Iesaki rakstu:

Atbrīvoties no impērijas ir smagi, bet vēl grūtāk ir atbrīvoties no tās mantojuma. Tomēr tas ir svarīgi ģeopolitiskās higiēnas dēļ, jo kukaiņu apsēstā impērijas gultasveļa ir dzīvībai bīstama.

Ukraiņiem nekad nav bijis ne mazāko ilūziju par Maskavas patriarhāta pareizticīgās baznīcas politisko dabu kopš 1685. gada, kad krievu imperiālo karu rezultātā sākās Konstantinopoles patriarhātā esošo baznīcu aneksija un varmācīga pievienošana Maskavas patriarhātam.

Ukrainas pareizticīgo pasaule ir tikpat traģiska kā Ukrainas vēsture. Tas attiecas gan uz pagātni, gan tagadni. 2018. gadā no Maskavas varas aizgājusī Ukrainas pareizticīgo baznīca (Kijevas patriarhāts), daļa (jāsaka, relatīvi neliela) Ukrainas pareizticīgo baznīcas (Maskavas patriarhāts) un 1990. gadā savu darbību atjaunojusī, bet mazskaitlīgā Ukrainas Autokefālā pareizticīgo baznīca apvienojās Ukrainas pareizticīgo baznīcā (starptautiski apzīstama angliskajā abreviatūrā OCU – Orthodox church of Ukraine).

Šis solim bija nozīme no simboliski vēsturiskā viedokļa - ukraiņu pareizticīgie atguva 17.-18. gadsimta Krievijas impēriskās okupācijas laikā zaudēto baznīcas neatkarību no Maskavas varas. Taču vislielākajā mērā apvienošanās bija nepieciešama, jo tas bija Konstantinopoles patriarha izvirzītais nosacījums, lai tiktu saņemts tomoss, proti, simboliskais dokuments par baznīcas neatkarību – autokefāliju.

Jāteic, ka Konstantinopoles patriarhs Ukrainas gadījumā bija netipiski pretimnākošs, jo apvienošanās notika 2018.gada decembrī, bet tomoss tika piešķirts jau 2019.gada janvārī. Jāsaka gan, šis ir visai lielās līnijās attēlots ļoti sarežģīts balets, kurā vēl ietilpa dažādi savstarpēji konflikti un nesaprašanās ticīgo pasaules sarežģītajā un senajā organismā.

Kijevas starptautiskā socioloģijas institūta skaitļi rāda, ka šogad Ukrainas pareizticīgo baznīcai sevi par piederīgiem nosauc 54% Ukrainas iedzīvotāju (2000.gadā – 34%), Ukrainas pareizticīgo baznīcai (Maskavas patriarhāts) 4% (2000.gadā – 15%), bet bez konkretizācijas par pareizticīgiem sevi uzskata 14% (2000.gadā – 22%). Šāda ticīgo migrācija prom no Maskavas baznīcas pastāv kopš 2014.gada, šobrīd pārvēršot OCU par visstraujāk augošo kristīgo baznīcu, iespējams, visas pasaules kontekstā.

Ukrainas pareizticīgā baznīcas 2022.gada beigās svinētie Ziemassvētki neliekuļoti pierādīja Ukrainas vēlmi pārgriezt jebkuras, arī reliģiska rakstura saites ar agresorvalsti Krieviju. Taču tas pierādīja arī to, ka nekādas no ārpuses, politiskas varas uzspiestas izmaiņas nav reāli dzīvotspējīgas, ja vien to nevēlas paši šo baznīcu apmeklējoši ļaudis.

Faktiski Ukrainas pareizticīgo baznīca Kijevas patriarhāta piederīgie, nerunājot nemaz par laicīgiem ļaudīm, augošā skaitā svinēja Ziemassvētkus 25. decembrī vismaz no 2014.gada. Daudzi svinēja gan Gregora kalendāra Ziemassvētkus, gan Juliāna kalendāra Ziemassvētkus un jo īpaši - Ukrainā visai populāro “veco Jauno gadu”, proti, pēc Juliāna kalendāra - janvārī.

