Iesaki rakstu:

Vispirms pašiem izraisīt saspīlējumu, bet tad to “risināt”, atdodot valsts funkcijas privātajiem miljonāriem, — šo tipisko neoliberālo politshēmotāju darbību kārtējo reizi izmanto Tālis Linkaits un Jaunā konservatīvā partija, lai iznīcinātu pelnošu valsts uzņēmumu un sadārdzinātu lielo ceļu uzturēšanu.

Primitīva privatizācijas shēma ir atdot valsts uzņēmumu vai nekustamo īpašumu privatizēšanai, kur iepriekš zināms galvenais interesents. Jau viltīgāka shēma ir nevis privatizēt valsts uzņēmumu, bet gan atdot privātajiem tā funkcijas līdz ar valsts budžeta naudu to izpildīšanai — šī otrā shēma tieši patlaban tiek īstenota ar valsts uzņēmumu Latvijas Autoceļu uzturētājs (LAU).

Ceļu šķūrēšanā, kaisīšanā, lāpīšanā, līdzināšanā, steidzamos remontos utt. LAU mūsu valstī ieņem galvenā mugurkaula funkciju: tieši šis valsts uzņēmums atbild par valsts līmeņa šoseju uzturēšanu kārtībā, kamēr pašvaldības rūpējas par pilsētu ielām un mazākajiem grantētajiem pagastu ceļiem.

LAU kolektīvā ir virs 1200 cilvēkiem visā Latvijā, kuri dzīvo un strādā visos Latvijas novados (LAU ir ap 52 iecirkņiem visā valsts teritorijā, lai operatīvi ātri var veikt uzturēšanas darbus), kas ļauj LAU “pārsviest” resursus no viena novada uz citiem, kuros ir kādi steidzami darbi — sākot no pārmēru aizputinātiem ceļiem un beidzot ar plūdu postījumiem Latgalē pirms trim gadiem, kad steidzami bija jābūvē no jauna daudzi izskaloti tiltiņi un caurtekas.

LAU strādā ar peļņu, ko vai nu atdod valstij atpakaļ, vai reinvestē un katru gadu pamanās samazināt izmaksas, pat neraugoties uz vadības īstenotām shēmām ar kaisāmās sāls iegādi no Baltkrievijas režīma utt. LAU ir liels un moderns autoparks ar kravas mašīnām, greideriem, ceļu kaisītājiem utt., kur daļai vēl nav izmaksāts līzings.

Zinot, ka ar šī gada beigām beidzas pašreizējais deleģējuma līgums LAU par valsts šoseju uzturēšanu, Satiksmes ministrijas, JKP un T. Linkaita shēma ir bijusi: neko nedarīt līdz pat decembrim, bet tad pēkšņi paziņot, ka esot iestājusies steidzama situācija, kuras vienīgais risinājums — atdot privātajiem komersantiem valsts autoceļu uzturēšanu, nolemjot valsts uzņēmumu (par kuru T. Linkaita vadītā ministrija ir atbildīga) pēkšņai iznīcībai, sadalot Latviju 19 “lotēs” un uz katru izsludinot jaunu konkursu.

Lai varētu šādu shēmu “izdzīt cauri” Saeimai, vispirms tika panākts, ka likumprojekts tika atzīts par steidzamu, kas to ļauj skatīt divos lasījumos (nevis trijos) un nedos prezidentam pēc tam iespēju to neizsludināt vai nodot atpakaļ otrreizējai caurlūkošanai. Ceturtdienas, 10. decembra Saeimas sēdē pēc nepilnu stundu garām diskusijām koalīcija nolēma likumprojektu atbalstīt, nosakot priekšlikumu iesniegšanai cinisku termiņu — nākamo dienu! Bet otrais lasījums paredzēts jau 17. decembrī.

