Iesaki rakstu:

Lai gan valdība kā savas prioritātes skaisti deklarē valsts konkurētspējas stiprināšanu, eksportspējas veicināšanu, „ēnu ekonomikas” un sociālās nevienlīdzības mazināšanu, kā arī piesauc „tautas ataudzes” veicināšanu, tomēr, tiklīdz no skaistiem solījumiem ir iespēja ķerties pie konkrētiem darbiem, lai pierādītu savu vārdu patiesumu, tā uzreiz sākas atrunas, un parādās pavisam cita aina.

Šajā ziņā uzskatāms piemērs ir nupat Saeimā pieņemtie valdības nodokļu grozījumi - tā vietā, lai visu iespējamo fiskālo efektu novirzītu uz darbaspēka nodokļu nastas samazināšanu, stiprinot Latvijas reālo konkurētspēju, valdība ir nolēmusi sākt ar pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes samazināšanu, mēģinot atrunāties, ka tādējādi Latvija kļūs konkurētspējīgāka salīdzinot ar Lietuvu un Igauniju, kur PVN likme ir par kādu procentu zemāka.

Saprātīgi tas skan tikai tiem, kuru izpratne par nodokļiem aprobežojas ar “jo mazāks, jo labāks”. Tas daudzos gadījumos tiešām tā arī ir. Tomēr PVN izmaiņu gadījumā tiešas ietekmes uz valsts konkurētspēju nav, jo PVN ir nodoklis, ar kuru tiek aplikts patēriņš, turklāt tikai iekšzemes patēriņš – tas neattiecas uz mūsu eksportu un neietekmē mūsu iespējas iekarot citu valstu tirgus. Mūsu tirgū tas tiek vienādi piemērots gan Latvijas, gan citu ražotāju precēm, turklāt, ja mums PVN likme ir augstāka nekā, piemēram, Lietuvai, tas nozīmē, ka mēs par lietuviešu precēm iekasējam vairāk naudas nekā lietuvieši par mūsējām. Un, ņemot vērā, ka importējam joprojām vairāk nekā eksportējam, PVN samazināšanu nekādi nevar nosaukt par pārdomātu valdības rīcību.

Veids, kā tagad tiks īstenota PVN un iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazināšana, uzskatāmi parāda valdības attieksmi pret sabiedrību un tās spējām īstenot deklarētās prioritātes – tā vietā, lai censtos pakalpot savai tautai un vairāk palīdzēt tiem, kuri no šīs krīzes cietuši un joprojām cieš vissmagāk, valdība turpina rīkoties savā stilā - atkal dara tā, kā tai ir ērtāk un vieglāk, un šoreiz vienalga kā - galvenais, lai ātrāk.

Lai gan Saeimas deputātiem tika dota tikai viena nakts, lai iepazītos ar valdības sagatavotajiem nodokļu grozījumiem (labs piemērs, lai aizdomātos, cik pārdomāti valstī tiek pieņemti atbildīgi lēmumi un kāda nozīme tajos tiek atvēlēta Saeimai - vienīgajai tautas vēlētai institūcijai), un pēc tam tikai viena diena un viena nakts, lai sagatavotu un iesniegtu savus priekšlikumus par tiem, man izdevās iegūt visu aprēķiniem nepieciešamo informāciju, iepazīties ar esošo regulējumu un Eiropas prasībām, tehniskajām iespējām administrēt un īstenot iespējamās nodokļu izmaiņas, veikt nepieciešamos aprēķinus un iesniegt atbilstošus priekšlikumus Saeimai, ņemot vērā valdības noteikto fiskālās ietekmes ietvaru paredzētajam nodokļu samazinājumam un deklarētās prioritātes, tā, lai šie priekšlikumi nebūtu populistiski vai valdības deklarācijai neatbilstoši.

Tā vietā, lai liktu visiem tirgotājiem īstenot šo nejēdzīgo 1% PVN samazinājumu, no kura jūtamu labumu varēs gūt vien dārgo pirkumu veicēji, šī samazinājuma fiskālo efektu tikpat vienkārši varēja koncentrēt uz atsevišķām produktu grupām, kuras jau ir izdalītas ar pazemināto PVN likmi, līdz ar to pat valdībai, kura negrib vai nespēj neko darīt, nebūtu nekādu problēmu to paveikt. Saskaņā ar pašas FM sniegto informāciju šajā gadījumā varētu pielietot minimālo iespējamo PVN likmi 5% apmērā: medikamentiem, zīdaiņu pārtikai, mācību literatūrai, sabiedriskajam transportam, siltumam, tādējādi radot daudz lielāku atspaidu sociāli jūtīgākajai sabiedrības daļai un palīdzot risināt valstī samilzušās problēmas.