Tas arī ir iemesls kādēļ Kijevas patriarhāta Ukrainas pareizticīgo baznīca nav pilnībā pārgājusi uz Gregora kalendāru, bet ierindojusies to pasaules pareizticīgo baznīcu pulkā, kas izmanto abus kalendārus – antīko Juliāna, ar 13 dienu starpību, un ar šo gadu - nosacīti moderno – Gregora. Jaukto kalendāru prakses pastāv, piemēram, Bulgārijas un Rumānijas pareizticīgo draudzēs.

Par OCU sēdekli kļuvis PSRS okupācijas laikā fiziski un garīgi brutāli nīcinātais Sv. Erceņģeļa Mihaila klosteris un katedrāle. To no drupu un graustu stāvokļa strauji sāka atjaunot 1997.-1998. gadā, un tas nekavējoši kļuva par revolucionārās ukraiņu pareizticības centru. Maidana laikā tas kalpoja pat patvērumu un lazareti.

Faktiski dumpīgie garīgie tēvi bija atšķēlušies no Ukrainas pareizticīgo baznīcas (Maskavas patriarhāta) jau 1992. gadā, bet strauji uzaudzēja jaudu Maidana briedināšanas laikā. Baznīcās bija strauji augošs, patriotisks jaunu cilvēku pieplūdums. Tas attiecās gan uz draudžu locekļiem, gan garīdzniecību. Ukrainas pareizticīgo aiziešana no okupantu baznīcas uz savu baznīcu bija tautas gribas akts. Visi brutālie tālākie notikumi šo gribu tikai stiprināja.

Nekas no tā, kas notiek valstī, nekādi nevar aizplūst garām procesiem baznīcā. Jo baznīcu nekādi nevar atdalīt no tiem, kas to apmeklē. Bet samērā viegli - no laicīgām varām.

Un tagad par Latviju:

1934. gada oktobrī zvēriski tika nogalināts Latvijas pareizticīgo galva Jānis Pommers, kas bija iesācis, procesu, kuram ir līdzības ar aprakstīto – Latvijas baznīca bija vērsusies pie Konstantinopoles patriarha, lai saņemtu tomosu. Pommera slepkavība nekad netika atklāta. Bet ienaidnieku viņam pietika. Latvijas varas iestādes Pommeru aizstāvēja gan no naidīgajiem kreiso partiju publiskajiem uzbrukumiem 20. gados, gan no Maskavas aģentu pārmērīgās uzmanības. Pommers no apsardzes atteicās, kas padarīja viņu par vieglu laupījumu slepkavām.

Latvijas pareizticīgā baznīca jau tūlīt pēc Latvijas neatkarības iegūšanas ar Maskavas patriarha lēmumu tika atzīta par neatkarīgu. Pommera iesākto pabeidza arhibīskaps Augustīns Pētersons. Latvijas brīvvalsts laikā Latvijas autokefālā pareizticīgā baznīca 1936. gadā pilnībā pārgāja Konstantinopoles patriarhāta pakļautībā. Ziemassvētkus Latvijā pareizticīgie svinēja reizē ar katoļiem un luterāņiem pēc jaunā stila – Gregora kalendāra – 24. – 26. decembrī.

1940. gadā Latvijas autokefālā baznīca tika iznīcināta gan juridiski, gan fiziski visbrutālākajā veidā. Latvijas pareizticīgie nokļuva Maskavas patriarhāta pakļautībā. Tas skaidri iezīmēja divas skarbas patiesības. Pirmkārt, Latvija de facto atkal ir iekļauta Krievijas impērijā, kas tagad saucas PSRS. Otrkārt, Maskavas patriarhija tieši tāpat kā cara laikā ir šīs impērijas sastāvdaļa. Latvijas pareizticīgā baznīca atšķirībā no Igaunijas neatjaunoja savu Pirmās Republikas laika autokefālijā paredzēto piederību Konstantinopoles patriarhātam. Atšķirībā no lielas pasaules pareizticīgo daļas tā svin Ziemassvētkus pēc vecā – Juliāna – kalendāra, kā to svin Maskavā.

Latvijas valsts ļoti nekritiskā un netaisnīgā veidā 90. gados juridiski nostiprināja to, ka Maskavas patriarhijas ortodoksu baznīca palika par 1940. gadā okupācijas rezultātā iznīcinātās Latvijas ortodoksu baznīcas tiesību pārmantotāju. Šai baznīcai ar Latvijas pareizticību neatkarības laikā nav nekāda sakara.

