Iesaki rakstu:

Lai saprastu, kā tas var būt, ka “smagos noziegumos apsūdzētais” Aivars Lembergs daudzus gadus braucis dienesta mašīnā, kura beigās izrādījusies reģistrēta uz… Pašvaldības policijas vārda, pietiek uzmest aci Kurzemes humora īpatnībām.

Pirms pašvaldību vēlēšanām plašu publicitāti visā Latvijā ieguva fakts, ka Aivars Lembergs, darba pienākumus pildot, braukājis ar Audi, kurš visu laiku bijis Ventspils Pašvaldības policijas bilancē. To pārbaudīja pat KNAB, lai sodāmus pārkāpumus nekonstatētu. Savukārt prokuratūra pretēji savai ierastajai līdzšinējai praksei Ventspils jautājumos neatrada iemeslu kādu sodīt vai celt apsūdzību.

Formālā Ventspils domes atbilde bija, ka šajā pilsētā Pašvaldības policija ir tā iestāde, kas uztur kopējo pašvaldības autoparku, kura atsevišķas vienības pēc tam tiek izdalītas darbiniekiem dienesta pienākumu veikšanai. Citu amatpersonu starpā viena mašīna nodota A. Lembergam, tāpat arī citiem domē strādājošiem, kam darba pienākumu izpildei kaut kur jābraukā.

Taču, šai informācijai plaši izskanot ārpus Kurzemes, auditorijai lielākoties ir bijusi neizpratne par iemeslu, kāpēc padsmit gadus ilgas kriminālvajāšanas gaitā A. Lembergs bieži vien ikdienā braukājis ar dienesta auto, kas bijis reģistrēts tieši uz Pašvaldības policijas vārda.

Atbilde slēpjas tipiskajā ventiņu humorā, kurš var likties netipisks un neparasts tiem cilvēkiem, kas auguši ārpus Kurzemes. Ventiņu humora galvenā īpatnība ir spartiska, lakoniska pašironija kā joku centrālā tematika — te parādās lielākā atšķirība starp kurzemniekiem un visu citu novadu iedzīvotājiem: ja čangaļi joko par čiuļiem (un otrādi), ja visur Latvijā stāsta anekdotes par igauņiem utt., tulko krievu jokus par blondīnēm, tad Kurzemē visi smejas pirmkārt paši par sevi.

Turklāt uzspēlēts smieklīgums nav pašmērķis — galvenais ir būt pirmkārt trāpīgi pašironiskiem un tikai tad izklaidējošiem. Kurzemnieku humora tradīcija nosaka, ka psiholoģiska precizitāte ir svarīgāka nekā virtuozas vārdu spēles vai uzspēlēta ņirgāšanās par kaut ko, kas attiecīgajā brīdī skaitās modē un ko var parodēt.

Tā, piemēram, svaigākajā kurzemnieku humora apkopojumā, ko savācis Grinberģ Uldis, atrodami tādi kurzemniekiem raksturīgi izteicieni kā “smuks tu nau, bet dumš gan”, “Lai nu Dieviņš stāv man klāt, bet ne pārāk tuvu — lai kāds puisis ar' tiek blakām” vai “Mans tētiņš kā strazdiņš — katru dienu ķirsī”.

Vēl viena kurzemnieku humora īpatnība ir oksimoronu stila sakāmvārdi, kuros lakoniski savienoti pretējas nozīmes vārdi: “aplam gudrs”, “nebriesmīg smuks”, “cik brīnišķīgi sāp sirds”. Tās nav tīšuprātīgas konstrukcijas — tās nevarētu izdomāt mākslīgi un tās neiesakņotos, ja tajās neparādītos tautas vairākuma domāšanas stils.

Ārpus Kurzemes pazīstamas ventiņu sarkastiskās rīmes, kas vēsturiski ir sākušās kā “Suitu sievu” stila apdziedāšanās, kombinētas ar Aizputes, Tukuma un Liepājas ebreju humoru, bet šīs tautiski jautrās rīmes mākslas līmenī pacēla Pirmās Republikas un trimdas laiku latviešu autors Ālantu Vilis (īstajā vārdā Fricis Frostmanis). Viņa grāmatu nosaukumi paši par sevi demonstrē ventiņu stila komisko attieksmi, kurā joki tiek virzīti pirmkārt pašiem pret sevi: “Perš bez sevišķ jēg”, “Slaides līniš” un “Meditācij pa butel”.

Mūsdienās šī veida pašironisko literatūru turpinājuši Jānis Teibe, Velta Akmens un vairāki citi Kurzemes autori. Ventiņos, piemēram, šobrīdējos apstākļos nav atrodami mēģinājumi sacerēt jokus par koronavīrusu vai vakcīnām — Kurzemē tā vietā pavilks uz zoba paši sevi, tajā skaitā gan vakcinētos, gan nevakcinētos, līdz ar viņu motivāciju izvēlēties vienu vai otru nostāju.

Viens no svaigākajiem ventiņu ironijas piemēriem — ja līdz šim Ventspils dome visiem bija pazīstama kā Ventspils dome, tad pēc jaunākās reģionālās reformas stāšanās spēkā Ventspils uz t.s. “valstspilsētas” statusa piešķiršanu pret pašas pilsētas gribu (A. Lembergs: “Tad Piltene un Talsi, un visas pārējās pilsētas būs kas: “ārvalsts” vai “nevalsts” pilsētas?!”) reaģējusi pārspīlēti parodiskā veidā, tagad rakstot un izsakoties šādi: “Ventspils valstspilsētas pašvaldības dome”. Tāda ir kurzemnieku tipiskā reakcija uz dažādām konstatētām dīvainībām.

Uz šī fona, kas ventiņiem ir saprotams, bet ārpus Kurzemes automātiski “nenolasās”, kļūst saprotamāka situācija, kurā A. Lembergs ilgstoši braucis Pašvaldības policijas automašīnā. Šādā veidā ventiņi praktiskā veidā izsmējuši nepārtrauktos kriminālprocesus, vārda burtiskā nozīmē “liekot iekšā Lembergu policijas mašīnā”, turklāt katru dienu no jauna. Turklāt nereti — pie stūres.