Kas tad izskanēja Saeimas debatēs, lai cik īsas tās nebūtu? Atvaļinātā Finanšu policijas pulkvede, tagad — neatkarīgā deputāte Ludmila Švecova (par brīvdomību nesen izslēgta no Saskaņas) norādīja uz acīmredzamu izremontētās kilometrāžas samazināšanos pēc LAU funkciju privatizācijas: patlaban LAU nemaksā par saviem darbiem PVN, jo valsts uzņēmums LAU saņem valsts naudu priekš valsts ceļu uzturēšanas — nebūtu loģiski, ka valsts uzņēmums, saņemot no valsts budžeta naudu, uzreiz atmaksātu 21% no summas atpakaļ tai pašai valstij, tāpēc likumā iestrādāts tāds izņēmums.

Toties jebkuram privātajam komersantam gan būs jāmaksā 21% PVN, kas nozīmē: ja LAU vietā, piemēram, miljonu eiro ceļu uzturēšanai saņemtu privātfirma, tā par šo naudu varētu izremontēt un notīrīt par 21% mazāku apjomu. Kur nu vēl korupcijas iespējas konkursu sagatavošanā, izsludināšanā, laika vilkšana ar pārsūdzībām utt.

Viktors Valainis (ZZS) kā piemēru minēja nebeidzamos skandālus ar pasažieru autobusu pārvadājumiem, kurus arī veic privātās kompānijas vai pašvaldību uzņēmumi, kas konkursā cīnās par valsts “piešprici”: tieši JKP vadībā pirmoreiz šāds konkurss beidzies ar tādu fiasko, ka vēl gadu pēc konkursa beigām nav zināmi uzvarētāji vairākās lotēs, bet citās notiek haoss — piemēram, Liepājas autobusi veiks pārvadājumus Ogrē, Tukuma Auto apkalpos Madonas rajonu (bet ne Tukumu) utt.

Redzot tādus debašu pavērsienus, likumprojektu metās aizstāvēt pats T. Linkaits un drīz vien izrunājās, kādas intereses tad viņa idejas pārstāv: kā pamatu sekmīgi strādājošā LAU nolikšanai uz iznīcības takas viņš minēja to, ka lielie ceļu būvnieki, kas vasarā būvē tiltus, ceļus un ielas, ziemas nesezonā esot spiesti atlaist darbiniekus, savukārt iesaistīšanās valsts autoceļu uzturēšanā lielajiem būvniekiem došot iespēju pelnīt arī ziemā, kaisot ceļus.

Nekādi argumenti pret LAU iznīcināšanu pagaidām nespēja pārliecināt tautas priekšstāvju vairākumu, un jau šajā ceturtdienā gaidāms galīgais balsojums.

Konkursos it kā esot gatavi startēt ap 50 reģionālie privātie uzņēmumi. Tomēr, ja paskatāmies uz nozari kopumā, redzam: Latvijas autoceļu nozare nav tik liela, tāpēc daudzi reģionālie autoceļu uzņēmumi jau šobrīd ir dažu lielo nozares uzņēmumu meitaskompānijas, kas vienojušās uzņēmumu grupās un jau šobrīd ceļu būvniecības tirgu savstarpēji sadala.

Līdz ar to ir pamats domāt, ka uzbūvēto ceļu uzturēšanā būs līdzīgi: ir aizdomas par sākotnēju dempingu pasūtījumu iegūšanā, bet turpmākos gados sekojošu cenu un kopējā finansējuma palielinājuma diktātu (tāpat kā tas bieži notiek valsts pasūtīto ēku būvniecībā: vispirms nosola zemāko cenu, bet tad “būvniecības gaitā tiek konstatēts sadārdzinājums”).

Turklāt ienākšana tirgū ir ar lielām investīcijām un zināmu specializāciju, kas atšķiras no tikai ceļu būvniecības: ja būvniekam vajag asfalta licējus un ceļa ruļļus, asfaltbetona sagatavošanas rūpnīcu utt., tad te vajadzēs arī greiderus, kaisītājus, ceļmalu pļaujmašīnas, sāls un bitumena emulsijas glabātuves u.c., un nav daudzi tādi privātie uzņēmumi, kas uzreiz būtu gatavi investēt, vēl nezinot, vai pēc tam spēs uzvarēt kādā no lotēm.

