Iesaki rakstu:

Šodien tādas skumjākas pārdomas. Mani sāpina tas, ko redzu. Es nespēju pieņemt un saprast, ka manā tautā var būt tik daudz vienaldzības pret likteņa brāļu ciešanām. Tik daudz ir tādu, kuri savā “analītiskajā” pārgudrībā ir spējuši nonākt līdz secinājumiem, ka šis nav mūsu karš.

Ir! Diemžēl ir. Es pēdējo dienu laikā aizvien vairāk iedomājos, ka patiesībā mēs esam ļoti liela tauta, jo mazā tautā nebūtu iespējams eksistēt tik daudziem neliešiem. Kāpēc to visu saku? Jo kangaru un mīkstčauļu daudzums, ko sastopu, sākot no komentētājiem internetā, turpinot ar plaši pazīstamiem žurnālistiem un beidzot ar atbildīgām amatpersonām ir milzīgs.

Kāda jēga no Krievijas mediju aizlieguma, ja mūsu LSM vai ik dienas atļaujas kādu ziņu, kas tieši vai netieši izplata Kremlim vajadzīgos domugraudus, jēdzienus, informācijas tonējumu? Ko mums dod NATO 5.paragrāfs, ja tik daudzi nav gatavi izdarīt minimumu mūsu valsts drošībai? Ko līdz neatkarības cildināšana, vadošo amatpersonu runās, ja lēmumi, kas jāpieņem mūsu neatkarības nostiprināšanai, tiek pasludināti par “nelaikā”, “nevietā”, “provokatīviem”?

Nezinu, vai tas ir drīzāk kalpa sindroms vai Stokholmas sindroms? Kā izravēt tik daudzos iekšā sēdošo “mazo Putinu”, kurš darbojas kā iekšējs cenzors, liedzot rīkoties drosmīgi un atbilstoši Latvijas interesēm? Kā “aizklauvēties” līdz to latviešu apziņai, kas savā pārprastajā tolerancē (Kremļa propagandu Latvijā nedrīkstot aizliegt, jo tas esot “uzbrukums vārda brīvībai”) ir gatavi savu tautu, tēlaini sakot, glābt no nošaušanas, lēni nosmacējot?

Man ir bijusi iespēja tikties un runāt ar tiem, kam tuvinieki gājuši bojā bombardēšanā, ar cilvēkiem, kuru tuvinieki aizvesti uz Čečeniju un tur spīdzināti. Ar ģimenēm, kas zaudējušas bērnus, mājas, visu dzīvi. Tas viss notiek tagad. Tepat blakus. To dara valsts, ar kuru mums ir gandrīz 250 km gara robeža.

Bet tik daudziem šķiet, ka tas mūs neskar! Ka mums jāmeklē kāda īpaša metode, jāpaliek maliņā, ka nedrīkst krasi nostāties nevienā pusē. Tas man šķiet tikpat nejēdzīgi kā apgalvot, ka mans karš tas nav tik ilgi, kamēr bombardē tikai kaimiņa sētu (un vispār tas kaimiņš jau pats arī nav gluži bez vainas, jo vakaros mēdza rīkot skaļas ballītes).

Pirms mazliet vairāk nekā 100 gadiem Latvija bija vienīgā valsts, kas, jau atrodoties kara stāvoklī ar Padomju Krieviju, pieteica karu Vācijai. Un mēs zinām, kā tas noslēdzās – ar uzvaru, ar Latvijas valsts izveidi. Brīvība un neatkarība vienmēr ir drosmes sekas. Ja vēlamies savu, brīvu un neatkarīgu Latviju, mums jābūt drosmīgiem! Tagad!