Iesaki rakstu:

Pēc tam, kad kultūras ministre Žaneta Jaunzeme-Grende TV ilgi klusēja, nespējot paskaidrot, kas tā tāda – vienotā informatīvā telpa, par kuru jārūpējas viņas vadītajai ministrijai, Pietiek nosprieda, ka varbūt ministre savu domu labāk spētu izteikt rakstiski. Gandrīz veselu mēnesi – 23. aprīlī iesniegums ar šādu jautājumu tika nosūtīts, ar 23. maiju datēta atbilde – ministre domāja, domāja un beigu beigās nākusi klajā ar šādu oficiālo skaidrojumu, ko šodien publicējam pilnībā un bez kādiem labojumiem.

„Saskaņā ar 2003.gada 29.aprīļa Kultūras ministrijas nolikumu, Kultūras ministrija (turpmāk - KM) izstrādā un īsteno kultūras politiku, valsts politiku sabiedrības integrācijas jomā un sekmē pilsoniskās sabiedrības attīstību un starpkultūru dialogu. Tāpat viena no KM funkcijām ir uzraudzīt un koordinēt Eiropas Kopienas tiesību ieviešanu audiovizuālās politikas jomā.

„Vienotas informatīvās telpas" jēdziens nav noteikts normatīvajos aktos, taču ir izmantots atsevišķos politikas plānošanas dokumentos, piemēram, Saeimas 2011.gada 10.martā apstiprinātajā Nacionālās drošības koncepcijā. Jēdziens netiek izmantots Ministru kabineta 2011.gada 20.oktobrī apstiprinātajās Nacionālās identitātes, pilsoniskās sabiedrības un integrācijas politikas pamatnostādnēs 2012.-2018.gadam (turpmāk - pamatnostādnes), kā arī 2011.gada 13.oktobrī Valsts sekretāru sanāksmē izsludinātajā Ministru kabineta koncepcijas projektā „Par jauna Latvijas Sabiedriskā elektroniskā medija izveidi" (2011-VSS- 1122).

Viens no pamatnostādnēs definētajiem mērķiem ir „stiprināt kvalitatīvu, demokrātisku informācijas telpu un palielināt plašsaziņas līdzekļu lomu integrācijā". Demokrātiskā valstī ir jānodrošina visiem tās iedzīvotājiem kvalitatīva, demokrātiska un nacionāla informatīvā telpa. Līdzīgā nozīmē tas lietots jau minētajā Nacionālās drošības koncepcijā.

Lietojot terminu „vienota informatīvā telpa", būtisks ir konteksts. Piemēram, Zemkopības ministrija īsteno projektu „Zemkopības ministrijas un tās padotībā esošo iestāžu vienotas informācijas telpas izstrāde" dokumentu pārvaldībā, kura mērķis ir nodrošināt iespēju organizēt iekšējo iestāžu informācijas apriti elektroniski un unificēt iekšējos lietvedības, tai skaitā uzdevumu un sēžu pārvaldības, procesus. Savukārt, Eiropas Savienības 2005.gada izsludinātajā ,,i2010" programmā ir paredzēts, ka pirmais tajā minētais uzdevums ir vienota Eiropas informācijas telpa, kas piedāvā pieejamu un drošu platjoslas saziņu, bagātīgu un dažādu saturu, un digitālos pakalpojumus.*

Runājot par plašsaziņas līdzekļiem, jēdzienu „informatīvā telpu" varētu salīdzināt ar vācu filozofa un sociologa Jirgena Hābermāsa (Jürgen Habermas) ieviesto jēdzienu „publiskā sfēra". „Septiņpadsmitā un astoņpadsmitā gadsimta Eiropā ciešā saistībā ar absolūtisma ideoloģijas kritiku veidojās parādība, kuru J. Hābermāss nosaucis par "publisko sfēru".

Viņaprāt, tā iekļāva sevī pirmām kārtām relatīvi neatkarīgas no valsts kontroles avīzes, žurnālus, kafejnīcas, kur cilvēki lasīja avīzes un iekļāvās politiskajās diskusijās, literāros salonus, kur radās idejas un sabiedrisko norišu kritisks novērtējums, kā arī dažāda veida publiskās sapulces - publisko uzstāšanos un diskusiju arēnas. Publiskā sfēra izveidojās kā diskusiju un ideju apmaiņas sfēra starp ģimeni un valsti, tā kļuva par nozīmīgu sabiedrības funkcionēšanas mehānisma sastāvdaļu un atstāja būtisku ietekmi uz valsts institucionālo formu."**

Mēs dzīvojam Rietumu tipa informācijas telpā, kuru raksturo plaša informācijas pieejamība, daudzveidība un demokrātiskums. Informācija ir pieejama pa visdažādākajiem kanāliem un dažādās tehnoloģiskajās platformās (radio, virszemes TV, kabeļtelevīzija, satelīttelevīzija, IP TV, internets, drukātie mediji u.c.). Taču šī bagātīgā informācijas lauka ietvaros dažādās sabiedrības grupas izvēlas atšķirīgus informācijas avotus, tātad primāri runa ir par cilvēku gribu un uzskatiem, izdarot šo izvēli, ko ir problemātiski regulēt ar administratīvām metodēm. Tādējādi galvenais jautājums ir par motivāciju, kas ir šīs cilvēku izvēles pamatā, proti, par vērtībām, ko veido ģimene, izglītības sistēma un kultūra tās plašākajā izpratnē.

Tātad uzdevums ir nodrošināt visiem pieejamu informatīvo telpu, jeb „publisko sfēru" ar to saprotot kvalitatīvu nacionālo informatīvo vidi, kas nodrošina demokrātisku diskusiju iespēju starp indivīdiem, kā arī starp indivīdiem un valsti, dialogu un atgriezenisko saiti starp valsti un sabiedrību.

Ideāla būtu situācija, ja jebkurš valsts iedzīvotājs Latvijā veidotajās radio un televīzijas programmās, interneta portālos un presē sev saprotamā un pieņemamā veidā varētu atrast visu nepieciešamo informāciju gan par sava ciema, novada, reģiona un valsts, gan Eiropas un pasaules politikas, kultūras, ekonomikas, sporta, izklaides u.c. aktualitātēm.”

* Komisijas paziņojums Padomei, Eiropas Parlamentam, Ekonomikas un sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai ,,i2010 - Eiropas informācijas sabiedrība izaugsmei un nodarbinātībai" COM(2005)229 galīgā redakcija

** Juris Rozenvalds. „Piezīmes par inteliģences lomu Latvijas politiskajos procesos 1987.-2000. gadā", Latvijas Universitātes raksti Politikas zinātne, 686.sēj., Latvijas Universitāte, 2005, lpp.22.