ietekmē valsts varas prestižu, un mums ir jāzina, kā uzdevumā viņš to dara. Tieši tā – kā uzdevumā tas tiek darīts? Tie ir vietējie spēki vai kādi citi? Jūs zināt, Feikmaņa kungs, kuram Nacionālā drošuma padomē ir kādas funkcijas. Ko nozīmē nosaukums „Pegazs”, jūs arī zināt, vai ne? Nu, tad rīkojieties! Pirmos rezultātus, lūdzu, pēc nedēļas.

Otrais, Feikmaņa kungs. Kad mēs par to runājām pirmoreiz – pirms gada, ja? Ka cilvēkiem, kuri uzstājas pret valsts varu, ir jāizjūt visa valsts varas bardzība un taisnīgums. Ko jūs esat iespējis – vienu kriminālprocesu, pat bez kratīšanām un aizturēšanām? Un tas viss? Mums ir Valsts ieņēmumu pārvalde. Mums ir Finanšu izmeklēšanas dienests. Mums ir Ekonomikas policija. Mums galu galā ir Patērētāju tiesību apsardzības cents. Un viņi visi nespēj sarūgtināt dzīvi tādam negodprātīgam cilvēkam? Jūs mani āzējat, ja? Nopietni?

Labi, tas būtu skaidrs, vai ne? Un vēl trešais. Arhīvs. Atcerieties – arī šis ir nacionālās drošības jautājums. Jums ir jātiek skaidrībā – kas un kad ir iepazinies ar šīm arhīva lietām. Vai nekas nav pazudis. Vai ir vēl bijuši kādi saistīti dokumenti kaut kur citur. Ja vajag, piesaistiet speciālistus. Izdomājiet plašu tēmu. Līdzekļi mums ir, paziņosim, ka atjaunojam vēsturnieku komisijas darbu vai kaut ko tādu. Bet uz priekšu! Un rezultātus. Lūdzu, rezultātus, Feikmaņa kungs!

Melits uzmeta vērīgu aci savas kancelejas vadītājam. Tas izskatījās kā kārtīgi izlijis suns, taču acīmredzami vēl kaut ko gribēja teikt.

- Prezidenta kungs! Tikai viens sīkums. Atceraties advokātu Vamzoviču? Nu, kas mums ar kriminālprocesu izlīdzēja.

- Viņš mums vai mēs viņam? – Melits nebija noskaņots uz tukšmuldēšanu.

- Nu, tur bija abpusēji izdevīga situācija... vairāk vai mazāk... – Feikmanis meklēja pareizos vārdus. – Bet, redziet, Vamzoviča kungs ir veselu gadu investējis... Viss, kas saistīts ar to procesu, tad vēl viss, kas internetā un citur... Visas tās mājaslapas, saturs, visi epasti – gan īstie, gan... Nu, ar vārdu sakot, viņš saistībā ar negodprātīgo cilvēku ir investējis apmēram divsimt tūkstošus un tagad gribētu...

Tā nu gan bija nekaunība, nodomāja Melits. Bet tas pašlaik nebija būtiski.

- Nu, pieraksti viņu uz vizīti, Andri. Lai atnāk, paklanās, paraud. Varbūt kaut ko izdomāsim, divsimt tūkstoši nav tik liela nauda. Lai atnāk. Bet ne šeit, te cilvēku par daudz, visi skatās apkārt un kaut ko runā, kaut ko stāsta... Kādu vakaru Jūrmalā. Tā būs daudz labāk.