Iesaki rakstu:

Ir tāda veca anekdote par vīreli, kurš, pakļuvis zem tvaika lokomotīves, pēc izveseļošanās draugu virtuvē uz plīts svelpjošu tējkannu azartiski metas iekaustīt ar krāsns kruķi un vārdiem: „Šitie ir jāsit, kamēr maziņi!”

Šī arī būtu pavisam, pavisam, pavisam īsā atbilde uz jautājumu – nu, kāpēc gan tik bargi jāķeras pie Saeimas deputāta Dzintara Zaķa, kuram tā nedaudz paslīdējusi kāja, kāroto „Volvo” iegādājoties nevis pašam, bet gan uz savas firmas vārda, tai aizdodot paša uzkrājumus un, šķiet, nodokļu tālākas „optimizēšanas” vārdā vēl izmantojot Lietuvas starpniekus, kā rezultātā Latvijas valsts iztiks bez nelielas PVN summiņas – 8824 eiro.

„Protams, no kamparveidīgas tējkannas nekad neizaugs šķēļveidīga vai lembergveidīga mahināciju un prihvatizācijas lokomotīve, bet vienalga: neatkarīgi no izmēriem un potencēm šitādi ir jāsit jau tad, kad kāja paslīd uz sīkumiem – citādi apetīte nāks ēdot, un nesodāmības apziņa tikai augs augumā,” – tā es pagājušopavasar rakstīju par citu principa „tas mute man zvēr, bet tā vēder’ grib ēst” iemiesotāju, Dzintara Zaķa kolēģi Arti Kamparu.

Kas aizvadītā gada ar astīti laikā kopš Kampara „naudas tumbočkas” lietas ir mainījies? Nu, jā, ir izrādījies, ka atsevišķas kamparveidīgās tējkannas mūsu īpatnajā valstī ir jo īpaši trieciendrošas (jā, Kampars spiests rauties pa aizkulisēm, taču paraudzīsimies kaut vai uz slavenā „nodokļu optimizētāja” Aigara Štokenberga valstisko augšāmcelšanos), - bet tas arī faktiski viss.

Toties, kā uzskatāmi rāda jaunais stāsts par Dzintaru Zaķi un viņa „Volvo”, dažu tējkannu iekaustīšana nav iznīdējusi vienas noteiktas sugas pārstāvju vēlmi pēc nokāpšanas no tribīnes, kur aizgūtnēm runāts par nepieciešamību apkarot ēnu ekonomiku un uzlabot nodokļu iekasēšanu, nekavējoties ar sparu ķerties pie personisko budžeta jautājumu kārtošanas un „nodokļu optimizēšanas”, valsts interesēm slaidi uzšķaudot.

Un arī standarta attaisnojumi mūsu tiesiskuma koalīcijas pārstāvim ir tie paši, kas savulaik tikuši biezā slānī izteikti gan par Kamparu, gan par Štokenbergu. Pirmais – nu, te tak tā summiņa tāda neliela, kas nu tur tādi nepilni deviņi tūkstoši eiro, būtu labāk ķēruši lembergus un šķēles, kas zog miljonus. Otrā – nu, bet tur jau nekā tāda īsti nelikumīga nav, vienkārši likums apiets ar līkumu. Trešā – ja esi uzņēmējs, neizvairīties no nodokļiem likuma ietvaros ir vienkārši stulbi un izšķērdīgi, un vispār visi dara tā.

Būtu, protams, ko atbildēt – jau sākot ar to, ka mēs, protams, esam pieraduši pie stāstiem par miljonu zagšanu un izķiņķelēšanu, taču patiesībā deviņus tūkstošus eiro par niecīgu summiņu attiecībā uz savām personiskajām finansēm neatzīs, teiksim, vismaz deviņdesmit astoņi procenti valsts iedzīvotāju – un ne tikai tie, kas nekavējoties saskaitīs, ka te taču sanāk veselas 125 minimālās mēneša vecuma pensijas.