Cits variants būtu pakāpeniska valsts autoceļu ikdienas uzturēšanas tirgus atvēršana soli pa solim, lai praksē un ar skaitļiem gūtu pārliecību par izvēlētā modeļa pareizo virzienu, saglabājot iespēju un vismaz kaut kādu garantiju, ka nesekmīga privāta konkurenta neveiksmju gadījumā iedzīvotāji un valsts nepaliek bez notīrītām šosejām — tādā gadījumā  šo darbu var veikt LAU (vai kas nu no LAU būs palicis pāri) ar savu aprobēto pieredzi un pieredzējušajiem speciālistiem — atkal: ja tādi vēl būs palikuši. Jāņem vērā, ka LAU kolektīvs jau nav slota, ko šodien var nolikt garāžā un izvilkt ārā pēc gada.

Savukārt privātā komersanta galvenais mērķis un funkcija ir peļņas ģenerēšana — nav svarīgi, īstermiņā vai ilgtermiņā: peļņai jābūt agri vai vēlu! Līdz ar to jautājums par valsts “ieguvumu” ir ļoti apšaubāms. Turklāt nav zināms, kas notiks ar lielā valsts uzņēmuma LAU esošajām saistībām, spectehniku, nekustamiem īpašumiem, darbiniekiem un — galu galā — valsts (un ceļu lietotāju) pārliecību par šīs valstiskās funkcijas nodrošināšanu. 

Koronavīrusa epidēmijas kontekstā paredzot valsts budžeta noslodzi un fokusu uz veselības pieejamību, kā arī ekonomikas uzturēšanu pie dzīvības — nu nav īstais laiks taisīt eksperimentus vēl arī autoceļu nozarē. Kam derīgs ceļš, ja tas nav notīrīts un nokaisīts un ja pa to nevar aizvest slimnieku uz Covid nodaļu?

Paredzētajām aktivitātēm nav arī nekāda saistība ar reģionālo reformu un mazākajiem ceļiem, par kuriem pēc Jāņiem atbildēs jau pavisam citi novadi.

LAU daudzkārt parādīja, ka spēj darboties force majeure apstākļos (plūdi Latgalē, lielie sniegi un puteņi Kurzemē, smagi apledojumi Zemeļvidzemē) — šajā sakarībā šobrīd visai valstij ir relatīvs komforta stāvoklis: ja ir vajadzība, momentā (bez atsevišķa līguma) LAU pārmet spēkus no viena valsts gala uz otru, strādā, novērš bojājumus, nodrošina izbraucamību. LAU vispirms izdara steidzamos darbus, bet pēc tam aprēķina izmaksas un paprasa no valsts. Savukārt privātie vispirms prasīs naudu un tikai tad sāks strādāt.

Tirgus atvēršanas nosacījumi: vienīgajā publiski pieejamā konkursa nolikuma demoversijā ir dīvaini, ka fokuss prasmēm, pieredzei un tehnikas atbilstībai ir uz autoceļu būvniecības darbiem (kas no ceļu ikdienas uzturēšanas atšķiras tikpat ļoti kā kērlings no hokeja), bet uzturēšanas galvenajam darbam — ziemas dienesta darbu organizācijai — ir tik piezemētas prasības attiecībā par personāla pieredzi, darbu organizāciju, tehniku utt., ka redzams: konkursi varētu tikt “piedzīti” par labu “vajadzīgajiem” pretendentiem. “Satiksmes ministrija te strādā zem divām cepurēm,” tā T. Linkaits.

Vai tajā visā ir saskatāms kāds ieguvums valstij un autobraucējiem? Vai arī tikai privātajiem naudas smēlējiem?

Ikviens katrs pats var noskatīties Saeimas debates videoierakstā:

https://www.saeima.lv/lv/likumdosana/saeimas-sede/videotranslacijas

10.12.2020. ārkārtas sēde, sadaļas ar sākumu 15:30 un 16:15