Ar Latvijas valdības, Tieslietu ministrijas un Reliģisko lietu pārvaldes palīdzību tika leģitimizēta netaisnīga vēsturiska situācija, apstiprinot, ka neatkarīgajā Latvijā okupācijas sekas nav likvidētas. Maskavas patriarhijas īpašuma tiesības tika nostiprinātas vērtīgiem zemes īpašumiem, reliģiskām un nereliģiskām būvēm. Tika izdarīts tieši tas pats, kas laicīgajā pasaulē PSRS laikā – saimnieki nošauti, izdzīti vai izsūtīti, bet dzīvoklis atdots formāli likumīgajai, bet de facto okupācijas rezultātā ienākušai personai.

2022.gada septembrī tieslietu ministrs Bordāns sagatavoja likumprojektu par Latvijas Pareizticīgo baznīcas neatkarību nodrošināšanu ar nodomu, ka neviena vara ārpus valsts nevarēs ietekmēt Latvijas pareizticīgos administratīvajā, tiesiskajā un garīgajā jomā. Saprotu gan labo gribu ietekmēt Maskavas garīgo filiāli Latvijā, gan kopējo asiņainā kara kontekstu. Taču man ir jautājums – vai šajā, pēc būtības Maskavas baznīcā kāds ir pajautājis tiem, kas to apmeklē, vai viņi vēlas pagriezt muguru Maskavai.

Un vēl. Latviešu inteliģence sirgst ar īpašu pazemīgu atkarību no lielnācijām. 90. gados un jo īpaši 2000. gadu sākumā vesela virkne ar mākslu, kultūru un valsts pārvaldi saistītu personu, pārsvarā sievieškārtas, piepeši atrada pareizticības valdzinājumu. Tās bieži bija kundzes augstos amatos vai sabiedrībā zināmas, lai nu iet ar mieru, uzvārdus nesaukšu. Vai kāda no šīm personām, sauksim tās nosacīti par jeļizavetām, ir, piemēram, pamēģinājusi pārliecināt cilvēkus draudzēs, kuras viņas gadiem ir apmeklējušas, ka aiziešana no Maskavas patriarhāta ir morāls solis?

Mēs pārāk ilgi esam dzīvojuši vēlmju domāšanā. Mums gadus divdesmit stāstīja, cik ļoti izdevusies ir “mazākumtautību”, resp. segregētas izglītības sistēma. Mums joprojām nav adresēts policijas uzticamības jautājums, turklāt gan valsts, gan pašvaldības. Mums joprojām tieši Krievijas virzienā ir neizskaidrojami devīga migrācijas politika.

Un šeit runa ir ne tikai par vīzām, bet arī par ārprātīgu termiņuzturēšanās un pastāvīgās uzturēšanās atļauju sistēmu, kas radījusi un stiprinājusi krievu etnisko anklāvus un iecementējusi šeit pagarināto virtuālo Krieviju. Mēs dzīvojam pasaku pasaulē, kur valda iedoma, ka formāli pieņemts likums radīs reālu pārmaiņu. Atcerēsimies – Ukrainā no Maskavas patriarhāta aiziet vēlējās gan parastais ticīgais, gan garīdznieki. Man nav laimējies dzirdēt šādas vēlmes ne no vieniem, ne otriem Latvijā. Dzirdu kaut ko pavisam citu. Maniem paziņām ukraiņu bēgļiem nav vēlmes apmeklēt Latvijas pareizticīgo tempļus, kur pret viņiem Latvijas pareizticīgo baznīcās naidīgi vēršas to vietējie apmeklētāji.

Ja mēs atbrīvojamies no šīs vēlmju domāšanas un nonākam realitātē, tad Latvijā ģeogrāfiski esošajai Maskavas pareizticīgo baznīcai, izņemot 90.gados uzdāvinātos pirmās Latvijas Republikas laika pareizticīgo īpašumus, ar Latvijas pareizticīgo baznīcu 1940.gadā nav nekā kopīga. Kas arī godīgi un drosmīgi būtu jāatzīst kā liela politiska kļūda, ko nelabo ar dekoratīviem juridiskiem vingrojumiem Saeimas vēlēšanu gadā, kas tikai nostiprina šo netaisnību. Tas, kas izbeigtu šo liekulības tirgu - šo tiesību likumiska anulēšana.