Iesaki rakstu:

Kāpēc mums, nodokļu maksātājiem, būtu jāmaksā par „labo darbu čempiona” – iepriekšējās valdības vadītāja Māra Kučinska, viņa domubiedra, bijušā ekonomikas ministra Arvila Ašeradena un viņu komandu izpildītāja, Privatizācijas aģentūras vadītāja Vladimira Loginova „izklaidēm”? Šāds jautājums man rodas, raugoties uz Latvijas tiesu spriedumiem, kuri viens pēc otra dod šo „izklaižu” vērtējumu no likuma viedokļa.

Pirmdien kļuva zināms, ka Augstākās tiesas Civillietu departaments 21. martā ir pieņēmis lēmumu par kasācijas tiesvedības ierosināšanas atteikumu lietā, kurā AS Grindeks mazākumakcionārs Leonīds Mohovikovs mēģināja no uzņēmuma padomes priekšsēdētāja Kirova Lipmana nedaudz vairāk nekā 2100 eiro saistībā ar akciju atpirkšanas obligātā piedāvājuma neizteikšanu.

Divās tiesu instancēs prasība kā nepamatota tika noraidīta, Augstākā tiesa kasācijas sūdzību nepieņēma, un rezultātā nepamatotās prasības iesniedzējam jānomaksā rēķins par tiesāšanās izdevumiem – vairāk nekā 600 eiro. Viss pareizi – katram jāuzņemas savi riski un jābūt gatavam par tiem maksāt.

Taču ir ļaudis, kas tā nedomā. Kā ziņojuši mediji, pašlaik apgabaltiesā ir vēl viena ļoti līdzīga lieta, tikai tajā summas ir daudz lielākas – Privatizācijas aģentūra, pildot Māra Kučinska valdības uzdevumu, no Lipmanu ģimenes mēģina piedzīt 1,9 miljonus eiro.

Prasība ir, maigi izsakoties, vēl dīvaināka nekā mazākumakcionāra vēlme. Tās būtība: tā kā Privatizācijas aģentūra, pildot valdības nesaimniecisko uzdevumu, ir pārdevusi Grindeks akcijas par ārkārtīgi zemu cenu (3,85 eiro gabalā laika periodā, kad to vidējā cena bija virs 5 eiro), tai uzdots radušos zaudējumus mēģināt piedzīt no Lipmaniem, jo tie savulaik neesot izteikuši akciju atpirkšanas piedāvājumu, - un tas jau nekas, ka tolaik akcijas nemaz nebija Privatizācijas aģentūras valdījumā.

Pirmās instances tiesa šo „labo darbu čempionu” prasību noraidīja, cita starpā nosakot arī vērā ņemamas summas tiesāšanās izdevumu apmaksai. Taču „čempioni” mierā nelikās, savu absurdo prasību uzturēja un spriedumu pārsūdzēja.

Ņemot vērā mazākumakcionāra Mohovikova gadījumu, arī pret šo tiesvedību nekas nebūtu iebilstams (nu, ja neskaita uzņēmuma un uzņēmēju nerrošanu), ja par to maksātu tie, kuri to izmanto sava nesaimnieciskuma segšanai, - Kučinskis, Ašeradens, Loginovs.

Taču nekā tamlīdzīga – par šīm augsto kungu izklaidēm maksājam mēs, nodokļu maksātāji. Nevis no Kučinska, Ašeradena un Loginova kabatām tiks apmaksāti tiesāšanās izdevumi, bet gan no mūsējām!

Valsts pārvaldes iekārtas likuma 71. panta pirmā daļa un 90. pants gan it kā regulē amatpersonas civiltiesisko atbildību, taču šo tiesību normu piemērošanas jautājumi ir aktuāli gadījumos, kad amatpersona ar nodomu vai rupjas neuzmanības dēļ ir radījusi mantiskus zaudējumus publiskai personai.

Domāju, ir pēdējais laiks normatīvos aktus mainīt tā, lai „labo darbu čempioni” un viņu politisko savtīgo rīkojumu pildītāji par savām izklaidēm maksātu paši no savas kabatas, nevis no nodokļu maksātāju līdzekļiem.