Iesaki rakstu:

Šķiet, nu jau būs pagājuši trīs mēneši kopš brīža, kad parādījās vispirms tā sauktās „Meronigeitas” datiem veltītā vietne prokuratura.info un pēc tam arī tās neskaitāmie kloni, radot lielu jezgu valdošajā „elitē”. Taču visā šajā laikā tā arī nav uzdots, manuprāt, pats galvenais jautājums šai saistībā – kas tieši šajā 250 000 epastu datubāzē ir tas, kas „arestētās mantas glabātājam” Rudolfam Meroni un viņa līdzzinātājiem no tiesībsargāšanas iestādēm liek justies tik neomulīgi un ieguldīt tik milzīgus līdzekļus mēģinājumos nepieļaut, ka šī informācija ir un paliek publiski pieejama?

Varu kļūdīties par kādu nedēļu šurp vai turp, taču aptuvenā notikumu secība bija apmēram šāda. Vispirms kaut kur – nezin kur tika „palaista” interneta vietne prokuratura.info. Pagāja mēnesis, līdz tradicionāli nevarīgais ģenerālprokurora izstrādājums Ēriks Kalnmeiers publiski paziņoja: „Portāls reģistrēts ārzemēs, tāpēc tā aizvēršana nav tik vienkārša.”

Tiktāl – viss kā pie mums, taču tālākais bija intriģējošāks. Izrādot mūsu tiesībsargāšanas iestādēm netipisku dedzību un acīmredzami ieguldot pietiekami lielus līdzekļus, vietni prokuratura.info tomēr izdevās pievērt. Savukārt tālākais atgādināja sacensības plecu pie pleca – vietne nomainīja vienu adresi pēc otras, un katra jaunā adrese jau pēc pāris dienām izrādījās bloķēta.

Vispirms prokuratura.info, tad prokuratura.xyz un prokuraturahub.com, pēc tam arī meronigeita.info, droši vien vēl kāda, kuras nosaukumu neesmu pamanījis, - visas šīs vietnes tika bloķētas viena pēc otras. Cik fiksēju, uz brīdi bija nobloķēta pat tālā Okeānijas malā reģistrētā vietne meronigeita.pw, bet tā tagad atkal darbojas, - laikam kaut kas bloķēšanas entuziastiem beidzot bija saķēries.

Un te jautājums – kad jūs pēdējoreiz esat pamanījuši, ka Latvijas varas iestādes vēl kādā jautājumā izrāda kaut attāli līdzīgu dedzību un mērķtiecību. Pareizi – vienīgais, kas nāk prātā, ir gadījumi, kad steidzami jāiztērē daži miljoni vai miljardi, kas aizņemti uz nodokļu maksātāju rēķina. Citu šādu gadījumu nav.

Domāju, neizteikšu nekādu pārsteidzošo domu, ja paudīšu viedokli, ka šādi Latvijas varas iestāžu pārstāvji rīkojas tikai tādos gadījumos, ja sajūt karstu elpu pakausī vai arī ja kāds izsaka lūgumu, kuram nav iespējams atteikt. Šis varētu būt gadījums, kad sakrīt abi faktori.

Kas attiecas uz elpu, - aizvadītajos gados un it īpaši mēnešos ir pietiekami skaidri izgaismojušies tie personāži prokuratūrā, SAB un citos „dienestos”, kuri ar tādu vai citādu motivāciju ir palīdzējuši herram Meroni nozagt Latvijas valstij, aptuveni rēķinot, kaut kur no 100 līdz 300 miljoniem eiro. Šiem personāžiem ļoti negribas piedzīvot brīdi, kad viņiem par šo „nesavtīgo palīdzību” nāksies atbildēt, un šī karstā elpa liek viņiem iespringt.

Šādu pašu elpu pilnīgi noteikti izjūt arī herrs Meroni, kuram, lai gan sazagtais bizness strauji izlido skurstenī, noteikti vēl pietiek paša vai aizņemtu līdzekļu, lai saviem tradicionālajiem vai varbūt jauniegūtiem „partneriem” palūgtu iespringt uz šādu vietņu bloķēšanu.

Un te mēs nonākam pie jautājuma – kas liek bijušajam Šveices advokātam tik ļoti iespringt? Būsim reālisti – attiecībā uz „Ventspils naftas” akciju megaafēru viss ir bijis skaidrs jau iepriekš, attiecībā uz „ekspertu”, politiķu, „žurnālistu” un kaimiņveidīgo pirkšanu – arī. Datubāzē atrodamā informācija ir interesanta, iepriekš zināmo apstiprinoša, bet ne vairāk.

Tad kas ir tas, kas paslēpts šajos 250 000 epastu, par ko herr Meroni streso pa īstam? Tik ļoti pa īstam, ka nežēlo resursus, lai izdarītu visu iespējamo šo vietņu bloķēšanai? Tas, ka tur tiešām ir KAUT KAS, ir vairāk nekā skaidrs, - domāju, kas to noskaidros, pilnīgi noteikti būs ticis pie džekpota.