Iesaki rakstu:

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji. Nereti mediji tiek dēvēti par ceturto varu, proti, par kaut ko demokrātiskas sabiedrības attīstībai un pastāvēšanai tikpat nozīmīgu kā tiesu sistēma, parlaments vai visa izpildvara. Mediji ikdienā ietekmē sabiedrisko domu, pilda sabiedrības sargsuņa lomu, pieskatot citos varas atzaros notiekošo, bieži nosaka publisko dienaskārtību un publisko debašu tēmas, līmeni un stilistiku.

Pat neskatoties uz aizvien lielāku sabiedrības šūniņu noslēgšanos savos pašatlasītas un pašradītas informācijas un sociālo mediju burbuļos, tradicionālie mediji turpina būt tā līme, kas satur kopā sabiedrības atsevišķās grupas, veidojot nosacīti vienotu informatīvo telpu, sabiedrisko dienaskārtību un sabiedrisko domu.

Daudzi te pamatoti iebildīs, ka kopš sociālo tīklu sprādziena nekas vairs nav tā kā agrāk un tradicionālo mediju loma visos šajos procesos vairs tālu nav tāda kā agrāk. Jā, taisnība, protams, ka tā ir, tomēr tas nenozīmē, ka tradicionālo mediju loma visos iepriekšminētajos procesos būtu pavisam izzudusi vai ka tā tuvotos nullei. 

Lai vai kā, sabiedriskajiem medijiem un tajos strādājošajiem būtu pašiem sevis dēļ jāizšķiras – vai viņi ir būtiska Latvijas demokrātijas infrastruktūras sastāvdaļa, spēlē būtisku lomu vai ne. Jo, ja spēlē, tad tam vajadzētu nozīmēt arī būtisku atbildību par valstī notiekošo gluži tāpat kā pārējām trim varām.

Šobrīd, kad bez neviena argumenta sabiedrisko mediju žurnālisti vienkārši vēlas sev lielākas algas (vienlaikus slēpjot informāciju par to, kādas tās ir) vai arī viņiem kā darbiniekiem vienkārši nepatīk priekšniecība, tad viņi uzsver savu būtisko lomu sabiedrībā. Taču nekad trīsdesmit gadu laikā sabiedriskie mediji nav demonstrējuši ne mazāko refleksijas spēju vai vēlmi debatēt par sava darba kvalitāti.

Iepriekšējā Latvijas Radio valde pat pamanījās noslepenot Deloitte Latvija neatkarīgo auditu par Latvijas Radio darbības trūkumiem, savukārt radio darbinieki radio virzienā vērsto piesardzīgo kritiku nosauca par Latvijas Radio reputācijas graušanu hibrīdkara apstākļos. Audits nav publiski pieejams vēl aizvien.

Ja mediji ir ceturtā vara, tiem būtu jābūt arī vismaz ceturtajai daļai atbildības. Vai varbūt es kļūdos un medijiem, neskatoties uz būtisko lomu sabiedrībā, tomēr nav nekādas būtiskas atbildības par tajā notiekošo?

Anda Rožukalne, RSU komunikāciju fakultātes dekāne, ar kuru jaunā Latvijas Radio valde pagājušā gada nogalē nepagarināja līgumu, liedzot iespēju turpmāk piebaroties ar Latvijas Radio naudu, tagad, protams, ir iesaistīta Latvijas Radio darbinieku kampaņā pret šo valdi kā neatkarīga eksperte.

Viņa ir tā, kura savulaik ir pat argumentējusi, kāpēc medijiem nav un nevar būt nekādas atbildības par sabiedrībā notiekošo. Rožukalnesprāt, mediji ir kā spogulis, un nevajagot jaukt “ierosinātājus ar efektiem”. Es par šo “argumentu” jau esmu rakstījis, bet īsumā atkārtošos.

