Iesaki rakstu:
Nesen viens prātīgs cilvēks par jaunajiem ērgļiem internetā nosauca brīvvalstī izskoloto juristu paaudzi. Tā esot juristu paaudze, kuras taisnīguma un tiesiskuma izpratnē organisku vietu ieņem aizmuguriskā tiesāšana – viena no šausmīgākajām izdarībām cilvēces vēsturē. Latviešu jaunie ērgļi ar pilnu krūti atbalsta aizmugurisko tiesāšanu, un viņus no šī deģeneratīvā soļa neviens nespēj atturēt. Prātīgais cilvēks saka, ka juristu korporācijā vēl esot daži godīgi cilvēki. Taču nelietīgie un nekaunīgie jaunie ērgļi viņos neklausās.
Jauno ērgļu plēsonība nepazīstot robežas. Kā parasti primitīva mežonība sintezējas ar maniakālu alkātību. Jauno ērgļu demoralizētajās smadzenēs izdomātā t.s. bezstrīdus piedziņa viņiem paver iespēju otrā rītā uz brokastu laiku kļūt miljonāriem.
Jaunie ērgļi ir talantīgi. Tas nav pārsteigums. Nelieši vispār ir talantīgi cilvēki. Viņiem ir vajadzīgs talants. Nelietība var pastāvēt tikai tad, ja tā bāzējas uz apdāvinātību. Nelietībai visu laiku nākas konkurēt ar godīgumu. Bet šo antipodu konkurencē operatīvi (tūlītēji) uzvarēt var vienīgi talantīgākais. Vienīgi talantīgākais gūs operatīvu pārākumu. Ja talantīga nelietība apvienojas ar neierobežotu nekaunību, tad godīgumam nav nekādu izredžu gūt operatīvu uzvaru, jo godīgums nedraudzējas ar nekaunību. Godīgums var gūt virtuālu uzvaru. Tā būs morāli abstrakta uzvara, bet nevis reāli praktiska uzvara dotajā situācijā.
Nesenā informācija medijos liecina par jauno ērgļu jocīgu izdomājumu ne tikai justīcijā, bet daudz plašākā jomā. Jauno ērgļu izdomājums ir ļoti interesants precedents tādās zināšanu sfērās kā masu komunikācija, apziņas zombēšanas tehnoloģijas, sabiedriskās domas mitoloģizācija. Jauno ērgļu izdomājums noteikti var ieinteresēt sociālos psihologus, sociologus, politologus, ideoloģiskās armijas virsniekus, politiskās filosofijas domātājus.
Lieta ir šāda. Jaunie ērgļi tiesas spriedumu argumentācijā ir sākuši jocīgi atsaukties uz TV „vidusmēra saprātīgu skatītāju”. Pie tam atsaucas nevienādi (liekas, šajā ziņā izšķirošā loma ir pasūtījumam un honorāram par pasūtījuma izpildi). Jauno ērgļu viena grupa uzskata, ka „vidusmēra saprātīgs skatītājs” momentā visā nopietnībā uztver vārdus „jums ir jāsaņem (..) taisnīgs sods, zaglim, tāpat kā filmā, ir jāsēž cietumā".* Turpretī otra jauno ērgļu grupa uzskata, ka „vidusmēra saprātīgs skatītājs” katrā ziņā ir gudrs cilvēks un momentā šajos vārdos konstatē politisko retoriku, bet nevis vārdus uztver visā nopietnībā.
Tādējādi tiekamies ar jocīgu pieeju. Jauno ērgļu abas grupas nepievērš uzmanību fikcijai „vidusmēra saprātīgs skatītājs”. Tas ir nosacīts apzīmējums masu komunikācijas analītikā. Jaunie ērgļi to neņem vērā. Tas nav termins, bet gan, atkārtoju, nosacīts apzīmējums. Turklāt parasti vīpsnājoši kariķējošs apzīmējums masu cilvēku (mietpilsoņu) identifikācijā. Šis apzīmējums nevar būt termins justīcijā. Īstenībā nekur nevar būt termins, un arī nemēdz būt termins saprātīgas domas konstrukcijās. Tas taču ir smieklīgi! Vēl tikai atliek justīcijā bezjēdzīgi izmantot tādus apzīmējumus ka „parastais cilvēks”, „vienkāršais cilvēks”, „darba cilvēks”. Tad būs izmantots gandrīz viss komplekts no masu cilvēku un masu komunikācijas analīzes leksiskā repertuāra. Visticamākais, jaunie ērgļi nelietību pamatojumā ir spējīgi atsaukties arī uz zīlniecēm, „armēņu radio”, izmantot formulu „tirgū runā” un „tautas viedoklis”.
Bet tā nav vienīgā jocīgā pieeja. Vēl jocīgi ir tas, ka jaunie ērgļi tiesas spriedumos ņem vērā sabiedriskās domas mitoloģizācijas rezultātus. Jaunie ērgļi ņem vērā sabiedriskajā domā iezombētos mītus. Tas ir ļoti jocīgi! Pateicoties tam, jaunie ērgļi paši kļūst sociālās mitoloģijas autori. Jaunajiem ērgļiem pienākas sociālo manipulatoru gods. Viņi manipulatīvi dzemdē jaunus mītus.
