Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Daži praksē balstīti padomi domas konstrukcijai, ja sanāk verbāla saķeršanās ar putinistu.

Uzsākot „diskusiju” ar putinistu, uzreiz jāatsakās no ilūzijām, ka viņu iespējams par kaut ko pārliecināt. Kā norādīja Maskavas Karnegi centra darbinieks un analītiķis Andrejs Koļesņikovs, putinisti šobrīd atrodas tik dziļā psiholoģiskā frustrācijā, ka nekādi racionāli argumenti nestrādā. Bet varbūt strādā neracionāli?

Manuprāt, konflikts balstās ļoti dziļās vērtību un pasaules uztveres atšķirībās: individuālisms pretstatā kolektīvismam; pārējās pasaules cieņa pretstatā pārējās pasaules bailēm; meli kā nelietība pretstatā meliem kā līdzeklim savu mērķu sasniegšanā; karš kā ļaunums pretstatā karam kā nepieciešamībai, attīrīšanai no nacionālnodevējiem, u.c. Lai visu to mainītu, nepieciešami gadu desmiti.

Esmu pārliecinājies par dažiem paņēmieniem, kā putinistu var izsist no līdzsvara. Jāapelē pie viņa „svētumiem”, proti, Lielā Tēvijas kara kā reliģijas. Sevi „diskusijā” noteikti jāpozicionē kā nacisma nīdēju (nebūs melots), tomēr vienlaikus jāieņem putinistam līdzīga ietiepība un jāsaka, ka Lielo Tēvijas karu, ja grib, var interpretēt arī šādi:

Nacistiskā Vācija – neapšaubāms ļaunums – 1941. gadā uzsāka Barbarosas plāna realizāciju, nevis karu PSRS teritorijā. Tēzes mērķis – patiesību var ietērpt dažādos propagandiskos apzīmējumos.

Ja Vācija 1941. gadā nebūtu sākusi Barbarosas plāna realizāciju, PSRS būtu uzbrukusi Vācijai. Hitlers bija spiests to darīt! Nebūs pavisam melots, jo Viktora Suvorova „Ledlauža” hipotēze ir labi argumentēta.

Vācijas mērķis bija deboļševizēt un demilitarizēt PSRS, palīdzēt krievu tautai atbrīvoties no apspiedējiem. Mērķis – patiesību var ietērpt dažādos propagandiskos vārdiskos apzīmējumos.

Attēli ar vācu sabombardētajām PSRS pilsētām varēja būt padomju preses feiki. Nebūs pilnīgi melots, ja atceramies Dņipro HES uzspridzināšanu, Zojas Kosmodemjanskas dedzinātāju vienību vai Sarkanās armijas nobumboto Jelgavu.

Krievu tauta nacistus sagaidīja kā atbrīvotājus. Fakti – krievu policijas vienības, t.s. „krievu tautas republikas” vācu aizmugurē, Vlasova armija (sk. dr. hist. Ulda Neiburga publikācijas).

Ja oponents gadās intelektuālāks, var sākt analizēt jēdzienus „fašisms” un „nacisms”, to kritērijus. Nekomentēšu, jo kritērijus var atrast vikipēdijā, arī Umberto Eko 12 fašisma pazīmes viegli sameklējamas internetos. Katra pazīme jāsalīdzina ar oponentam zināmo faktoloģiju, piemēram, Krievijas un Ukrainas vēlēšanām, prezidenta pilnvarām, cenzūru, ārpolitiskajām ambīcijām u.c.

Kā jau teicu, ar to nevarēs pārliecināt, bet nedaudz destabilizēt ticību „specoperācjai”, „demilitarizācijai” un „denacifikācijai” gan. Varbūt dažos procentos gadījumu kādam tas varētu nostrādāt kā sākums šaubām.

P.S. Ja tev kāds saka, ka tos vai citus notikumus nedrīkst savstarpēji salīdzināt, viņš pats domās to jau ir izdarījis.

Novērtē šo rakstu:

83
56