Iesaki rakstu:

„Reizēm gribas atmest ar roku un pateikt: ejiet jūs visi...” – virziens ir saprotams, un to šķietamajiem dabas „sargiem” norāda Ķemeru Nacionālā parka (ĶNP) fonda valdes priekšsēdētājs Andis Liepa.

Viņš ir satraukts par Latvijas dabas bagātību izķērnāšanu. Par to runājām jau pirms pusotra gada, taču VARAM neņēma vērā dabas pētnieka un pazinēja bažas. Interviju ar Andi Liepu var izlasīt šeit.

Aicina parakstīt iniciatīvu

Andis Liepa portālā “manabalss.lv” ievietoja iniciatīvu, ko viņš aicina parakstīt: „Ķemeru Nacionālais parks ir otrais Latvijā dibinātais (1997) nacionālais parks, kas no sava vecākā brāļa - Gaujas Nacionālā parka - atšķiras ar lielāku dzīvās dabas daudzveidību. Dažādiem dzīvniekiem un augiem te ir piemērotākas dzīvotnes lielā meža masīvā, purvos, ezeros un dabīgos zālājos.

Nacionālā parka dzīvnieku valsts apsaimniekošana izmainījās, kad vadību no Nacionālā parka administrācijas pārņēma VARAM izveidotā Dabas aizsardzības pārvalde, un kā valsts zemes pārvaldītāja tā izveidoja medību iecirkņus gandrīz visā parka teritorijā. Tas bija pretrunā ar dabas aizsardzības plānā paredzēto ierobežoto medību kārtību.

Šobrīd jaunajā dabas aizsardzības plānā, Tukuma novada pašvaldībai atbalstot medniekus, arī turpmāko 15 gadu periodā nacionālajā parkā ir paredzēts turpināt izklaides medības un savvaļas dzīvnieku gaļas biznesu. Nacionālo parku apsaimniekošana ir valsts un visas sabiedrības līmeņa jautājums, tāpēc vēršos ar šo iniciatīvu Saeimā pēc aptveroša risinājuma. Proti, lai pārtrauktu regulāru un mērķtiecīgu dzīvnieku skaita samazināšanu Ķemeru Nacionālajā parkā un uzlabotu apmeklētājiem dzīvnieku vērošanas iespējas, ir jāmaina līdzšinējā medību kārtība.

Šī nav vēršanās pret medībām kā tādām, tomēr īpaši aizsargājamajās dabas teritorijās ir jānosaka medību pielietojums tikai vietās, kur dzīvnieki rada kādu postījumu un ja nav iespējams pielietot citu dzīvnieku atbiedēšanas metodi. Līdz ar šo pārmaiņu Latvijas sabiedrība iegūs ilgtspējīgu un atbildīgu savu nacionālo parku apsaimniekošanu. Tas padarīs konsekventāku arī dabas aizsardzības politiku.”

Medī gandrīz visur un gandrīz visu

„Patlaban tiek veidots dabas aizsardzības plāns, un tāda procedūra notiek otro reizi parka mūžā,” teic Andis Liepa. „Tas ir dokuments, kurā tiek ielikts viss, ko nākotnē plāno izdarīt. To veido Dabas aizsardzības pārvalde (DAP). Būtībā tas ir subkontrakts ar dabas plānu taisītāju kompānijām, šajā gadījumā tā ir SIA „Enviroprojekts”. DAP pati neko nav spējīga uztaisīt, tā vienkārši uzrauga procesu un diriģē mūziku.”

Lai izveidotu ar dabu saistītu plānu, ir jāuzklausa profesionāļi, un Andis Liepa tāds ir. „Sākumā viņi tā kā uzklausīja mani, ielika šajā plānā vairākumu manu ieteikumu, taču DAP ātri vien izmeta tos ārā,” stāsta Liepa. Kā labā tad DAP strādā? „Savā labā,” nosmej Liepa. Viņš pieņem, ka DAP, iespējams, arī kaut ko gribētu mainīt valstiskajā attieksmē pret dabu, taču ir milzu spiediens no mednieku kompānijām, kuras medī Ķemeru Nacionālajā parkā. DAP, protams, aizstāv medniekus, jo viņi, redz, vismaz kaut ko darot ĶNP teritorijā - kādu uz ceļa nogāzušos koku nozāģējot un tā. Ja tādu darboņu nebūs, tad visa saimniekošana apstāšoties...

Bet varbūt tā arī ir? Proti, ja nebūs mednieku, tad nebūs nekā. Andis Liepa uzskata, ka DAP ir visai īpatnējs veidojums, jo šīs pārvaldes darbinieki „neko nejēdz - viņi dabā neiet”. Taču ĶNP fondu, kas tiešām daudz ko praktiski darījis dabas apsaimniekošanā, neviens no DAP „neņem galvā”. Ja arī kāds DAP darbinieks klusībā piekrīt Liepas teiktajam, neviens skaļi neies viņu atbalstīt, jo - kā tad nu tagad saplēsīsies ar medniekiem un ar to pašvaldību, kas tik karsti grib medīt Ķemeru Nacionālajā parkā?!

