Iesaki rakstu:

Šodien, 2019. gada 3. aprīlī Rīgas apgabaltiesa pilnībā noraidīja Privatizācijas aģentūras prasību pret manu ģimeni par 1 903 294 eiro piedziņu. Līdz ar to šī nepamatotā, politiski motivētā prasība ir noraidīta jau otrajā tiesas instancē.

Saistībā ar šo spriedumu es vēlētos atgādināt dažus faktus. Visi labi zina, kā es savulaik "pacēlu" faktiski bankrotējušo uzņēmumu "Liepājas metalurgs", kas pēc tam diemžēl nonāca blēžu rokās, kuri to arī "kopīgiem spēkiem" nogremdēja. Taču "Metalurga" gadījumā bija runa par negodprātīgiem biznesa partneriem. Citāda ir situācija ar AS "Grindeks".

Kad es iegādājos AS "Grindeks" akciju paketi un ķēros pie uzņēmuma attīstīšanas, tā gada apgrozījums bija tikai desmit miljoni. Pašlaik tie ir jau vairāk gandrīz 150 miljoni eiro. Uzņēmuma kopējie maksājumi valsts kopbudžetā 2017. gadā bija 8,75 miljoni eiro, valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas – 4,31 miljons eiro.

Ierēdņiem un politiķiem būtu jārūpējas par šādu uzņēmumu attīstību, kas nodrošina labi apmaksātas darbavietas un ienākumus valsts budžetam, vai vismaz nebūtu jāmēģina gandrīz vai neslēpti prātot – ja reiz te ir tik plaukstoša kompānija, kā mēs varētu no uzņēmuma un tā īpašniekiem "nocirpt" kaut ko vēl papildus, kas kompensētu mūsu pašu neizdarības sekas...

Tikai tā es varu vērtēt nepamatoto, politiski motivēto tiesvedību, ko Privatizācijas aģentūra bija sākusi pret manu ģimeni valdības uzdevumā.

Vispirms valsts Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) personā diemžēl izrādījās neuzticams partneris, sākumā oficiāli paziņojot, ka manu dēlu neuzskata par manas ģimenes locekli, bet pēc tam viedokli diametrāli mainot.

Savukārt pēc tam, kad valdība bija aizdomīgi, pat nesaimnieciski lēti pārdevusi savas "Grindeks" akcijas un tai nācās taisnoties sabiedrības priekšā, šis FKTK "jaunais" viedoklis izrādījās nesaimnieciskajiem politiķiem un ierēdņiem pietiekami vilinošs, lai uz tā pamata mēģinātu sava nesaimnieciskuma dēļ radušos zaudējumus piedzīt no... manas ģimenes.

Protams, ka šī prasība bija absurda un likumsakarīgi jau divās instancēs ir noraidīta, taču tās izskatīšana tiesā ir prasījusi arī valsts – tātad nodokļu maksātāju – laiku un resursus. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā ir simti un tūkstoši uzņēmēju, kuru darbības mērogi ir mazāki, un viņiem šādas prāvas grauj gan uzņēmējdarbību, gan arī uzticību valstij kā godīgam partnerim.