Iesaki rakstu:

Daudziem jau piemirsies, kā pirms nepilniem trīspadsmit gadiem Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar savu dzīvesbiedru jau vēlējās „tāpat vien” tikt pie zemesgabala ģimenes vajadzībām. Tiesa, toreiz bija runa par miljonu eiro vērtu zemi Jūrmalā, taču līdzība ar tagadējo „ģimenes kapavietas” gadījumu ir acīmredzama – arī 2004. gadā toreizējā Valsts prezidente ilgi un sīksti turējās pie saņemtās „dāvanas”, minot gan dažādus iemeslus, kāpēc viss ir noticis pilnīgi pareizi, gan norādot, ka vienmēr atradīšoties dažādi nelabvēļi un skauģi. Tiesa, pirms trīspadsmit gadiem Vīķe-Freiberga vēl apgalvoja – viņa nedomājot, ka viņas ģimenei zemes nomas tiesības būtu jāpiešķir privileģētā kārtā vai viņas nopelnu dēļ, jo šāda prakse vairs Latvijā nepastāvot.

2004. gada jūlija vidū Neatkarīgā Rīta Avīze atklāja, ka Vīķe-Freiberga pēc amata pilnvaru termiņa beigām dzīvošot Dubultos, Jūrmalā, jo viņas vīrs Imants Freibergs ticis pie tiesībām uz 99 gadiem par „sviestmaizi” nomāt 5884 kvadrātmetrus lielu zemesgabalu Dubultos.

Attiecīgu lēmumu "teritorijas labiekārtošanai, apsaimniekošanai un apbūves izvērtēšanai uz veciem pamatiem" 30. jūnijā ar Imantu Freibergu paklusām bija noslēgusi Jūrmalas dome, un faktiski šis nomas līgums pavērtu ceļu arī zemesgabala privatizēšanai.

Atklājoties šim faktam, vispirms Vīķes-Freibergas preses pārstāve Aiva Rozenberga mēģināja iestāstīt, ka tas bijis vienkārši laimīgs gadījums, - "Imants Freibergs vērsās Jūrmalas domē un risināja sarunas par to, kas vispār ir pieejams”, un tad arī izrādījies, ka „pieejams” ir vairāk nekā pushektāru liels zemesgabals kāpu zonā.

Taču jau drīz izrādījās, ka uz zemesgabalu nebija rīkota nekāda nomas tiesību izsole, un dažs Jūrmalas deputāts atzina – jau labu brīdi iepriekš bijis pilnīgi skaidrs, kam šis zemesgabals tiekot gatavots. Tāpat atklājās, ka darījumu kārtojis Aināra Šlesera partijas biedrs, vēlāk „Jūrmalgeitas” kukuļošanas lietā notiesātais domes priekšsēdētājs Juris Hlevickis.

Vēl pēc tam izrādījās, ka prezidentes vīrs ir bijis vienkārši fantastiski veiksmīgs, - jūnija vidū viņš iesniedzis pieteikumu pašvaldībā, un jau divas nedēļas vēlāk deputāti nolēmuši uz 99 gadiem iznomāt viņam zemesgabalu Dubultos, Rūdolfa Blaumaņa ielā 15a, kura cena varēja būt aptuveni miljons eiro.

Pats Freibergs taisnojās diezgan atturīgi, medijiem stāstot, ka pirms tam runājis „ar daudziem cilvēkiem”, kuru vārdus gan nenosauca, un skaidrojot – „ja jūs gribat pirkt mašīnu, to arī neviens nenesīs klāt. Jums jāinteresējas, jāstrādā. Nav jau tā, ka kāds nes uz paplātes un piedāvā”.

Viņš arī apgalvoja, ka „tūkstošiem citu to ir izdarījuši”, - un kāpēc gan lai arī viņš nerīkotos līdzīgi: „Vai mani kā kādu izņēmumu taisīt? Es arī esmu pilsonis, kāpēc lai uz mani tas neattiektos?

Taču, kad stāsts par prezidentes ģimenes „veiksmīgo atradumu” izraisīja publisku sašutumu, pati Vīķe Freiberga labu laiku nāca klajā ar dažādiem izteikumiem, kas ļoti atgādina viņas tagadējos paziņojumus saistībā ar ekskluzīvās kapavietas „sakārtošanu” Meža kapos.

"Mans vīrs jau no paša sākuma izteica ļoti ciešu vēlmi, ka viņš, jā, brīnumainā kārtā vēlētos, tāpat kā daudzi citi, dzīvot Jūrmalā. Viņš meklēja izdevības to darīt, viņš vēlas to darīt likumīgā kārtā. Viņš nevēlas nekādas dāvanas, nevēlas privilēģijas, viņš negrib arī tikt diskriminēts tāpēc, ka ir prezidentes vīrs,” skaidroja toreizējā prezidente.

