Iesaki rakstu:

Pēdējo nedēļu laikā ļoti maz esmu apmeklējis vietējo plašsaziņas mediju kanālus. Tas tāpēc, ka nu jau kādu pusotru gadu ir sajūta, ka Latvijas mediju “kurētāji” ir aizmirsuši par to, ka lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju ir internets, kas ļauj piekļūt ļoti daudzām mājaslapām un informācijas avotiem. Vietējo mediju valdības atbalstošā naratīva ir līdz mielēm primitīva, un es domāju, ka tas visiem, kuri nav šī valdības kursa kvēli fani un “neoliberālisma ideoloģijas karognesēji”, ir acīmredzami.

Tajā pašā laikā tas nenozīmē, ka es nezinu, kas notiek. Un notiek ļoti daudz kas. Arī sāk veidoties dažādas jaunas partijas un grupējumi, kuri sola “izglābt valsti”, visus mūs atbrīvot no “melnā bruņinieka” un padzīt “kangarus” prom uz visiem laikiem.

Vakar pie sarunas par mūsu Trainify Latvia darba lietām mans biznesa partneris un kolēģis Artis jautā - vai skatījos Kārtības rulli ar Armandu Puči, Aināru Šleseru, Aldi Gobzemu un Sandi Ģirģenu? Hmm… pazīstu šos trīs vīrus personīgi un nolēmu, ka vakara jaapskatas, jo, ņemot vērā fonu un citu man pieejamo informāciju, varētu būt “interesanti” paskatīties šo sarunu.

Daži secinājumi un atziņas. Kopēja sajūta, kas laikam paliek, ir skumjas. Skumjas par to, ka tikai mēs paši (visi kopā) esam atbildīgi par to, kas ir un kas notiek, taču mēs to līdz galam vēl neesam apzinājušies kā sabiedrība.

 Kāpēc tā saku? Tāpēc, ka šie trīs kungi ar savu rīcību skaidri parāda, ka vismaz gadu viņi sava starpā ir “pretinieki cīņā” par iekļūšanu nākamā Saeimā, lai “pārņemtu varu”. Es to vairāk redzu kā “ego” motivētu rīcību, kurā “eco” jeb sabiedrības intereses, veselība un labklājība ir tikai veids, kā šis “ego” sevi realizē. Es dzirdu, ka viss tiek darīts cilvēku intereses un sabiedrības laba, taču nepamet šī spēcīgā sajūta, ka individuālie “ego” te spēlē galveno vijoli.

Un tas ir saprotami, jo visi trīs kungi ir apveltīti ar spēcīgu pašapziņu un katrs var lepoties (un to arī pie katras iespējas arī dara) ar saviem personīgajiem panākumiem un sasniegumiem. Visi trīs noteikti ir ar līdera iezīmēm un talantiem. Taču tādi ir bijuši gan viedi un sabiedrības interesēs darbojošies līderi, gan tādi, kuri realizēja kaut kādas sava “ego” motivētas idejas, kas bieži ir bijusi autoritāri līderi totalitāros režīmos.

Jā, gala beigās šis viss ir stāsts par līderību un to, ko tā patiesībā nozīme. Redzot šos kungus, es redzu autoritāra līderisma iezīmes. Tas dara piesardzīgu, jo uzskatu, ka viss šobrīd notiekošais ir stāsts un process par virzību prom no autoritārisma uz tiesas demokrātijas principiem. Tas nozīmē izglītību un izpratni katram par sevi un par visu sabiedrību veidojošiem pamatprincipiem. Tas nozīmē atbildības uzņemšanos par sevi un savu personīgo veselību visupirms. Tas nozīmē savu domubiedru grupu un kopienu veidošanu. Tas nozīmē savu un savu domubiedru ideju realizāciju un materializāciju dzīvē - visiem kopā apsēžoties un sarunājot, ka vēlamies dzīvot, un par savu redzējumu pastāstot citiem. Kas zina, varbūt uzrodas vēl domubiedri?

Tas arī nozīmē nepieciešamību jau tagad iet uz visam esošajām partijām, iepazīties ar cilvēkiem, kas tās veido, un sajust to “telpu”. Jā, tieši sajust, jo, lai arī kā mums gribētos par sevi domāt kā par racionālām būtnēm, mēs lielāko daļu lēmumu pieņemam emocionāli. Tieši tāpēc arī šo kungu uzrunas vēroju no šāda aspekta - kādas emocijas es sajutu? Ko tas nozīmē? Kāpēc tieši tādas sajūtas?

Noslēgumā tikai vēlos teikt, ka es ļoti priecātos, ja mēs nākamā gada laikā patiešām visi kopā vienotos par to, ka mēs šeit vēlamies dzīvot. Ka visi trīs šie kungi ieguldīs darbu, lai virzītos uz vienošanos jau tagad - kad it kā ir pretinieki politiskajā cīņa. Ir skaidrs, ka visus vieno šobrīd divas lietas - nost ar esošo varu un par izvēles brīvību jebkādas medicīniskas manipulācijas veikšanai. Tajā pašā laikā es aicinātu (un pats aktīvi piedalīšos) kungus jau tagad runāt ar vēlētājiem cieņpilni un, veidojot vienojošas un integrētās sarunas par to, kā visi vēlamies dzīvot pēc tam, kad šis viss būs beidzies.

Pārpublicēts no Facebook