Iesaki rakstu:

Ēka Kalpaka bulvārī 3, kur patlaban atrodas Ukrainas vēstniecība, valstij piederošais, uz Izglītības un zinātnes ministrijas vārda reģistrētais namīpašums Merķeļa ielā 11, nams Lāčplēša ielā 38, kurā atrodas poliklīnika Pulss-5 – tie ir tikai trīs no kopumā 285 Latvijas ebreju kopienas locekļiem pirms kara piederējušiem namiem, kuri nav denacionalizēti, jo to īpašnieki un mantinieki nogalināti holokaustā. Vairāki desmiti namu ir vērtīgi Rīgas centra namīpašumi, tajā skaitā tādi, kuros atrodas valsts un pašvaldības iestādes. Tieši šis saraksts, kuru publicē Pietiek, bijis pamatā 2006. gadā veiktām aplēsēm par gandrīz 32 miljonu latu izmaksu Latvijas ebreju draudzēm un biedrībām vēsturisko netaisnīgo seku novēršanai, kas radušās ebreju kopienai totalitāro režīmu represiju rezultātā.

Tieši vadoties pēc šo gandrīz 300 namīpašumu kadastrālās vērtības, kāda tā bija 2005. gada vidū, aprēķināts 31 959 870 latu lielais atbalsta apmērs, kuru savulaik Aigara Kalvīša (TP) valdība bija gatava pakāpeniski 10 gadu laikā izmaksāt Latvijas ebreju draudzēm un biedrībām. Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomes priekšsēdētājs Arkādijs Suharenko (attēlā kopā ar prezidentu Valdi Zatleru un premjeru Valdi Dombrovski restaurētās Rīgas sinagogas aklāšanas ceremonijā 2009. gada 26. jūlijā) toreiz norādīja, ka „izmaksu apjoms ir kalkulēts saskaņā ar pašu pieticīgāko variantu, jo kadastra vērtība bieži vien ir desmitkārt zemāka par tirgus vērtību”.

Kā Pietiek piektdien uzsvēra tieslietu ministrs Aigars Štokenbergs (Vienotība), kurš šonedēļ tikās ar vizītē Rīgā ieradušos ASV īpašo sūtni holokausta jautājumos Duglasu Deividsonu un ASV vēstnieci Latvijā Džūditu Gārberi, visticamāk, tiks turpināts dialogs ar Latvijas ebreju kopienu par atbalsta veidiem, bet risinājums diez vai būs minēto, pārsvarā privātpersonām reiz piederējušo, īpašumu nodošana kopienai, jo tam būtu grūti atrast tiesisku pamatojumu. Savulaik likums par namīpašumu denacionalizāciju attiecībā uz ebreju kopienai piederīgajiem daudzos gadījumos neļāva atgūt īpašumus, jo visi dzimtas piederīgie bija gājuši bojā holokaustā. Daudzās ebreju ģimenēs tika iznīcinātas visas paaudzes.

Visticamāk, turpināsies dialogs par kopienai reiz piederējušām, bet denacionalizācijas procesā neatgūtām sabiedriskajām ēkām – tās pēc 2006. gada datiem bija kopumā 14.

Citas amatpersonas Pietiek arī norādījušas uz iekšpolitiskajām un vēsturiski tiesiskajām problēmām, ja tiktu reanimēta 2006. gadā Aigara Kalvīša valdības laikā dzimusī ideja par ebreju kopienas zaudēto īpašumu kompensāciju. Tas iepriekš raisīja vēsturnieku, juristu un politiķu diskusijas, vai, kompensējot šos īpašumus, Latvijas valsts neriskē ar vēsturiski juridiska precedenta iedibināšanu, ko kāds varētu interpretēt kā līdzatbildības uzņemšanos par Hitlera Vācijas okupācijas režīma laikā šajā teritorijā pastrādātajiem noziegumiem pret ebrejiem.

Kāds diplomāts, kurš pirms vairākiem gadiem bija iesaistīts sarunās ar ASV un starptautiskajām ebreju organizācijām par jautājuma risināšanu, Pietiek norādīja, ka Latvija sarunās vienmēr pieturējusies pie šiem principiem un uz piekāpšanos nav gājusi, tādēļ Kalvīša valdības pēkšņi steigā virzītais likums par 32 miljonu kompensēšanu, kuru Saeima tomēr noraidīja, savulaik bijis pārsteigums.