Vīķe-Freiberga kategoriski uzstāja, ka zeme esot iegūta pilnīgi likumīgi un viņas vīram esot vienkārši paveicies – viņš „pilnīgi atklāti, publiski – aizgāja pie Jūrmalas domes, teica... viņš labprāt pavadītu savas vecumdienas kaut kur pie ūdeņiem", turklāt bez KNAB lēmuma vispār neesot skaidrs, „vai vispār tāda nomas līguma slēgšanā ir saskatāms, ka prezidentes radinieks iegūst kaut kādu labumu".

Tāpat kā tagad ar kapavietu, arī toreiz Vīķe-Freiberga izteica pārmetumus Saeimai, jo viņa esot „vairākkārt pievērsusi Saeimas uzmanību dažādām šāda veida problēmām".

"Man liekas, ja mēs izietu cauri savai lietvedībai, atrastu veselu rindu vēstuļu, kurās es esmu jau iepriekš atkārtoti vērsusies pie pašvaldībām ar lūgumu dažādos šādos sakaros nonākt pie konsekventiem lēmumiem, pie skaidrām procedūrām un arī aicinājusi Saeimu painteresēties par šo likumdošanu,” paziņoja Vīķe-Freiberga.

Tiesa, uz jautājumu par savu likumdošanas iniciatīvu izmantošanu viņa atrunājās ar to, ka „mums šeit nav tā kā ministrijā, tādu resursu, lai mēs varētu tiešām apkopot tādas lietas, kas būtu jādara ministrijām. Jo likumdošanas process prasa juridiskus resursus, pētnieciskus resursus. Valsts prezidenta kancelejai tādu vienkārši nav”.

Vīķe-Freiberga paziņoja, ka „neesmu uzpērkama un neesmu iebiedējama”, taču arī sabiedrības locekļu pārmetumi nevarot būt par pamatu viņas plānu maiņai, jo par Valsts prezidenta aktivitātēm ik dienu pienākot tūkstošiem pārmetumu: "Nav tāds lēmums vai tāds solis, ko es spertu, kas kādam cilvēkam nepatiktu”.

Tiesa, atšķirībā no pašreizējā „ekskluzīvās kapavietas” gadījuma toreiz Vīķe-Freiberga vēl apgalvoja, ka viņas ģimene dārgo zemi vēloties nomāt „likuma rāmjos”, ka viss tiekot darīts „pilnīgi atklāti” un ka "ir jānonāk pie kāda kopsaucēja". Arī izraisījušās debates nemaz „nav slikti”, jo līdz ar to jautājums beidzot varot tikt izdebatēts līdz galam un noskaidrots.

Visbeidzot, pirms trīspadsmit gadiem Vīķe-Freiberga paziņoja ko būtiski atšķirīgu no tagadējās nostājas – viņa nedomājot, ka viņas ģimenei zemes nomas tiesības būtu jāpiešķir privileģētā kārtā vai viņas nopelnu dēļ, jo šāda prakse vairs Latvijā nepastāvot.

Viss gan beidzās ar to, ka pusotru mēnesi pēc tam, kad atklātībā nonāca ziņas par Imanta Freiberga „nejaušo veiksmi”, prezidentes vīrs paziņoja, ka zemes nomas līgumu ar pašvaldību tomēr neslēgšot, savukārt Valsts prezidentes popularitātes reitingi noslīdēja līdz zemākajam līmenim gada laikā.

Interesanti, ka atšķirībā no „kapavietas lietas” pirms trīspadsmit gadiem pret likumu apiešanu ar līkumu un sava stāvokļa izmantošanu savtīgās interesēs iestājās arī, piemēram, sabiedrība par atklātību Delna, kas tagad saistībā ar Vīķes-Freibergas septiņvietīgās kapavietas lietu klusē.

Pirms trīspadsmit gadiem Vīķei-Freibergai nācās atbildēt arī uz daudziem nepatīkamiem toreizējās žurnālistes Baibas Strautmanes jautājumiem, - tagad, formāli vēl saucoties par žurnālisti, bet faktiski pārtiekot no dzīvesbiedra advokāta darbā nopelnītā, Strautmane kļuvusi vienu no publiski dedzīgākajām eksprezidentes aizstāvēm „ģimenes kapavietas” lietā.

Toties, kā toreiz parādīja Latvijas Avīzes veikta lasītāju aptauja, arī toreiz, pirms trīspadsmit gadiem bija pietiekami daudz cilvēku, kuri uzskatīja, ka „lai jau tiek Latvijas visu laiku labākajai prezidentei” un „labāk, lai paņem viņa nekā kāds cits”.