Tam būtu arī pozitīvi blakus efekti - valsts budžetā samazinātos atsevišķas izdevumu pozīcijas. Piemēram, medikamentu kompensācijai Veselības ministrijas budžetā tiek atvēlēti vairāk nekā 70 miljoni latu, kas dotu apmēram 5 miljonu latu ietaupījumu, kuru varētu izmantot, lai beidzot palīdzētu tiem 20 tūkstošiem nelaimīgo, kam tagad jāgaida bezgalīgā rindā uz protezēšanu, jo valsts nespēj atrast naudu operācijām. Šajā gadījumā būtu pieticis tikai ar vienu pogas spiedienu, atbalstot sagatavoto alternatīvo nodokļa samazinājuma priekšlikumu, lai operācijas varētu atsākties pilnā apjomā, turklāt naudas vēl paliktu arī citiem smagi sirgstošajiem, piemēram, ar C hepatītu. Diemžēl – nekā!

Tāpat ir arī ar valdības piedāvāto IIN samazinājumu. Vārdos valdība ir par sociālās nevienlīdzības mazināšanu un „tautas ataudzes” veicināšanu, bet darbi to neapliecina. Tā vietā, lai paredzēto IIN samazinājuma efektu novirzītu uz atvieglojumu par apgādājamiem un neapliekamā minimuma paaugstināšanu, kas būtu vairāki desmiti miljonu latu, kuri ieplūstu tieši strādājošo ģimeņu maciņos, valdība labāk izvēlējās sev ērtāku risinājumu - vienkārši samazināt IIN likmi. Jūtamu labumu no tā nejutīs arī sociāli mazāk aizsargātie strādājošie, jo labuma apjoms no likmes samazinājuma būs proporcionāls algas lielumam.

Valdošā koalīcija noraidīja arī šo alternatīvo priekšlikumu – IIN likmju vietā noteikt apakšējo slieksni (minimālo paaugstinājumu), kurš Ministru kabinetam ir jāievēro, nosakot neapliekamo minimumu un atvieglojumu par apgādājamiem uz tuvākajiem trīs gadiem – tas būtu nodrošinājis, ka tieši „mazo algu” saņēmēji un ģimenes būtu vislielākie ieguvēji no paredzētā IIN samazinājuma. Piemēram, nosakot, ka 2014.gadā neapliekamajam minimumam ir jābūt vismaz 100 Ls, reālā IIN likme 200 Ls algai samazinātos vismaz līdz 12,5%, bet atvieglojums par apgādājamo jau nākošgad varēja būt vismaz 100 Ls!

Tagad ar pieņemtajiem nodokļu grozījumiem valdība ir izdarījusi tieši pretējo savam deklarētajam – uz tuvākajiem trīs gadiem ir nozīmīgi ierobežojusi sev iespējas izmantot nodokļu izmaiņas, lai palīdzētu (ja vispār to taisījās darīt) ģimenēm, jo viss fiskālais efekts nu tiks novirzīts uz kopējo likmju samazināšanu.

Lai gan tiek solīts, ka valdošo piedāvātās IIN izmaiņas neietekmēs pašvaldību budžetus un to iespējas veikt savas sociālās funkcijas, valdošā koalīcija noraidīja priekšlikumu nostiprināt likumā normu, kas nosaka, ka šāds IIN samazinājums nedrīkst tikt veikts uz pašvaldību budžetu rēķina, tā arī nespējot argumentēt noraidījuma pamatojumu (tāpat kā nespēja to sniegt ne par vienu no augstākminētajiem priekšlikumiem).

Aiz cipariem kārtējo reizi ir pazaudēts cilvēks.

Protēze – tā ir detaļa, kura aizstāj kādu no zaudētajām ķermeņa daļām, lai nodrošinātu tās rīcībspēju. Šķiet, ka to ļoti vajadzētu ne tikai tiem 20 tūkstošiem nelaimīgo, kam valsts „nespēj” palīdzēt. Vienīgais – sirdsapziņai protēze pagaidām vēl nav izgudrota...