Rožukalne, cik var saprast, apgalvo, ka pastāv objektīva īstenība, kuru žurnālisti objektīvi fiksē, ziņu veidā izplata tālāk un pēc definīcijas nekad nekādu atbildību nenes tāpat kā spoguļi pie sienas. 

Objektīva īstenība ir „ierosinātājs” un tās atspulgs mediju skaidrajā spogulī – „efekts”. 

Pat, ja Latvijas sabiedrisko mediju žurnālisti būtu tādi, kas cenšas maksimāli objektīvi atainot objektīvo realitāti (bet viņi tādi nav), arī tad šāds skatījums saduras ar teorētiskām problēmām, kas ir labi aprakstītas un daudz pētītas.

Proti, patiesība nav pasaules īpašība, tā nav pasaules daļa, patiesība ir tās paudēja daļa, viņa spriedumu īpašība. 

Šāds mans apgalvojums balstās tajās patiesības teorijās, kuras sauc par „substanciālajām”, proti, tādām kā korespondences, koherences un pragmatisma patiesības teorijas.

Nosaukto teoriju autoru un attīstītāju vidū būtu tādi vārdi kā Platons un Aristotelis, Spinoza un Hēgelis, Hjūms un Kants, Rassels un Dauers, Mūrs un Tarskis, Fīlds un Rassels, Čarlzs Sanders, Pīrss un Viljams Džeims, bet jāsaka, ka RSU komunikāciju fakultātes katedras vadītāja Anda Rožkalne, gods viņai un slava, pati ir dusmīgs kāmis un neies jau kaut kādu tur pārsvarā mirušu autoritāšu pavadā. 

Ja turpina analoģiju ar spoguļiem, tad medijs ir nevis spogulis, bet tas, kurš man piedāvā iztikt bez spoguļa un uzņemas man pastāstīt, cik labi es šodien izskatos. Medijs atstāsta man pasauli, piedāvā paskatīties uz pasauli ar „viņa acīm”.

Mediju pasaule sastāv tikai no radītām ziņām. Nekas nav ziņa, kamēr medijs to nav padarījis par ziņu. (Un šī ir lielā izmaiņa sociālo tīklu laikmetā, proti, medijiem ir atņemts monopols uz ziņu tāpat kā viedokļu radīšanu, taču monopola likvidēšana nenozīmē, ka tas vairs nenotiek vispār.)

Žurnālists, redaktors, medijs ir tas, kuram ir izvēle. Katru dienu daudz dažādu izvēļu, ko un kā atspoguļot. Un mediji izdara šīs izvēles, pieskaroties tikai patvaļīgi izvēlētiem īstenības fragmentiem. 

Šos fragmentus tie hierarhizē atbilstoši savai vērtību sistēmai, mārketinga loģikai, politiskajiem mērķiem un izpratnei. Neskaitot ārkārtas gadījumus, medijs, nevis pasaule izšķir, kas būs sabiedrības dienaskārtībā, bet kas tiks aizmirsts.

Medijs, nevis pasaule izšķir to, kādiem vārdiem pasaule tiks aprakstīta. Viss, ko mēs par pasauli zinām, ir mūsu „roku darbs” . Pasaule „priekš mums” pastāv stāstos, teikumos, nozīmes vienībās.

Žurnālista domāšanas kvalitāte un īpatnības līdz ar to ir tās, kas nosaka to, kādu mēs redzam pasauli mediju spogulī jeb „viņu acīm”. 

Žurnālistu, redaktoru vērtību kritēriji, stereotipi, intelektuālā pieredze izveido pasauli, kas eksistē mediju telpā un kuru uzskatīt par vienīgo un īsteno pasauli vai vienīgo iespējamo īstās pasaules atainojumu var tikai… Anda Rožukalne.

