Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms gada uzrakstīju atlūgumu partijai un šķīros no reiz visnotaļ vilinošās un Latvijas politiskajā pīļu dīķī salīdzinoši agresīvās Jaunās konservatīvās partijas (JKP). Tagad pēc laika, kas pavadīts brīvā lidojumā, varu novērtēt izjūtas.

Kā iepriekš ierasts, nevērtēšu JKP. To var izdarīt katrs pats par sevi. Vairāk par izjūtām, ko dod skats no malas uz politisko virtuvi Latvijā. Neapspriedīšu OIK komisijas darbu, kur biju iesaistīta kā tehniskā sekretāre (papīru žurciņa) vairāk nekā 7 mēnešus. Jo atkal – darbs ir noslēdzies, un, vai tas bija pareizi izdarīts vai nepareizi, rādīs laiks.

Kādas ir izjūtas, vērojot Latvijas politiku tuvplānā? Nevarētu teikt, ka patīkamas. Pirmais, kas krīt acīs: deputātu neatkarība mums pastāv tikai uz papīra. Pirmajā mirklī šķiet, ka deputāti vienkārši melo tāpēc, ka ir patoloģiski meļi. Pirms vēlēšanām stāsta vienu, pēc vēlēšanām ko pavisam citu. Tomēr, tikko tie zaudē piesaisti koalīcijai vai frakcijai, tā krasi mainās viņu runas saturs, un atkal dzirdam priekšvēlēšanu runu.

No tā es saprotu, ka godīgs pret savu dzimteni un tautu Latvijā deputāts var būt tikmēr, kamēr viņa darbu parlamentā neregulē frakcija un koalīcija. No šejienes vēl viens skumjš secinājums – korupcija Latvijas politikā ir tik dziļa, ka to ar partiju vai deputātu nomaiņu neizskaust.

Tā nav tā korupcija, ko mums katru dienu bāž acīs kā piecīšus policistiem un desmitniekus medmāsām. Tā ir tā, ko neredzam un nemanām, kad par atbalstu miljoniem vērtām mahinācijām tiek paaugstināta alga par tūkstoti mēnesī.

Kāda sajūta ir būt neatkarīgam? Tā ir sajūta būt plikam, bet drusku tīrākam. Esot neatkarīgam no partijas un neesot deputātam, šī sajūta ir vēl stiprāka.

Novērtē šo rakstu:

102
7