Nacionālais parks, šķiet, tomēr ir kaut kas cits - tas nav vienkārši mežs vai purvs, vai klajums. „Par to es runāju jau kopš Ķemeru Nacionālā parka dibināšanas,” turpina Liepa, „bet mani vienmēr ir nolikuši malā.”

Tad varbūt mums nemaz nav nepieciešami tādi nacionālie parki? Izcērtam parku mežus, izšaujam dzīvniekus, uzceļam īres namus - un lieta darīta! „Reizēm man tiešām gribas atmest ar roku un teikt: ejiet jūs visi... Kāpēc gan man tas viss būtu vajadzīgs?! Bet nākamajā brīdī saprotu: cik es varēšu, tik ilgi darīšu... Nolaist rokas un iemest plinti krūmos - tā nav māksla.

Protams, mednieki visu laiku medī Ķemeru Nacionālajā parkā, izņemot pašu sākumu, kad dzīvnieki tur mitinājās, nevienam nekādu postu nenesot,” stāsta Liepa. “Taču tad notika reforma, izveidoja Dabas aizsardzības pārvaldi, mednieki aizbrauca pie priekšniekiem, tika noslēgts līgums, un medības sākās pa visu parku teritoriju.”

Mednieku lobijs var pastiprināties

Medības pa visu parku teritoriju - tas bija pretrunā ar pirmo dabas aizsardzības plānu, kurā bija konkrēta karte - kur drīkst medīt, kur nedrīkst. Klaji tika pārkāpti Ministru kabineta noteikumi, medniekus palaida pa visu parka teritoriju. „Tagad situācija ir tāda: mednieki ar zobiem un nagiem turas pie savām tiesībām, proti, ka viņi te pēdējos gadus medī, un nedod dievs, kaut ko mainīt,” saka Liepa.

Daļas mednieku tradicionālā nekaunība - medīt visur un visus dzīvniekus, pat nacionālajos parkos - liek jautāt: kas ir lielākais ļaunums no šīs visatļautības? „Tas ir traucējums dzīvniekiem,” uzskata Andis Liepa. „Tā ir pilnīgi cita uzvedība, nekā Eiropā ir pieņemts. Tur ir ļoti atšķirīgi saimniekošanas standarti. Tur netraucē dzīvniekus un ļauj tiem dzīvot savā vaļā. Ir runa par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām. Ir Ķemeru Nacionālais parks, ir Slīteres Nacionālais parks, tur ir lieli meža masīvi, minimāla lauksaimniecības zeme. Daba var normāli attīstīties, ja tai to ļauj darīt, tur var dzīvot visi dzīvnieki, kuri ir iespējami attiecīgajos platuma grādos. Visi pārnadži, visi plēsēji, tā ir kopīgā ekosistēma, tiem visiem te ir jābūt.”

Arī vilki? Arī vilki. Bet, ja vilks izkāpj ārpus nacionālā parka robežām, viņu nošauj. Vilks - atšķirībā no brieža vai aļņa - skraida, viņam dienā 30 kilometrus noskriet nav grūti. „Un tā tos vilkus apšauj,” nosaka Liepa. „Bet ĶNP vilku šaušana - par laimi - ir pārtraukta kopš 2016. gada. Ir jāsakārto likumdošana, lai izveidotu buferzonu, kur vilkus ap parku nemedī. Un lūšus, paldies dievam, tagad vispār nešauj.”

Andis Liepa ir visai pesimistisks: ja nebūs cilvēku, kuri patiesi grib strādāt, lai sargātu dabu, nekas nemainīsies. Pastiprināsies tikai mednieku lobijs. „Viens otrs jau berzē rokas: likvidēsim Ķemeru Nacionālo parku, tad tik varēs sākt medīt! Reāli jau to parku nenolikvidēs, statuss tam būs, bet nebūs neviena, kas sargās šo parku,” skumīgi teic Liepa. „Tam nebūs nekādas jēgas: visur darbosies medību saimniecības, nebūs nekādu ierobežojumu, taisīs tikai tūristu takas. Tad kāda tur vairs dabas aizsardzība?”

Īsti nav saprotams: kurš no ministriem jaunajā valdībā atbildēs par vidi, proti, par Latvijas dabas bagātībām, ko veido arī nacionālie parki? Klimata ministrs? Reģionālās attīstības ministrs? Varbūt neatbildēs neviens, jo tā, piedodiet, ir sarežģīta problēma un labāk no tās atkratīties...

Bet tas tomēr ir visas valsts un sabiedrības, ne tikai mednieku kolektīvu izklaižu jautājums. Tā ir Latvijas daba, ko nevar un nedrīkst notiesāt lobistu sapulcītēs, deputātiem sēžot kopā ar medniekiem un ēdot stirnas akniņas krējuma mērcē.