Faktiski šis ir tas pats attaisnojumu kopums, ko mums nu jau daudzus mēnešus visādos veidos mēģina iestāstīt tā sauktā „tiesiskuma koalīcija”, - ka vispār pa mazam zagt, krāpties un blēdīties nav nekas īpašs, tas ir cilvēciski un piedodami, ka nav jau labi krāpt valsti un tās iedzīvotājus, bet, ja to dara savējie un pa sīkumam, tad tas atkal ir cilvēciski un piedodami, un ka ētikas, godīguma un īstā vieta ir oficiāli apstiprinātā un līdz nākamajām vēlēšanām drošā vietā noglabātā ētikas kodeksā, bet, ja tantiņa tiek aplaupīta formāli atbilstoši likumam, tad viss jau ir kārtībā...

Droši vien uz pasauli var skatīties arī tā – ka nav taču Satversmē nekas ierakstīts par to, ka deputātam būtu jābūt elementāri godīgam, ka nozagt svešu maciņu nav labi arī tad, ja neviens neskatās, un ka tas, ka katrs normāls latvju uzņēmējs nepalaidīs garām iespēju savā labā nedaudz apšmaukt valsti (kas, protams, ir nedaudz pārspīlēti), vēl nenozīmē tiesības tieši tāpat rīkoties arī šādiem te „valstsvīriem” Zaķiem, kas, pārtiekot no šī te uzņēmēja tomēr samaksātajiem nodokļiem (par citiem ienākumiem nerunāsim), no tribīnes viņu aicina maksāt vēl vairāk, kārtīgāk un godīgāk.

Droši vien, bet – tā tomēr nav īsti labi, vai ne? Un, ņemot vērā, ka kristālskaidrs godīgums mūsu valstī piemīt tikai dažiem sabiedrības „Delna” darboņiem utml., pārējiem ir nepieciešama tāda vai citāda, lielāka vai mazāka ārēja motivācija – kāpēc vienam nezagt no tantuka kabatas maciņu arī tad, kad neviens neskatās, un kāpēc otram nekrāpt valsti ar nodokļiem arī tad, ja tas taču ir visnotaļ likumīgi un „visi dara tā”.

Nu, piemēram, kad savulaik slēdzu līzinga līgumu par jaunu automašīnu, protams, bija kārdinājums labākajās „optimizētāja Zaķa” tradīcijās braucamo iegādāties uz man piederošo SIA „Baltic Screen” (saimnieciskie rādītāji cik necik atļāva, gan jau VID nebūtu iebildis), - un tāpat kā Zaķim uz PVN rēķina ietaupītos paprāva summa.

Kā zināms, mana „specialitāte” ir nevis mācīšana dzīvot citiem, zvērēšana baznīcā, ētikas kodeksu parakstīšana, aicināšana maksāt nodokļus un beidzot iznīdēt šo baiso ēnu ekonomiku, bet tikai dažādu īstu, bet reizēm droši vien arī tikai iedomātu ļaundaru virtuāla žmiegšana, tā ka neviens, šim mazajam sīkumiņam atklājoties, īsti nevarētu man teikt – a pats ko dari?

Un vienalga – es skaidri zināju, ka vienkārši nevaru atļauties šādu shēmiņu, jo, ja tā atklātos, kauns būtu pa visu ģīmi. Varētu es, protams, labākajās Kampara tradīcijās skaidrot, ka šis gadījums nav tāds gadījums un ka šajā gadījumā ir pavisam cita situācija un aspekti, kā arī vērā ņemami nomelnošanas kampaņas elementi, - bet kas nu man īsti ticētu. Ar vārdu sakot, nav vērts...

Šāds vai līdzīgs motīvs mūsu tiesiskajā valstī ir nepieciešams lielai daļai to ļaužu, kuri sakās nesavtīgi rūpējamies par pašu valsti un tās iedzīvotājiem. Un tāpēc, rau, arī ir jākausta šīs kamparveidīgās un arī zaķveidīgās tējkannas – gan tāpēc, lai neizaugtu lielas, gan tāpēc, lai citi skatītos un ņemtu vērā, ka arī likumīgi zagt un krāpties nav labi arī tad, ja pa sīkumiem, ja ļoti gribas un ja ir pārliecība, ka neviens taču neskatās un arī neskatīsies.

Red.piez.: šis viedokļraksts bija publicēts portālā DELFI. Pēc lasītāju ierosinājuma to publicējam arī šeit.