Iesaki rakstu:

Pirms nedēļas sociālajos tīklos publicēju ierakstu par Latvijas “influenceriem”. Rakstīju, ka par šīm foršajām un skaistajām sievietēm, pavērojot viņu Instagram ierakstus, rodas iespaids, ka ārpus iepirkšanās, eko pārtikas ēšanas un reklāmdevēju dāvaniņām, nekas cits neeksistē. Šis ieraksts izraisīja daudz komentāru Facebook. Saņēmu arī privātas vēstules no pašām sievietēm, jo viņas jutās aizskartas. Paskaidrošu sīkāk, kas veidoja manu secinājumu.

Pirmkārt, ar “influencerēm” šajā gadījumā es pārsvarā domāju izklaides industrijas sievietes jeb tā dēvētās slavenības (aktrises, dziedātājas, TV sejas, kam ir liels sekotāju skaits; tāpat arī atsevišķas t.s. “eko mammas”). Negribu minēt konkrētus uzvārdus, jo tad tas kļūtu personiski. 

Rakstīju, ka skaistajos Instagram stāstos neredzu, ka šīs sievietes dzīvotu reālā pasaulē. Dzīve izskatās kā viens liels cukurs. Atbildes komentāros cilvēki norādīja, ka viņi nemaz negrib šajos stāstos redzēt ikdienu. Ir noguruši no politikas un negācijām, ko radām mēs, žurnālisti. Grib redzēt skaistus foto, gūt pozitīvas emocijas. Saprotu - es arī. Tādēļ es nemaz negaidu, ka viņas (un arī viņi) sāks iedziļināties politikā un aģitēs balsot par kādu partiju, vai arī slavēs konkrētu politiķi.

Bet varbūt varētu sākt ar tādu vienkāršu, pilsonisku aktivitāti kā, piemēram, starp skaistajām kurpju, somiņu un sejas krēmu reklāmām, kaut reizi mēnesī ielikt vienu šādu postu: “Latvijā puse sieviešu, kas cieš no vardarbības ģimenē, par to neziņo policijai. Šeit ir labs raksts, kur sievietēm meklēt palīdzību.” Vai arī: “ManaBalss tiek vākti paraksti, lai vecāki, kuru bērni netiek “dārziņā”, saņemtu piemaksu.” Vai arī: “Šodien Gaiļezera slimnīcā satiku fantastisku māsiņu. Viņas nereti strādā 48 stundas pēc kārtas, liels paldies!” Vai arī: “Šodien pie Saeimas ir pikets par jauno izglītības satura reformu, aizejam, lai mūsu bērniem ir laba izglītība!” 

Otrkārt. Pieļauju, ka šādu ierakstu nav, jo šīs sievietes nezina par šādām aktivitātēm. Nezina tādēļ, ka neseko līdzi ikdienā. Parasti arguments uz šo ir, ka cilvēki ir noguruši no ikdienas cīņas par izdzīvošanu. Neuzskatu šo argumentu par pamatotu. Šīs sievietes nav no trūcīgākā Latvijas slāņa, taču starp viņu sekotājām noteikti ir sievietes, kurām šāda informācija noderētu. Ticu, ka kāds atkal teiks, ka negrib patērēt negatīvos medijus, bet, manuprāt, aiz šī argumenta nereti slēpjas vienkārši slinkums domāt un iedziļināties. A

bonējiet kaut žurnālu IR (abonements gadam izmaksā lētāk nekā labs acu krēms), tas iznāk reizi nedēļā. Katrā numurā ir viens pētnieciskais raksts un viedokļa sleja (tātad, ar potenciālu izraisīt negatīvas sajūtas), pārējie ir par veiksmīgiem uzņēmumiem, kultūras jaunumiem, cilvēkiem, kas atgriezušies Latvijā utt. Mans informācijas avots ir IR ikdienas epasta vēstules. Izlasu piecās minūtēs un zinu, kas notiek valstī. Tā vietā “influenceres” aicina būt pozitīvām, lai vairotu labo. Ir būtiska atšķirība starp “pozitīvo domāšanu” un “kritisko domāšanu”. Abas neizslēdz viena otru. Domājot kritiski, var vairot labo. Domājot tikai pozitīvi (lasi - ignorējot apkārt notiekošo), negatīvā kļūst tikai vēl vairāk. 