Konkrēti tas izpaužas, tiesas spriedumā atsaucoties uz masu komunikācijas līdzekļos cilvēkam radīto noziedznieka reputāciju. Cilvēks nav notiesāts. Tiesa nav pasludinājusi viņam spriedumu. Taču žurnālisti viņu jau ir pasludinājuši par noziedznieku. Tāpēc jaunie ērgļi secina, ka arī sabiedriskā doma (Latvijas iedzīvotāji) atzīst cilvēku par noziedznieku. Jaunie ērgļi savu secinājumu nebalsta uz sabiedriskās domas izpētes rezultātiem. Jaunie ērgļi intuitīvi vērtē sabiedrisko domu, kas pats par sevi ir odiozs solis.
Mediju apvainotais „noziedznieks” nav notiesāts. Tiesas process turpinās, un tam nav redzamas beigas. Ne „noziedznieks”, ne sabiedrība nezina sprieduma saturu. Tas, pirmkārt.
Otrkārt, žurnālisti paši ir tiesājami par noziedznieka reputācijas radīšanu cilvēkam pirms tiesas sprieduma. Jauno ērgļu profesionālais un cilvēciskais pienākums ir nesaudzīgi nosodīt žurnālistu rīcību un juridiski vērsties pret šo rīcību. Taču jaunie ērgļi tā vietā, lai vērstos pret žurnālistu noziedzīgo rīcību, atsaucas uz viņu nelietību, pieņemot to kā godīgu izpausmi un izmantojot tiesas spriedumu argumentācijā. Tā var rīkoties nelietīgi, aprobežoti un neizglītoti tipi jeb tipi ar tik tikko nosaukto īpašību integrētu summu: nelietīgums + aprobežotība + neizglītotība = jaunais ērglis.
Vārdu sakot, tiekamies ar nelietību pēctecīgu virkni: no vienas nelietības izaug citas nelietības, un to autori ir ne tikai žurnālisti, bet arī juristi – jaunie ērgļi. Viņi nav spējīgi apjēgt vai nevēlas apjēgt elementāru patiesību. Proti, ne tikai justīcijā nav izmantojama masu komunikācijas sameistarotā reputācija. Tā praktiski nekur neder.
Masu komunikācijā cilvēkam radītā reputācija ir pati par sevi rūpīgi verificējama parādība. Mūsdienu „piāra” laikmetā cilvēka publiskā reputācija ir tas pats, kas tirgus prece, kuru var nopirkt par zināmu summu. Mediju formētai reputācijai tagad neviens saprātīgs cilvēks neuzticas. Mediju formētā reputācija reti atbilst patiesībai. Tā var būt politiskā un ideoloģiskā nolūkā radīta reputācija, lai ietekmētu sabiedrisko domu vajadzīgajā virzienā.
Reputācija var būt masu zombēšanas rezultāts. Piemēru netrūkst. Padomju laikā, piemēram, Pasternakam, Ahmatovai speciāli radīja sliktu reputāciju. Tagad mediji uzbur labu reputāciju LR valsts institūtiem, kaut gan LR ir krimināli oligarhiska valsts ar noziegumu brīvību, kuras juridiskajā apdarē svarīga loma acīmredzot ir arī jaunajiem ērgļiem – latviešu nevērtīgās varas inteliģences sastāvdaļai.
Pēcpadomju laikā izskolotā juristu paaudze ir nopietna morālā un profesionālā problēma. Par to liecina idiotiskā noņemšanās ap tropu „valsts nozagšana”, socioloģiskajās aptaujās fiksētā sabiedrības neuzticība juristiem, medijos sastopamās daudzās publikācijas par netaisnīgo tiesāšanu, likumu normu tendenciozu interpretāciju, korupciju utt.
Pēcpadomju laikā izskolotā juristu paaudze nav tikai nopietna morālā un profesionālā problēma. Tā ir kļuvusi ļoti sāpīga nacionālā problēma. Tauta bez godīgiem un gudriem juristiem nevar cerēt uz godīgi un saprātīgi organizētu valsti un tās iestāžu darbību. Bez godīgiem un gudriem juristiem tautai vienmēr nāksies mīcīties netaisnīguma un beztiesiskuma dūksnājā, bet galvenais – valstiski uzstādītajā noziegumu brīvībā ar noziedznieku pasūtītiem un noziedznieku algotu juristu sagatavotiem likumiem un noteikumiem.
*Runa ir par Lemberga tiesāšanos ar Sprūdžu. Par tiesāšanās finesēm viegli uzzināms internetā. Esejas mērķis nav smalkās nianses, kā arī nekādā gadījumā nav vēlēšanās morāli atbalstīt vienu vai otru personu. Uzdrošinos teikt, ka esejas problemātika ir daudz interesantāka par abām personām. Par to ir parūpējušies mūsu juristi – esejas galvenie varoņi.