Iesaki rakstu:
Karš vienmēr ir iespēju laiks. Kam postījumi un nabadzība, kam popularitāte un investīcijas. Divi pirmie pasaules kari ASV izrādījās īsta klondaika. Vai arī šoreiz tas viņiem izdosies? Pamēģināsim paskatīties uz Ukrainas karu ar ciniska pragmatiķa acīm.
Prezidents Baidens šobrīd ir negatīvo reitingu karalis, novembra starpvēlēšanās Demokrātu partijai nav nekādu izredžu saglabāt pozīcijas, jo benzīna cenas lido debesīs un Trampa laikā stabilizētā ekonomika cieš no inflācijas un bezdarba. Prakse rāda, ka nekas tā neceļ prezidenta popularitāti kā īss, veiksmīgs karš, tāpēc Kuslais Džo ar prieku cenšas kļūt par progresīvās un demokrātiskās cilvēces līderi šajā visnotaļ prognozējamajā konfliktā.
Nav noslēpums, ka globālais finanšu kapitāls kontrolē lielāko daļu pasaules masu mediju, tāpēc šobrīd vērojam perfektu pārslēgšanos no vispasaules vīrusa histērijas uz karu, kura dzeltenzilās krāsas ir blīvi piepildījušas mediju telpu. Un histērija turpinās tik sekmīgi, ka dulburu masas tikpat kā nepamanīja topika nomaiņu.
Demokrāti šobrīd turpina vākt ne tikai politiskās popularitātes punktus, bet arī izbauda kapitālu aizplūšanas saldos augļus: pēc nozares speciālistu vērtējuma Eiropu jau pametuši ap 2 triljoni dolāru, kas devušies uz drošo ostu ASV.
Par to lielā mērā jāpateicas Vācijas varavīksnes koalīcijai, kuru caur “zaļajiem” un citām progresistu pabirām stingri kontrolē Demokrātu partija, kā atbalsts bija izšķirošs, lai garantētu šo ludītu iekļūšanu Bundestāgā. Tieši “zaļie” vainojami absolūti haotiskajā enerģētikas politikā, kas šobrīd iegremdē ES bijušo lokomotīvi agrāk neredzētā haosā.
Skaidrs, ka tas nevilksies ilgi, jo Vācijas konservatīvais rūpnieciskais kapitāls un satrakotā tauta ieviesīs korekcijas šajā situācijā, kas nav savietojama ar valsts ilgtspējīgu attīstību un pat ne ar izdzīvošanu.
Eiropa kopumā saņēmusi neatvairāmu piedāvājumu mirt transatlantisko (amerikāņu) interešu vārdā, paralēli palīdzot amerikāņiem atrisināt savas finansiālās problēmas. Un amerikāņus var saprast, jo PSRS cūciņas sasišana 1991.gadā izrādījās veiksmīgs pasākums, kas ļāva atbīdīt nopietnas krīzes vairākas dekādes. Tagad kārta Eiropas cūciņai. Jo ES joprojām ir lielākais ASV ģeopolitiskais konkurents, kurš sadarbībā ar Krieviju un Ķīnu vienā dekādē padarītu bijušo pasaules hegemonu par reģionālu lielvalsti. Tāpēc šī sadarbība nav pieļaujama, pat ja tas prasītu augstu cenu.
Demokrātu partiju pilnīgi apmierinātu arī radikāla Eiropas un Krievijas novājināšana. Diez vai kādu aiz okeāna pārāk satrauc visnotaļ iespējamais pārtikas trūkums Eiropā, jo zem sankcijām pakļuvis ES minerālmēslojumu tirgus, kurā Krievijas un Baltkrievijas minerālmēslu tirgus ir 45% no visa pieejamā. Viņiem tā ir tikai laba iespēja attīstīt savu kukurūzas tirgu.
Vērojot situācijas attīstību Ukrainas – Krievijas konfliktā, nākas atzīmēt arī globālo spēlētāju mēģinājumus šo konfliktu uzpūst, izmantojot Poliju un citas valstis, kas ir tikai saprotami. Jo tad uz miera ostu ASV aizbēgtu ne tikai 2 triljoni.
Jāsaprot, ka ģeopolitiskajām avantūrām Demokrātu partijai daudz laika nav palicis, jo Ukrainas jautājums mēneša laikā tiks atrisināts un Eiropā iestāsies jauna ģeopolitiskā realitāte. Un Eiropas līderi būs spiesti atgriezties pie daudz atbildīgākas politikas, atskurbšanu stimulēs masu neapmierinātība un ekonomikas sabrukums, kuru jau ir uzsācis pašnāvnieciskais zaļais kurss.
Arī karstā kara eskalācija pilnīgi noteikti nav Eiropas interesēs, jo ES elites labi saprot, ka Krievijai azotē ir smagi džokeri, ko tā vēl nav pielietojusi, faktiski Krievija uz sankciju karu vēl nav atnākusi. Kādas sekas varētu būt gāzes trubas aizgriešanai, to var tikai minēt, šobrīd pilnīgi pietiek ar minerālmēslu cenu pieaugumu par 300%.
Trešais pasaules hibrīdkarš Latvijā.
Latvijas elites intelektuālā mazspēja diemžēl nepieļauj nekādas diskusijas un risinājumu meklēšanu, jo tas vairs nenozīmētu aklu bezierunu pakļaušanos transatlantiskās internacionāles meinstrīmam. Pasaules liberālās kārtības sabrukums ir acīmredzams un prasa radikālus ekonomiskus pasākumus un esošā modeļa maiņu, pāreja uz valsts kapitālismu un kara sociālismu ir neizbēgama. Tikai liberālajā doktrīnā izaugušais ierēdņu bars ir spējīgs tikai pildīt rīkojumus, nevis ģenerēt idejas un konceptus.
No mūsu ārlietu resora puses ir skanējušas dažādas frāzes par solidaritāti ar bēgļiem, par mīlestību pret minoritātēm un toleranci, bet nekad - par Latvijas nacionālajām interesēm. Mēs zinām, cik Javelin kompleksu aizsūtīts uz Ukrainu, bet nezinām, cik graudu ir mūsu rezervēs. Mēs pat nezinām, ar ko mēs mēslosim laukus. Vienīgais, ko mēs zinām skaidri, ir tas, ka karma vienmēr ir nežēlīga pret tautām, kas neiztur Darvina testu. Un pat pārnadžu bara vadonis nav stulbākais iespējamais auns.
Trešo pasaules hibrīdkaru Latvija ir zaudējusi, tās teritorijā nenokrītot pat vienai bumbai. Jo 30 gadu laikā nav spējusi radīt vērtības, kuras būtu gatavi aizstāvēt tās iedzīvotāji. Bet valsts bez vērtībām ir tikai teritorija, kas var ātri mainīt saimniekus.