Ziņu atlases kritēriji, vārdu izvēle, emocijas, epiteti, kas tām tiek pievienoti, ekspertu atlase, ierāmējums, ziņu hierarhizācija, dienaskārtības veidošana – tie ir tikai daži no vistriviālākajiem fenomeniem, kas veido mediju spoguļa griezumu un to, ko mēs saucam par informatīvo telpu. Latvijā tās kvalitāte ir ļoti apšaubāma.

Virknes valsts attīstībai kritiski svarīgu jautājumu sarežģītība tālu pārsniedz Latvijas žurnālistu spēju tos atspoguļot. Un viņi arī to nevēlas. Nodokļu politika, tautsaimniecības politika, veselības aprūpe, tiesu sistēma, nacionālās drošības jautājumi un virkne citu – patiesībā jebkurš attīstībai tiešām svarīgs jautājums ir pārāk sarežģīts absolūti lielākajai daļai Latvijas žurnālistu.

Lieli jautājumu bloki ir polāri tabuizēti – par tiem tiks atspoguļots tikai viens viedoklis, un, ja nejauši iespruks kāds cits, tas noteikti tiks pavadīts ar koriģējošu komentāru – Saskaņa, NEPLP, Lembergs, SAB, VDD, Valsts kontrole, Vaira Vīķe-Freiberga, utt.

Latvijas mediju spogulī pasaule ir primitīvi melnbalta un sekla. Atšķirīgs viedoklis pat sabiedriskajos medijos nereti tiek atklāti apņirgts, padarīts par joku un vīpsnu objektu veidā, kas nedarītu godu pat padsmitniekiem skolā.

Viena no lietām, par kurām es esmu pilnīgi pārliecināts, ir tā, ka domāšanas kvalitāte nosaka dzīves kvalitāti jeb, ja pavisam precīzi, tad domāšanas īpatnības nosaka dzīves īpatnības.

Vadoties no šīs savas pārliecības, es uzskatu, ka to, kādā valstī mēs dzīvojam, nosaka publisko diskusiju kvalitāte jeb īpatnības. Te es vēlos pievērst uzmanību niansei – nevis mūsu katra atsevišķā cilvēka domāšanas kvalitāte, nevis tas, kādas intelektuālas kaujas mēs izcīnām ar draugiem savās virtuvēs, veido vidi, kurā mēs dzīvojam, bet gan veids, kā mēs publiski apspriežam to, kas mums ir svarīgs.

Publisko debašu kvalitāte, īpatnības, noteikumi, manuprāt, ir tas elements sabiedrības dzīvē, kurā sakņojas visas atšķirības, kas liek valstīm attīstīties dažādi, pat ja visi pārējie nosacījumi tām ir vienādi. Šis arguments darbojas arī otrādi – publisko debašu īpatnību, argumentu un formu ceļošana no vienas sabiedrības uz citu izskaidro, kāpēc atsevišķas attīstības reizēm ir vienādas pat dažādās valstīs.

Jebkurā izmērāmā parametrā Latvija kopš iestāšanās ES un NATO ar katru gadu aizvien vairāk atpaliek no saviem ceteris paribus kaimiņiem Lietuvas un Igaunijas.

Latvijas sabiedrība katru nākamo parlamentu ievēl aizvien intelektuāli vājāku un nekompetentāku, populisms ir kļuvis par dominējošo politisko stratēģiju, savukārt jebkurš nepatīkams, neiederīgs viedoklis (kā, piemēram, šis) tiek vienkārši apliets ar visprastākajiem ad hominem argumentiem, pasludināts par nopirktu vai Kremļa pasūtītu.

Šādos apstākļos grūti pat kādam pārmest drosmes trūkumu un konjunktūrismu, paturot savu atšķirīgo viedokli pie sevis, jo skaidrs, kam gan vajadzīgas ar tā paušanu saistītās negācijas.

Latvijā žurnālisti pūļa gudrības vietā iedrošina pūļa varas spēku, un rezultāti diemžēl mums ir visapkārt.

Pārpublicēts no puaro.lv