Iesaki rakstu:

Pretēji gaidītajam pirmdien klajā nākušie uzņēmēja Jūlija Krūmiņa memuāri ir drīzāk nevis skandalozs stāstījums par politikas aizkulisēm, bet intriģējošs dzīvesstāsts. Taču tajos var atrast arī dažus politiskus atklājumus – šķiet, spilgtākais ir stāsts par savulaik plaši pazīstamo un skaļo „tēvzemiešu” politiķi Juri Dobeli, kurš, izrādās, vairākus gadus saņēmis „algu” no Krūmiņa uzņēmuma un uzreiz to pārskaitījis tieši zem novērošanas kameras objektība. Publicējam šo fragmentu no jaunās grāmatas:

„Latvijas politika kļuva tik prasta kā pažarnieka bikses. Tautas frontes ideologus un inteliģenci malā sāka stumt izveicīgie ekskomjaunieši, tādi kā Latvijas komjaunatnes centrālas komitejas pirmais sekretārs Jānis Urbanovičs, Andris Ameriks, Valērijs Kaiģu», kā ari Ziedonis Čevers, kas padomju laikā darbojās PSKP, bijis LĻĶJS Rīgas komitejas pirmais sekretārs 1988. un 1989. gadā, Andrejs Panteļējevs, kas bijis LVU komjaunatnes organizācijas sekretārs, kā arī kompartijas biedrs. Un, protams, Latvijas politikas un biznesa krusttēvs Aivars Lembergs...

Šo nešaubīgi spējīgo jauniešu sarakstu var turpināt, un laika gaitā parādīsies vēl citi darboņi, kuriem sveša bija rūpē par valsts labklājību. Viņi nāca piebāzt savas kabatas un kļūt par miljonāriem. Par tādiem daudzi ari kļuva.

Mans nolūks nav šos cilvēkus tiesāt. Tie bija laiki, kad bija grūti sadzīvot ar savu sirdsapziņu un melīgās, zaglīgās sistēmas realitāti.

Deviņdesmitajos gados Latvijā augstu vilni sita rekets. Turklāt ne tikai noziedzīgajās aprindās - tajā laikā sākās ari valdības rekets.

Biju jau uzbūvējis naftas termināli, kurā pārkrāva pusotra miljona tonnu degvielas un 100 000 tonnu uzbeku kokvilnas gadā. Peļņa no katras degvielas tonnas bija desmit dolāru, no kokvilnas tonnas - 24 dolāri. Kopumā pelnīju ap 10 000 000 dolāru gadā. Un viena otra partija gribēja, lai es savā peļņā dalos ar viņiem.

Bija daži spēcīgi uzbraucieni no mūsu valdības, no partijas TB/LNNK, kad gribēja aiztaisīt ciet mūsu noliktavas. Muitas priekšnieks toreiz bija Vigo Leitholds - aktīvs TBlLNNK biedrs. Viņa darbinieki uzrakstīja divus aktus: kaut kur neesot ugunsdrošība tāda, kādu vajag; citur žogā caurums utt., un mūs brīdināja: ja būs trešais akts, noliktavas būs jāslēdz.

Lai nekas ļauns nenotiktu, tēvzemieši man pieprasīja katru mēnesi maksāt 10 000 dolāru. Es teicu, tā nauda ir jānopelna, un es jums to nedošu! Man nebija žēl to desmit tūkstošu, man vienkārši riebjas izspiedēji, tādēļ pat nepainteresējos, vai man tā nauda būtu oficiāli jāieskaita partijai kā ziedojums vai jānes kādam pakalpiņam skaidrā naudā. Lai atrisinātu šo situāciju, uzrunāju Vili Krištopānu, viņš tikai atjokojās sev raksturīgajā manierē un pārmeta man situācijas pārspīlēšanu, taču apsolīja izrunāties ar atsevišķiem TB/LNNK pārstāvjiem.

Radušās neskaidrības tika atrisinātas, man ļāva strādāt, taču tika norunāts: man trīs gadus jāmaksā 300 latu alga ik mēnesi tēvzemietim Jurim Dobelim. Tā Dobeļa kungs trīs gadus katru mēnesi cītīgi nāca uz Man-Tess un no mana grāmatveža Stepiņa saņēma 300 latu. Reiz, ejot garām apsardzes telpai, dzirdēju, ka darbinieki gardi smej. Ienācu apskatīties. Šie man rāda novērošanas kameru ierakstus no gaiteņiem - Dobelis iziet gaitenī no grāmatvedības un rūpīgi pārskaita iedoto naudu...”