Treškārt. Kāds teiks - “influenceres” piedalās dažādās akcijās. Aicina sievietes pārbaudīt krūtis. Kāda aicināja piedalīties vēlēšanās. Aizsargā dzīvnieku tiesības. Forši. Bet kādēļ viņas to darīja - jo izdomāja pašas, vai arī kāds veidoja akciju un aicināja piedalīties? Kādēļ viņu aktivitāte par konkrēto tēmu beidzas līdz ar organizatora akciju? Es runāju par normālu, ikdienišķu, pilsonisku aktivitāti, kad sieviete pati seko līdzi (kaut vienai tēmai) un ik pa laikam par to arī runā ar saviem sekotājiem. (NLP jeb pozitīvās domāšanas kursu apmeklēšana, kā man norādīja viena “influencere”, šeit neskaitās.)

Ceturtkārt, kāds no maniem paziņām komentāros rakstīja, ka katram jādara savs darbs. “Zobārsts ārstē zobus”, politiķi veido politiku utt. Šis ir liels mīts, kā rezultātā mēs esam tādā bedrē. Pilsoniska sabiedrība neveidojas no tā, ka četros gados aizejam (ja aizejam) iemest vēlēšanu kastītē savu biļetenu. Zobārstam ir bērni, kas iet skolā; vecāki, kuriem vajag veselības aprūpi, tādēļ būtu normāli, ja cilvēki sekotu līdzi ikdienā valstī notiekošajam un iesaistītos, paužot savu attieksmi. Tik bieži dzirdu: kāda jēga piketēt vai paust viedokli, tāpat nekas nemainīsies.

Nav taisnība. Saeimas politiķi nejūtas sevišķi komfortabli, kad cauri piketētāju pūlim dodas uz Saeimas sēdi. Arī cilvēku viedokļi sociālajos tīklos viņiem rūp. Tādēļ, ja “influenceri” pieslēgtos, paustu viedokli un par šīm iespējām, informētu savus sekotājus, tas noteikti atstātu iespaidu arī uz valstī notiekošo. Jautājums ir tikai, kā to dara. Var kārtējo reizi paraudāt, cik viss slikti un cik mediji ir nekvalitatīvi. Bet var arī pateikt: “Mums ir arī kvalitatīvi mediji, abonējiet šo žurnālu, skatieties šo raidījumu. Atbalstiet Iespējamo misiju, jo viņi apmāca daudz jaunu skolotāju, kuru mums skolās trūkst.” 

Tas nav grūti, neprasa ļoti daudz laika un nav jādara katru dienu. Jūs esat “influenceri” - tas nozīmē ar iespēju ietekmēt. Izmantojiet šo iespēju ne tikai, lai pārdotu krēmus, bet stāstiet arī, ko jūs lasāt, kādas vērtības atbalstāt, kādēļ ir svarīgi atbalstīt konkrētus pasākumus un cilvēkus. 

Piektkārt. Nav tā, ka mums nav izklaides industrijas cilvēku bez savas nostājas. Jau esmu teikusi, ka cienu Ralfu Eilandu par ātro kredītu publisku nosodījumu. Twitter redzu, ka valstī notiekošajam līdzi seko aktieris un režisors Intars Rešetins. Viedoklis ir arī Baibai Sipeniecei. Diemžēl vairāk nevaru nosaukt. 

P.S. Es šobrīd veidoju rakstus un video par drosmīgām sievietēm, kas izrāvušās no vardarbīgām attiecībām. Milzīga problēma, jo sevišķi, starp skaistajām vidusslāņa sievietēm, kas par to vispār nerunā. Ja šo lasa kāda “influencere”, kurai šī tēma rūp, es labprāt iepazītos.

Pārpublicēts no Facebook